TWIMC: Summoning 2013 beidzot arī 320 kb/s

Nebūs pagājuši ne astoņi gadi...

Lieliska dokumentālā filma par kādu, manuprāt, ļoti veiksmīgu sociālo eksperimentu. Iedomājies Sašu Baronu Koenu, tikai daudz nopietnāk un ar pievienotu garīgo vērtību. Aplausi, Vikram



Sri Kumaré is an enlightened guru from the East who has come to America to spread his teachings. After three months in Phoenix, Kumaré has found a group of devoted students who embrace him as a true spiritual teacher. But beneath his long beard, deep penetrating eyes, and his endless smile, Kumaré has a secret he is about to unveil to his disciples: he is not real. Kumaré is really Vikram Gandhi, an American filmmaker from New Jersey who wanted to see if he could transform himself into a guru and build a following of real people.

via harryvagrant

How I hate all this noise
Blocking out my master’s voice

Nu jauki nu

Nu tā, liekas, ka tagad līdz pilnīgai eksotiskā blekmetālestētista laimei atlicis redzēt tikai... Darkspace. Alcest ataisnoja visu manu aprioro sajūsmu, nokristīju viņus par elfcore, bet pirms gulētiešanas vēl ar pirkstiem parādīju <3 sirds rajonā un paspiedu roku Neigem, kurš ar otru ģitāristu skatījās Anathema turpat aiz mums. Sākumā gan bija žēl, ka viņi nespēlē tumsā, bet sanāca tā, ka tumsa pienāca, viņiem spēlējot. Otro vietu lai dala norvēģu drum‘n’bass projekts Kampfar – vienīgie, kurus skatījāmies pirmajā vakarā (ierodoties autostāvvietā, aiz eglēm skanēja pēdējā Soundarcade dziesma), un astoņgalvainais Hexvessel ar savu ellīgo gaismotāju (tas gadījums, kad grupa piesaka pēdējo dziesmu, un tad tā dziesma ir ~14 minūtes gara :) Lake of Tears – guntermetāls. Anathema – pēc Alcest un Hexvessel par spīti smalkajām drānām jau vairs nelikās tik smalki, pie tam ar savām vecajām dziesmām tikai izsauca lietu. Toties Anīkšči tagad ir mana jaunā mīļākā Lietuvas pilsēta, un tikai ceļa no festivāla norises vietas caur kapiem, gar upi līdz centram, baznīcai, veikalam un atpakaļ dēļ (tas aizņēma kādas 6 stundas). Iespējams, vēl saņemšos garākai atskaitei, par tiem vēršiem, ragiem un mārketingu kaut ko vajadzētu

p.s. lenora un koijots nesatiku. Kāpēc?

Normāls mēģis

Laikam jau nepamatoti, un visi visu stāstu nezina, bet ĒK (Ēnu Kaleidoskops) nespēlēs Sammersaundā, jo tur uzstāsies instrumenti. Tā lai arī paliek.

Dark Shadows (2012) ir veidota pēc 60./70. mijas TV ziepju operas, ar kuru jaunībā slimojuši gan Tims Bērtons, gan Kventins Tarantīno, gan... Madonna. Bārnabasa Kolinsa tēls tajā parādījies tikai pēc pirmās sezonas, bet krietni paaugstinājis seriāla reitingus, un tik ļoti paticis Džonijam Depam that he wanted to be him, kā saka wikipēdija. To un citu, nebūt ne mazsvarīgu informāciju noskaidroju tikai pēc filmas noskatīšanās. Varbūt šīs zināšanas apriori būtu kaut ko mainījušas, bet varbūt nē, katrā ziņā visu pirmo pusi ficene stabili gāja uz 5 zvaigznēm (acisnafig, lietoju mubi), tomēr pie Elisa Kūpera (ar kuru bērnībā stabili slimoju es, bija pat 2 plakāti pie sienas) parādīšanās kļuva nujaudruskupardaudz kičīga, bet uz episkajām beigu cīņām (ar kurām laikam beidzas visas tādas filmas) galīgi samiegojos. To gan vairāk veicināja nevis apnikušās klišejas, bet pa dienu krustām šķērsām izstaigātās Centrum aģentūras, parki un vecajā pastnieka darbā tik labi iepazītās kanālmalas, protams, arī Hārlemas ielā iegādātais un Fondelparkā uzņemtais heiziņš. Man vispār patīk kinoteātrī novilkt kurpes un izlaisties, arī uz bioskopu Amsķikā līdz šim vēl nebiju bijis. Filmu iesaku, nebīties no plakātu plastiskuma, Bērtons ir iekšā un krāšņs caur un cauri

