Kaut kas vnk perfekts. Konceptuāli Ziemas saulgriežiem veltīts netleibls (2011--2006)

Anabāze

Bāc, pagājusi jau vesela nedēļa kopš koncerta, bet tāds nu es (tagad) esmu agresīvi pasīvs, kam cenšos spītēt, kaut vai ar novēlošanos, bet tomēr vēloties paust sajūsmu par aizvadītās piektdienas aurālo alķīmiju artelī, biļetes uz kuru iegādājos nekavējoties pēc uzzināšanas par tādu (starp citu, tajā pašā dienā, kad pieejams tapa arī pēdējais, ārstnieciskais un uguns stihijai veltītais Menace Ruine veikums Alight in Ashes). Zināju, ka nožēlot nenāksies, jo šis kanādiešu duets man bija absolūti iedvesmojošākais atklājums šovasar, un tiešām – jāpiekrīt, ka Geneviève balss klātienē skan teju vēl iespaidīgāk kā ierakstos, turklāt savu relatīvo minimālismu mākslinieki pilnībā attaisno ar to, ka visas skaņas, ieskaitot ritmu, autentiski atrada arī dzīvajā, bez nekādas vērā ņemamas fonogrammas. Arī “iesildošie” (citos turnejas koncertos gan projekti esot uzstājušies arī otrādā secībā) Mamiffer ļoti patīkami pārsteidza un pārliecinoši pārsniedza ekspektācijas – pirms pasākuma klausītajos ierakstos nebiju pamanījis vokālu, bet te Faith gan spēlēja (jāsaka, ne pārāk organiski skanošas) elektriskās klavieres, gan epizodiski dziedāja, sēri un daiļi kā melns gulbis, uz beigām normāli izaurojās arī pats Isis vīrs (Aarons), savukārt nepārtrauktu teatrālo spriedzi uzturēja bungu, šķīvju un citu sitaminstrumentu (raķetes un “portāla” ;) pavēlnieks, kuram labāk gan piestāvētu apzīmējums “hans”. Starpbrīdī iegādājos tēkreklu ar krītošo kaiju un ķirzaku, un pat komunicēju ar cilvēkiem (!) visai negaidīti. Menace Ruine sāka ar pirmo dziesmu no jaunā albuma Set Water to Flames (bet dziesmas viņiem ir garas), turpināja ar Utterly Destitute no The Die Is Cast, kura koncertā dominējošo perkusiju dēļ bija gandrīz neatpazīstama un skanēja daudz lieliskāk nekā ierakstā, trešo diemžēl neatpazinu, varbūt nepublicēta, tai sekoja Alight in Ashes garu definējošā Salamandra, rituālistiskā Dark Mother no kulta debijas EP, bet performanci noslēdza episkais Cup of Oblivion, arī no pēdējā. Uz ovācijām un atkārtojumu mūziķi neatgriezās, taču, ņemot vērā, ka šis bija jau deviņpadsmitais (priekšpriekšpēdējais) viņu Eiropas turnejas koncerts, tas ir saprotams (man gan baisi gribējās dzirdēt arī The Upper Hand...) Pagaidām labākais apmeklētais koncerts šogad, un Ženevjēvas ugunszīme tik ļoti vietā <3

Fotogalerija Easyget

Transmogrification

To change into a different shape or form, especially one that is fantastic or bizarre.

OMX Vai šis nav lielisks



While building upon a black metal base, Menace Ruine incorporates swirling noise soundscapes, martial drumming, eerie organs and cleanly sung ethereal female vocals rising over the waves of sound to create a sound of beauty. [x]

Omnia In Nihil

(visus ierakstus var atrast internetā)

– Riddim Queen [.mp3]

Meklēt: slsk, user fundamentaalists bija daudz

Skaidrs, ka yt neskanēs ne tuvu tāpat, kā uz vietas (skaļi), visu laiku gan speciāli turēju īkšķi virsū fotoaparāta mikrofonam, jo savādāk tas burkšķis, kas ierakstītos, būtu vēl nereālāks, taču tam, ka viss tas troksnis iet caur manas labās rokas īkšķi, tātad nav objektīvs, gan nevajadzētu pievērst pārāk daudz uzmanības, haha. Izskatījās, ka melnās piektdienas gaismotājs atzīst tikai sarkano krāsu, kas bija kind of boring, tāpēc aizrāvos ar Color Swap režīmu, un tāpēc arī tāda psihodēlija, bet arī tas tā sekundāri. Katrā ziņā Monarch! vien bija tā piecīša vērti, vesels kosmoss un droši vien lēnākais metāls, kādu jebkad biju dzirdējis. Aizraujoša pieredze vispār (it sevišķi ņemot vērā, ka rīta agrumā par viņiem vēl nezināju neko), tieši tik <3 un positively french, cik viss tas pārējais frenč, kas never fails to seduce me pēdējā laikā, es runāju par metālu pārsvarā. Lielākā bauda gan acīm, gan ausīm bija Emilī Darkthrone krekliņā (un bez sātana brillēm) un, protams, bundzinieks, vislielākajā zvērā no visiem! Uz viņu fona momentā aizmirsās koncertu atklājušie Ocularis Infernum ar vienīgo siev. dz. blekmetāla balsi latvijā, lai gan arī tie izpildījās cītīgi un muzikāli kvalitatīvi, vienīgi prasījās atbrīvotāku uzvedību uz skatuves, citādi viss tas tēls aprobežojās ar, kā khosmos jau atzīmēja, ērmīgi nogrimētu bundzinieku, ne pārāk izkoptu patosu un... glaunām drānām. Uz vakara galvenajiem māksliniekiem jeb Altar of Plagues no Īrijas es biju mazliet sagruzījies, tāpēc klausījos no pašas aizmugures, ērti izgāzies mīkstos pēļos (un kaut ko komentēju cibā :), bet varbūt pat tā bija labāk. No tāluma izskatījās diezgan hipsterīgi, taču skanēja ļoti sirdīgi un labi, labāk kā ierakstos noteikti. Jāpiebilst, ka pasākumu apmeklēja vairāk cilvēku, nekā biju gaidījis, par spīti trūcīgajai reklāmai (koncerts tika pasniegts kā ikgadējais festivāls «Baltic Bizarre,» kas īstenībā esot vienas krievu džuses, tās, kura agrāk bīdīja portālu metalmusic.lv, dzimšanas diena, haha... ļoti pašpietiekami) Vispār lielāko daļu no šī jau vienreiz rakstīju trūmetālā un kļūst neērti klonēties, tāpēc pāriešu uzreiz pie viģikiem:

