1.5h techno-opera set in future USSR

http://youtu.be/tBKTrVa20CQ
http://rusfolder.com/37194309

http://argonov.ru/2032.html

Kaut kas vnk perfekts. Konceptuāli Ziemas saulgriežiem veltīts netleibls (2011--2006)

Anabāze

Badtrip-hop, культивирующий религиозный, нигилистический и иные формы бреда, а также способствующий метафизической интоксикации.

Mierīgus saulgriežus

Не стоит смешивать два мира – реальный и вымышленный. Просто реши для себя, какой ты предпочитаешь.

Ar šādiem vārdiem sākas maģiskā reālisma orģija kino formātā gandrīz trīsarpus stundu garumā, kas jau apriori pieteikta kā (šis nedaudz smīdina, bet piederas “pie lietas”) kulta komēdija ( nenopietns spoileris ) parodija, farss, karaoke, mūzikls četrās daļās, “divos vārdos” organizēts bardaks – turklāt Пыль autoru un О чём говорят мужчины producentu sadarbība, un pēc tādas arī izskatās – līksms absurds sastopas ar depresīvu (“fail”) nolemtību krāsainā konfekšpapīrītī – pats Sergejs Lobans (režisors) to nodēvējis par “ārt-strīmu” (no art-house un mainstream) – par viņa “putekļiem” (visa filma jūtūbā) jau savulaik sajūsminājos vecajā žurnālā, arī te sastopami vairāki elementi no, šajā gadījumā par культовый pilntiesīgi atzīstamā 2005. gada lo-fi šedevra – gan viltus Cojs, gan īstais Mamonovs, gan Aļoša, gan kurl(mēm)ie, trūkst tikai “patiesas” katarses, pieļauju gan, ka tas atkarīgs no uztvērēja intences un personīgās bagāžas – es biju tik nepacietīgs, ka sāku skatīties no vidus jeb ar trešo no četrām, tikai margināli saistītajām daļām («Mīlestība», «Draudzība», «Cieņa» un «Sadarbība»), jo vēl nebija novilcies pirmo divu torents, ai un nebija ne vainas. Haotiski kaut kā, tāpēc vairāk nerakstīšu, jo teikt ko būtu vēl daudz (pārāk) un, iespējams, lieki, varbūt tikai to, ka apziņu kņudināja ekrānā bieži redzamās vietas, kurās pats esmu bijis (filmas darbība notiek Krimā), skatoties atkārtoti, atklājas n-tās smalkās detaļas, bet visādi citādi Шапито-шоу (2011) vai plīst pušu no kultūr- un kinocitātiem, kas nemaz nav tik uzkrītoši oriģinālā formāta un vizuālā spilgtuma dēļ. Vispār sāku apšaubīt šādas izplūšanas subjektīvajos iespaidos jēgu, ja runa ir par kino, jo pats neko tādu visticamāk pirms skatīšanās nelasītu, lai neriskētu ar nevēlamu ekspektāciju iesakņošanos, tāpat arī satura atstāstu tomēr uzskatu par potenciāli kaitīgu praksi, kā jau minēju, es tikai trenējos. 4,5/5

Tikai nesen sapratu, ka Necro Stellar ir nevis baigais andergraunds, bet reāla Krievijas mēroga industriāli gotiskā metāla leģenda. Kaut kas revolucionārs:

Кольцо Сопротивления

(Videoklips sviests, bet dziesma ļoti patīk)


upd. Rēcīga* kaverversija

* vārda tiešā nozīmē

Weiter! Immer weiter!

Lūk, tādu kino es saprotu, reizē poētisku un fizioloģisku līdz kaulam, krievu ražojuma, bet vāciski, kā pienākas Gētes traģēdijas interpretācijai. Nekaunēšos gan atzīt, ka no Johana Volfganga neizlasīju vairāk par pāris pirmajām lappusēm (dzeja tomēr), arī pirmās trīs Sokurova tirānu tetraloģijas daļas skatīties neesmu saņēmies, tāpat kā Švankmajera vai Murno versijas, bet viss ir labojams un, iespējams, tā pat labāk. Iespējams, nē. Nezinu, izlemšu vēlāk.

