Vakar nobalsoju par objektu nr. 693 uzrunāja Kāpēc Lāčplēsim depresija Tumšais bruņinieks ir palicis labs un cenšas parādīt pārējo nolaidību pret sevi un citiem? Laimdota sapinusies savos garajos matos un PATIESĪBĀS Rīt ņemšu krāsnī ceptas siermaizes tēju, un ērkšķogu kūku iešu uz Kārļa Kažociņa kapu ar kaņepju sviestu Sapnī satiku po (pirmoreiz tā, dzīvē nepazīstamu cibas tēlu) braucām tramvajā un mums abiem bija draudzenes VISS ir prāta stāvokļi : reizēm cilvēki liekas atsaldēti, reizēm es

Sanāca pēc kārtas noskatīties 2 filmas, kurām negaidīti bija kaut kas kopīgs, tikai es nerakstīšu, kas, lai nesabojātu (otro – pirmā izvēlīgajiem ir optional, varbūt otrā arī, bet vienalga iesaku ;)

Wrath of the Titans (2012)



Helius. I heard you were a great disappointment.
Agenor. That’s right, I am great.

Legendary Pictures otrais piegājiens mītam par Perseju un viņa varoņdarbiem (stipri pārspīlētajiem) līdz Tarsema Singha Immortals nevelk, bet vienu zvaigzni vairāk par pirmo (Clash...) gan manā vērtējumā ir nopelnījis par asprātīgāko rakstību (dialogiem) un nezudušo uzticību helēniskajam patosam, kurš, ja cieš, tad ne jau no humora, bet tā paša straightforward mindless action un unterestētiskās datorgrafikas otrajā filmas pusē, kas kopumā nebaudāmu padarīja arī pirmo instalāciju (Clash). Taču šī mani noteikti iepriecināja vairāk, varbūt tāpēc, ka jau pirmajās piecās minūtēs tiku pabarots ar aptuveno atziņu, ka pasaulē vislielākā ietekme ir tiem dieviem, kurus pielūdz vislielākais skaits cilvēku. Kaut kad gaidāma arī trešā daļa Revenge, dievi zina, kāpēc...


The Cabin in the Woods (2011)



Mordecai. Cleanse them! Cleanse the world of their ignorance and sin! Bathe them in the crimson of – [pauses] Am I on speakerphone?
Hadley. No, no of course not.

Ļoti iespējams, pati interesantākā šausmu filma, kādu man nācies redzēt, ņemot vērā, ka nepavisam neesmu šausmu filmu cienītājs, bet pieļauju, ka ja būtu tāda viena šausmu filma, kas obligāti jānoskatās, lai saprastu kaut ko par šausmu filmām vispār, tad tā varētu būt šī. Varētu arī nebūt, bet jēga tur kaut kur ir, žēl, ka ne šajā aprakstā, jo es labi apzinos, ka jo mazāk par šo filmu būs zināms apriori, jo baudāmāka tā būs. Beigās gan es nesapratu, ko tur īsti darīja tie japāņi, taču izklaide bija kolosāla. Vēl man filma ļoti patika, jo diezgan konkrēti lobē marihuānu. Pašapzinīgā kino cienītājiem.

Es ne vienmēr dalos ar to pašu labāko, kam uzduros, bet ar interesantāko gan pacenšos (reizēm). Tā, lūk, jaunais NILE ir tas pats vecais, labi apnikušais brutālais desmetāls, šķiet, ar vēl mazāk atmosfērisko elementu nekā pierasts, toties vakar uzgāju kaut ko citu ar līdzīgu ievirzi, pie tam krietni oriģinālāku, proti, senās Ēģiptes inspirētu ebm/dark electro projektu PISCIDE (es ceru, ka tas attiecas uz zivīm) no Vācijas. Novilku, tā teikt, tikai koncepcijas dēļ, bet izrādījās pavisam neslikts, ar siev. vokālu, patīkamu vintage pieskaņu, mainīgiem ritmiem, melodijām, vietām pat orientālām, un tādiem episkiem skaņdarbu nosaukumiem kā Among Mummies, Seth’s Struggle, Schakalkopf Anubis, Hail To Thee, Osiris u.tml. Agrākie ieraksti gan viņiem, izskatās, ir par citām tēmām :(

Piedāvāju noklausīties 2 dziesmas vai nolādēt visu (192 kbps/96 MB)