Monarch! 24.02.12 MP MVI8386 09:58
Monarch! 24.02.12 MP MVI8380/8384/8385 06:53
Monarch! 24.02.12 MP MVI8381/8383 10:32
Ocularis Infernum BETA 24.02.12 MP MVI8367/8368 03:32

Pie viena arī:

( Kaut kāda figņa no LMA karnevāla )

http://www.last.fm/event/3127321+The+Consequences+of+a+Dynamic+Lifestyle

Pirmais, ko ievēroju, ierodoties Nabaklab, bija tas, ka viesu sarakstā ir vairāk cilvēku nekā zālē :) Uz 3_5469mhz uzstāšanos diemžēl nepaspēju, jo “pirms desmitiem nav ballītes” (c) es, bet nešaubos, ka bija kosmiski, mākslinieks arī izskatījās eleganti, gan jau mincīts kaut kur ieliks bildītes. Ap desmitiem tātad spēlēja nākamais vārds uzvārds ar akadēmiski-bohēmiskām pretenzijām (žaketē, malkojot alu), proti, Kaspars Groševs. Teiksim tā, esmu liels Kaspara Groša daiļrades cienītājs (antirealist, tur ir tas links, kuru meklēji pirms dienas divām), bet Groševam arī nebija ne vainas, lai gan ne tā, ka ļoti aizrāva. Ievēroju, ka mulstu, domājot, kā šādas mūzikas labāk aprakstīt (drouns? noizs? ambients?), neisaistot dzeju (avangards? nākotnes psihodēlija? elektroniskais nihilisms? utt.) vai aptuvenus salīdzinājumus ar citiem elektroniķiem, kā likums, populārākiem, kas noteikti neglaimo pašu oriģinālizpildītāju ambīcijām, bet drusku tā kā pajāt, tāpēc rakstīšu, ka K.G. atgādināja trokšņainu, galēji safūzētu M83 bez vokāla un struktūras... jā, esmu lohs ar šito salīdzināšanu :(

Nākamais aiz Groševa bija kanādietis – vienīgais vakara viesis, kuram nebija pietrūcis iztēles, lai izdomātu sev normālu projekta nosaukumu (nu cik var tos neko neizsakošos vārdus uzvārdus, vai tad tas ir tik nopietni?) ALPHA STRATEGY un pat stilu – manic pop, kas līdzīgi arī izklausījās, protams, tāpat ar krietnām trokšņa (nubet loģiski, kāds tur pop, zač) un savāda nemelodiskuma devām, kas kopumā skanēja varen organiski un patiešām māniski. Mākslinieks arī bija krietni atraktīvāks par iepriekšējo, tāpēc liku nistagms filmēt, vismaz 2,5 minūtes nofilmēja arī (pašam, nav brīnums, atkal bija tas variants, kad aparāts ir līdzi, bet atmiņas karte mājās datorā :). Zīmīgi vēl likās tas, ka performance sākās ar kāda ‘ierindnieka Zirga’ (private Horse) saukšanu (mājās). Where is private Horse?? The fuck do I know, make some noise, son!

Pēdējais, tā kā hedlaineris, tā kā amerikānis (Zeks Kūnss) publikai pat nedeva laiku cigaretei, vienkārši uzkāpis pēc kanādieša un pārmijis pāris vārdus, šķiet, uz tiem pašiem aparātiem sāka smacēt savu programmu, kuru atkal nenoturēšos salīdzināt ar citiem hipsterelektroniķiem, proti, FUCK BUTTONS (spēks) tikai krietni trokšņainākiem (!), transīgākiem, un ar vokālajiem eksperimentiem, kas aizved tādā nebūtībā, ka likos sev lidojam pāri nenormālākajiem audiālajiem kanjoniem, bet spēji norautās beigas ar strupo Thank you riktīgi aplauza, parasti jau it kā priecājies, ka beidzot viss ir beidzies un vari iziet laukā uzpīpēt, lūk, te bija izņēmums.

Paldies Sandim Baumanim :)