http://www.last.fm/event/3127321+The+Consequences+of+a+Dynamic+Lifestyle

Pirmais, ko ievēroju, ierodoties Nabaklab, bija tas, ka viesu sarakstā ir vairāk cilvēku nekā zālē :) Uz 3_5469mhz uzstāšanos diemžēl nepaspēju, jo “pirms desmitiem nav ballītes” (c) es, bet nešaubos, ka bija kosmiski, mākslinieks arī izskatījās eleganti, gan jau mincīts kaut kur ieliks bildītes. Ap desmitiem tātad spēlēja nākamais vārds uzvārds ar akadēmiski-bohēmiskām pretenzijām (žaketē, malkojot alu), proti, Kaspars Groševs. Teiksim tā, esmu liels Kaspara Groša daiļrades cienītājs (antirealist, tur ir tas links, kuru meklēji pirms dienas divām), bet Groševam arī nebija ne vainas, lai gan ne tā, ka ļoti aizrāva. Ievēroju, ka mulstu, domājot, kā šādas mūzikas labāk aprakstīt (drouns? noizs? ambients?), neisaistot dzeju (avangards? nākotnes psihodēlija? elektroniskais nihilisms? utt.) vai aptuvenus salīdzinājumus ar citiem elektroniķiem, kā likums, populārākiem, kas noteikti neglaimo pašu oriģinālizpildītāju ambīcijām, bet drusku tā kā pajāt, tāpēc rakstīšu, ka K.G. atgādināja trokšņainu, galēji safūzētu M83 bez vokāla un struktūras... jā, esmu lohs ar šito salīdzināšanu :(

Nākamais aiz Groševa bija kanādietis – vienīgais vakara viesis, kuram nebija pietrūcis iztēles, lai izdomātu sev normālu projekta nosaukumu (nu cik var tos neko neizsakošos vārdus uzvārdus, vai tad tas ir tik nopietni?) ALPHA STRATEGY un pat stilu – manic pop, kas līdzīgi arī izklausījās, protams, tāpat ar krietnām trokšņa (nubet loģiski, kāds tur pop, zač) un savāda nemelodiskuma devām, kas kopumā skanēja varen organiski un patiešām māniski. Mākslinieks arī bija krietni atraktīvāks par iepriekšējo, tāpēc liku nistagms filmēt, vismaz 2,5 minūtes nofilmēja arī (pašam, nav brīnums, atkal bija tas variants, kad aparāts ir līdzi, bet atmiņas karte mājās datorā :). Zīmīgi vēl likās tas, ka performance sākās ar kāda ‘ierindnieka Zirga’ (private Horse) saukšanu (mājās). Where is private Horse?? The fuck do I know, make some noise, son!

Pēdējais, tā kā hedlaineris, tā kā amerikānis (Zeks Kūnss) publikai pat nedeva laiku cigaretei, vienkārši uzkāpis pēc kanādieša un pārmijis pāris vārdus, šķiet, uz tiem pašiem aparātiem sāka smacēt savu programmu, kuru atkal nenoturēšos salīdzināt ar citiem hipsterelektroniķiem, proti, FUCK BUTTONS (spēks) tikai krietni trokšņainākiem (!), transīgākiem, un ar vokālajiem eksperimentiem, kas aizved tādā nebūtībā, ka likos sev lidojam pāri nenormālākajiem audiālajiem kanjoniem, bet spēji norautās beigas ar strupo Thank you riktīgi aplauza, parasti jau it kā priecājies, ka beidzot viss ir beidzies un vari iziet laukā uzpīpēt, lūk, te bija izņēmums.

Paldies Sandim Baumanim :)