Briestu festivālam, klausoties mūslaiku lieliskāko pagānfolkmetāla grupu pasaulē. Man ir dažādi argumenti, kāpēc vieta dzelzs tronī pienākas tieši viņiem (viņai), kurus nevaicāts neklāstīšu, lai manā vietā runā mūzika/Mašas daiļā mute. Šeit visi (laikam) Arkonas oficiālie videoklipi, vairāk vai mazāk subjektīvā krutuma secībā:

Славься, Русь!
Гой, Роде, Гой!
Стенка на Стенку
Покровы небесного старца
Лики бессмертных Богов
Ярило

Incidentally, aizaizvakar bija Jaromarsburgas Sv-dieva tempļa sagraušanas 844. gadadiena

Sākumā parunājām ar nepazīstamo Andri (to, kuram nepazīstamā Ieva) par Sepulturu (Andris bija bijis koncertā), tad par brāļiem Kavalerām, Soulfly un Nailbomb, Ministry un Morbid Angel, Fear Factory, Meshuggah, džezmetālu, astoņstīgu ģitārām, Sameti, Vanzoviču u.c., tad pazīstamajiem Aivaram, Katrīnai un Ilzei pierādīju, ka grupa Ленинград vairs nav tas pats, kas agrāk, proti, Šnurova vietā ir tāda pašpārliecināta beibe, vai arī abi divi un Šnoruvs dzied, ka viņam viss zb, bet iespējams, tas bija lieki, tikmēr nepazīstamie jaunieši aizgāja uz Standart koncertu nabaklabā, bet iespējams, bija jau par vēlu, pēc tam runājām par Ķīnu, Striķi, dabu un antirealist, tagad klausāmies Kilogramu (pirms tam skanēja Vromb un Orphx, daudz) no labām tumbām un nav slikti, atmosfēriski tā... bet īstenībā no visa šī es gribēju padalīties tikai ar vienu>
Зб

Ruslans Lobanovs [search]

( rss )

Teikšu tā, vēl 100 metrus pirms vēlēšanu iecirkņa durvīm nebiju izlēmis, kā balsot (ievērojamu saņemšanos jau prasīja pats lēmums “celties un iet”, uz pēcjoma paranojas/neizlēmības fona ar visu nicinājumu, bailēm, kaisli, naidu un citiem zvēriem, bet, atlieksim patosu, īstenībā sanāca tā, ka tieši stundu nebija ne ko darīt pirms došanās uz tēva 60 gadu jubilejas dzīrēm, ne arī ko pīpēt, tāpēc savu pilsonisko “pienākumu” apvienoju gan ar dievietes vēlmi, gan neatliekamo nepieciešamību pēc cigaretēm (katrai zināšanai, tas baisais smēķētāju klepus, kas nāk virsū, jo īpaši drēgnos laikapstākļos, tas īstenībā nozīmē, ka plaušas pieprasa nikotīnu, ja)

Patiesībā, arī šķērsojot Rīgas Angļu ģimnāzijas slieksni, vēl nezināju, nebiju izlēmis. Divus vakarus iepriekš vērotā Ziedoņa un Visums 2. cēliena laikā biju sācis domāt par šo referendumu un atradis savā apziņā argumentus par labu jebkurai no pieejamajām izvēlēm (Atpisies Pasaule neiet vispār/iet un balsot PAR/iet un balsot PRET/iet un saķēpāt lapu, piemēram, tas laikam tā dēvētais Dūles risinājums, par kuru neko daudz nezinu). Šo pašu jautājumu apspriedām arī karnevālā ar Juri Simanoviču, Mairastanti un bijušo klasesbiedreni, no kuras man skolas laikā bija bail, un par visprātīgāko tika atzīts Mairas ierosinājums vienkārši doties uz iecirkni un skatīties, kādas tautības ir pirmā smukā tur pamanītā meitene – ja latviete, balsot PRET, ja krieviete – PAR :)

Tomēr, arī mīņājoties pa riktīgi piebradātajiem paklājiem pie bijušā ķīmijas kabineta durvīm, vēl nebiju izlēmis, jo, neskaitot dievieti, iecirknī un tā perifērijā manīju tikai paveca mūža gājuma sieviņas, šķiet, pat kādu no bijušajām skolotājām, tāpēc pievērsos pie sienas izkārtā informatīvā plakāta pētīšanai, lai noskaidrotu, kā saka, kādi tie vēži un kurā kulītē (ja godīgi, riebjas šī līdzība). Lūk, tas arī bija izšķirošais Moments. Pirmo pamanīju interpunkcijas kļūdu satversmes panta grozītajā variantā. Zināt, kādu? Nekādas atstarpes aiz punkta! Wtf!! Protams, PAR neko tik antigramatisku balsot nedrīkstētu. Tad pamanīju, ka šī pati interpunkcijas kļūda atkārtojas VISUR – esmu gan maketējis, gan koriģējis, gan pats rakstījis, un jau pusi mūža nodzīvojis ar lingvistiskajā likumdošanā balstītu pārliecību, ka Latviešu Valodā aiz punkta VIENMĒR seko atstarpe. Es pat varu to uzrakstīt vēlreiz: VIENMĒR