Tēju nedzeru, bet... Eu! Kāpēc es nezināju, ka “Tors” (2011) ir tik snogšibaķeļnijs kino!?! Nopietni!! (Tagad zinu.) Atzīšos, ka visu šo laiku biju post treilera skepticisma varā un gaidīju kaut ko visai nebaudāmu. Iespējams, pie tā vainojams arī “Titānu brāķa” (2010) feils, taču šeit estētisko neomulību pirmajās pārdesmit minūtēs (viss tāds pārāk speis, plastisks un kantains rādījās) ātri nomainīja kinematogrāfiska sajūsma un pat skandināvu mitoloģijas cienītājam manī nebija kam piesieties. Stilīgs Bifrosts, tīri pārliecinoša Jotunheima un kosmoloģiskais risinājums, varen smalks un nešpetns Loki (pārējo dievu rases lai paliek uz jaunās pasaules kārtības sirdsapziņas), episki dialogi, kā arī itin veselīga humora izjūta – ļoti patika Tora patoss, komunicējot ar Midgardas (= ASV) mirstīgajiem, un pat klišejiskie supervaroņu filmas elementi ar smagā metāla datorgrafiku ir paciešami pie tādām pērlēm kā Do not mistake my appetite for apathy! un Base, we've got Xena, Jackie Chan and Robin Hood :)) Es godīgi neatceros, kura vēl filma pēdējā laikā būtu tā pārspējusi ekspektācijas, tāpēc skatījos lēnām un uzmanīgi (3 dienas :) Tagad zinu arī to, ka dievi nemaz nekrīt, bet lido un dara to ātrāk kā supermens. Krīt tikai golemi un sala milži. Cilvēki... tie jau ir nokrituši. Bet, kad zemāk vairs nav kur, tad var kļūt tikai labāk. Zemāk par zemi nokrist jau grūti un nav gluži tā, ka visur rēgotos bedres, krāteri un svaigi izrakti kapi. Man patīk pie zemes (esmu dzimis zemes zīmē), pie zemes ir ērti... (dieviete)

Neatlikt uz rītdienu to, kas izdarāms šodien, var elementāri atliekot rītdienu, savukārt, atsakoties no regulārajiem 24 stundu rāmjiem pakļautajiem rituāliem (piemēram, ievērojot 4-6h miega un 20-30h nomoda ciklu), var sanākt tā, ka sniegs jārok un malka jāzāģē tumsā, tāpēc pāriešu pa taisno no ērkšķiem pie zvaigznēm. Nupat rit pēdējā diennakts, kad Saule atrodas Mežāža kāds burvīgs ģenitīvs zīmē, tādēļ sporta pēc par to. Pirmkārt, es nezinu, kāpēc latviski āzis ir no meža, jo patiesībā tam būtu jāsaucas par Jūrāzi, tāpēc, ka zvaigznājs, kuru, starp citu, pārvalda Saturns (man bija daži feini ieraksti par Saturnu vecajā cibā) jeb pati “negatīvākā” (kāpēc? jo laiks bez žēlastības samaļ visu, apēdot pat savus bērnus) planēta Saules sistēmā, jau kopš pirmssākumiem attēlots kā āzis ar zivs asti. 196. gadā pierakstīta romiešu fābula vēsta, ka dievi bijušies Ēģiptes piekrastē mītoša jūras briesmoņa vārdā Taifūns, tāpēc Pāns licis tiem pārvērsties savvaļas zvēros, lai tiem ar viltu būtu vieglāk šo uzveikt. Galu galā briesmoni ar zibeni nospēris pats Jupīters, bet Pānu pateicībā par dieviem izdarīto pakalpojumu tie tābrīža (āža, par asti lasi citur) veidolā iecēluši starp zvaigznēm, kur tad tas arī iemūžinājies kā zīme, kuru mēs pazīstam kā Mežāzi. Saturns, Sātans un Pāns, manuprāt, veido diezgan loģisku ķēdi, tātad (es to nopietni nelasu nekādās grāmatās vai vikipēdijā, kur vispār ir sviests, bet grābju no tukša ētera, tāpēc drīkst neticēt haha) būtu tikai loģiski uzskatīt šo par vienu no, varbūt pat pašu zvērīgāko zvaigznāju (apskatījos uz SC birthday remainderiem un pamanījis tur koijots uzreiz sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa ;) Man tas vienmēr licies arī nedaudz svešs cilvēciski, proti, nav man nekāda īpaša priekšstata par to, kādam jābūt Mežāža zīmē dzimušam cilvēkam, par spīti tam, ka Saule tajā ir manai mātei, bet ascendanti labākajam draugam un draudzenei. Iespējams, psihoanalīzei (vai analītiskajai psiholoģijai ;) būtu, ko teikt (starp citu, nistagms apgalvo, ka esot attāls Freida radinieks no vectēva puses, bet es viņam īsti neticu, un viņš par to neblogošot, jo viss ir pofig), tātad “tur kaut kam jābūt,” dodu vārdu suflierim