Kā kaut kas tāds ir iespējams informatīvajos materiālos par Valodas Jautājumu? Nezinu, vai tas bija krievu pirksts, vai varbūt smalka sātana ironija, bet šis fakts manā, tobrīd vēl visai neskaidrajā uztverē acumirklī leģitimizēja izvēli par labu nenopietnajai pieejai. Saņēmis biļetenu, protams, gāju aiz aizkariņa, kur vēl lauzīju galvu vismaz minūti. Tad pēkšņi viss nostājās savās vietās, un izvēli atstāji uz balsu skaitītāju sirdsapziņas. Nākamajā dienā gan, skatoties pār plecu kādā feisbukā, nokaunējos par savu neoriģinalitāti (turklāt es nerunāju par jd “Sitiet latviešus”). Vislabāk patika variants, kur pie PAR bija iezīmēta padomju zvaigzne, pie PRET – kāšukrusts... Bet tagad es skatīšos, cik/vai/kas mani atdraugos )

Вавилон обречён

Tāpēc pārvelku biezās urbānā trekinga kedas uz slēpjzābakiem, ievelku no naktscepures, uzlieku vilkties Dernière Volonté ‘2012 un dodos pretī saulrietam pie kaimiņienes pēc piena, nezvaniet, zb

Uii, paldies kants par rīta humora devu. Ar tieši šādu smaidu varētu sākt katru dienu:

[5:51:02] kants: pirmā auto recenzija, kas mani uzrunā :) valoda gan, nu, nenormatīva

Kā arī mūzikas enģelim Lucītim par to, ka zemsaulē ir kaut kas tik enerģisks kā metāls un industrija

Gaidu dievieti

*

Šorīt no rīta telpās jau +18 grādi (kad ierados te no kopšvecāgadanebūšanas, bija +2) – patīkams sasniegums, uz kuru bargākās ziemās jāiet ilgāk par 3 diennaktīm... patīkami arī apzināties, ka nemaz neizmantoju visas iekšējās un ārējās apkures opcijas, arī Vidzemes augstienē nekas nekūst kā Rīgā, stabili -4, var gan sniegavīru velt, gan slēpot. Vienīgi, cik pa dienu noroc (deju placi mājas priekšā un stratēģiskās taciņas), tik pa nakti uzsnieg vietā. Toties uztaisīju gaismu šķūnītī un nu varu zāģēt uz nebēdu arī tumšajā laikā. Kad iedomājos par pilsētu, saprotu, ka tur ir ārprāts, te – iekšprāts. Ir zināmas priekšrocības gan vēl dziļākai iesnigšanai, gan izkļūšanai no tās. Šeit man neviens netraucē darīt ko un kad vēlos un ne ar vienu nav jārēķinās, toties realitātes sajūta pazūd krietni ātrāk un izteiktāk (es jau neiebilstu, bet pabarot, sasildīt sevi un nolikt gulēt tomēr vajag samērā reāli un regulāri). Savukārt pilsētu drīz vajadzēs medicīniska un juridiska rakstura jautājumos (grasos kļūt par mikrouzņēmumu, un jāaiziet beidzot pie ģimenes ārstes pēc kaut kā nomierinoša, varbūt arī to regulāro blekmetālu zobiem izveikt, neesmu darījis 3 gadus). Nepaņēmu līdzi kalendāru jaunajam gadam, tāpēc meklēju starp vecajiem tādu, kam sakristu dienas ar datumiem, par to, ka Mēness fāzes man jau ir androīdā (visu pērno te karājās glīts 2005.ais), bet atradās tikai diezgan brutāla paskata 1995. gada Lauku Avīzes variants ar Ulmaņa portretu un citiem brīnumiem. Pie viena (īstenībā pie otra, bet kāda atšķirība ;) paskatījos uz meiteņu vārdiem un secināju, ka man vislabāk patīk šie – Lauma, Elfa, Maija, Lelde, Sniedze, Austra, Lāsma, varbūt arī Undīne, Silv(ij)a, (fonētiski ne tik ļoti, kā...) un Marta (šai gan pilnīgā bezsakarā vārda diena jūlijā), no tradicionālākajiem – Daina, Laura, Valda (nebūtu Madaru jau pilna pasaule, tas arī patiktu :), no krievu – Vera un Svetlana, bet tie mazāk

Pateicoties chimera par iespēju izpausties tekošās cibas draugdzeņu lentas dinamikas (kā arī krievu, reptiloīdu, pīpmaņas strēlnieku u.c.) sakarā: http://klab.lv/users/chimera/1117804.html

Es nopietni negrasos te neko rakstīt zem atslēgas – un ne jau tāpēc, ka slēdzenes ikona estētiski nepiestāvētu žurnāla ādiņai (nepiestāv), slepeno politiku nafig, tikai tiešus un konkrētus apvainojumus :] Bet vispār ceru bez tā iztikt un, ja nu reiz būs kas privāts sakāms inerserkel, to tev ar atsauci no šejienes pateiks ae, man internetā viss ir izdomāts gandrīz vienmēr, ja

p.s. ja nav ko darīt, pameklē gūglē tilt