Jā, kā jums mans jaunais avatārs ;)

Haha, pasaulē slavenākās kabalistes Madonnas jaunais albums sākas ar lūgšanu (kurai uzreiz seko šis un tad tāds lovely smags tucis/epizodisks dabsteps/DIE BITCH/atkarības pēc tam.) Bet man kaut kā ir baigi maz šaubu par to, uz ko alūzija ir tā nosaukums :) XTC

Aizvakar internetā netīšām uzdūros senai Current 93 bildei, kurā bez visiem zināmajiem Deivida Tē, Duglasa Pē un Rozas Makdē redzama arī jauna (īstenībā >30-gadīga, bet labi saglabājusies :) Freja Asvina, un biju pārsteigts (patīkami) par to, kā viņas agrīnais tēls kontrastē ar pēcāk radīto Ziemeļu mistēriju augstās priesterienes iespaidu (par savu rūnu interpretāciju varu pateikties galvenokārt viņai – man ir viena viņas grāmata un pirms gadiem 10 bija arī cdr ar Songs of Yggdrasil, ja nemaldos, no C93 presents sērijas). Laimīgā kārtā Frigas netīmeklī ziņas par viņu ir atrodamas krietni vairāk nekā, piemēram, par Mother Destruction Amodalī (acīmredzot, lai tevi tik ātri neaizmirstu, jāsaraksta un jāizdod pāris grāmatas), ar kuras Sixth Comm Frejai arī bijusi vesela pilnmetrāžas sadarbība par to pašu pasaules koka tēmu, bet šī 1993. intervija (saite zem bildes) man likās īpaši izsmeļoša. Dalos, jo interesanti

I have some runes in my hands. I have got an Odal rune and an Ansuz rune clearly marked in my hand. And that is the main mark I consider as Odin marked me. The other one is an inherited defect in the right eye. I have had five eye operations to correct it. And the other synchronicity is the date of my birth, which is completely Odinic. It is Wednesday, the ninth, November, "Nove" is nine in Latin, in the old Anglo Saxon ways it was the Blotmonath, the month in which the blood sacrifices were performed. And of course in the sign of Scorpio, which is Odinic in itself. And I was the ninth child out of the fourteenth. This altogether I found out when I first started exploring Asatru. As a woman, as a Wiccan woman, I should be more in touch with Goddesses. But no, it did not work out that way. It was Odin, and it always will be Odin. He has marked me. I am his.

Wicca is too much centered around sexual attractions and fertility magic. I could not accept that. So, at that day, after I had had a massive row with me husband, I broke with Wicca the same evening, emotionally I made a break, I went down to the basement. I rolled out my blanket, the way the Red Indians do. I went down to the basement and started calling on Wodan. The whole night I started calling on Wodan. My own God. My own ancestry. My own blood. Me own bones. Fuck Wicca! Fuck them! Bugger the lot of them. Wodan! Wodan!! Wodan!!! It was then that I made the contact. A week later I had made a Valknut ring, for me especially. And I did a blot. And I swore my allegiance to Odin forever. And I have been true until now, and I will always be true. That is how I met Odin. That is how I made the contact with Odin as my personal guardian and Allfather.

Vai... vaivaivaivaivai Uzminiet, kurš vēl spēlēs vasaras pēdējā pilnmēness sturmfestā kopā ar “maniem” Truart un Na-Hag ^^^



Vīrs, kuram ūsas aug tikai no lūpu kaktiņiem

Manu interneta dienasgrāmatu tikko nosauca par aizgaldu. Atā

(Tagad tava kārta.)

Nebūtu kāds aizvakarnakt gādīgi aizmidzinājis manu datoru (youtube augšupielādes laikā :), šis ieraksts noteikti taptu ātrāk un es paspētu vēl lieku reizi piekodināt par iespēju šovakar par velti (vai divu vilciena biļešu cenu) Siguldas kultūras nama kinozālē ievērtēt apmēram šobrīd sākošos Dzena Trako blakusprojekta Elkupe pēdējo no diviem koncertiem esošajā sastāvā, kā arī vairākus citus lādzīgus mūziķus Latvisko skaņu meklējumu ietvaros, jo pirmais trešdien nabaklabā pēc hiperskarbā Dakša performances dvēselei garšoja baigi un attaisnoja gaidīto – gribas nodēvēt viņus par latviskā postroka indiāņiem, nezinu gan, vai tas nav gonzokidd avatāra dēļ, bet gan jau ne tikai, katrā ziņā aizgrābjošās projekcijas ar līgani kā Gaujas ūdeņi plūstošo un tumši kā tās krastus ieskaujošās egļu galotnes šalcošo bezbalss bezgalību veicināja padziļināti mītisku skanošā uztveri. Manis pēc varēja paskanēt arī ilgāk. Lieki piebilst, ka ievietotajos fragmentos skaņa un apgaismojums nav adekvāti, bet liekvārdība ir mana vājā puse:

Elkupe Nabaklab 07.03.12 Pirmais fragments (14:04)
Elkupe Nabaklab 07.03.12 Otrais fragments (10:45)

Kamōn, piekrītiet, lūdzu, kāds, beidzot, ka Antons Korbains ir way too pārvērtēts (sākumā domāju, ka Rudaks vainīgs, vai Kaupers, bet, izrādās, viņš visai pasaulei tāds kā guru...) Bet es ne jau tā, ka viņš nebūtu labs fotogrāfs, vairāk tā, ka nevis He can make anyone look cool, bet Anyone, with some effort, can make anyone look as cool as he does. Right?

Wrong. Ar to vien, ka speciāli tāda cilvēka (nopelnu, pelnītu vai nē) dēļ ražo filmas ar un par lieliskiem mūziķiem, viņa eksistence ir attaisnota )

TREILERIS

Tēju nedzeru, bet... Eu! Kāpēc es nezināju, ka “Tors” (2011) ir tik snogšibaķeļnijs kino!?! Nopietni!! (Tagad zinu.) Atzīšos, ka visu šo laiku biju post treilera skepticisma varā un gaidīju kaut ko visai nebaudāmu. Iespējams, pie tā vainojams arī “Titānu brāķa” (2010) feils, taču šeit estētisko neomulību pirmajās pārdesmit minūtēs (viss tāds pārāk speis, plastisks un kantains rādījās) ātri nomainīja kinematogrāfiska sajūsma un pat skandināvu mitoloģijas cienītājam manī nebija kam piesieties. Stilīgs Bifrosts, tīri pārliecinoša Jotunheima un kosmoloģiskais risinājums, varen smalks un nešpetns Loki (pārējo dievu rases lai paliek uz jaunās pasaules kārtības sirdsapziņas), episki dialogi, kā arī itin veselīga humora izjūta – ļoti patika Tora patoss, komunicējot ar Midgardas (= ASV) mirstīgajiem, un pat klišejiskie supervaroņu filmas elementi ar smagā metāla datorgrafiku ir paciešami pie tādām pērlēm kā Do not mistake my appetite for apathy! un Base, we've got Xena, Jackie Chan and Robin Hood :)) Es godīgi neatceros, kura vēl filma pēdējā laikā būtu tā pārspējusi ekspektācijas, tāpēc skatījos lēnām un uzmanīgi (3 dienas :) Tagad zinu arī to, ka dievi nemaz nekrīt, bet lido un dara to ātrāk kā supermens. Krīt tikai golemi un sala milži. Cilvēki... tie jau ir nokrituši. Bet, kad zemāk vairs nav kur, tad var kļūt tikai labāk. Zemāk par zemi nokrist jau grūti un nav gluži tā, ka visur rēgotos bedres, krāteri un svaigi izrakti kapi. Man patīk pie zemes (esmu dzimis zemes zīmē), pie zemes ir ērti... (dieviete)

“Seeing,” they said, “that old-time Pan is dead, let us now make a tomb for him and a monument, that the dreadful worship of long ago may be remembered and avoided by all.” So said the people of the enlightened lands. And they built a white and mighty tomb of marble. Slowly it rose under the hands of the builders and longer every evening after sunset it gleamed with rays of the departed sun. And many mourned for Pan while the builders built; many reviled him. Some called the builders to cease and to weep for Pan and others called them to leave no memorial at all of so infamous a god. But the builders built on steadily. And one day all was finished, and the tomb stood there like a steep sea-cliff. And Pan was carved thereon with humbled head and the feet of angels pressed upon his neck. And when the tomb was finished the sun had already set, but the afterglow was rosy on the huge bulk of Pan. And presently all the enlightened people came, and saw the tomb and remembered Pan who was dead, and all deplored him and his wicked age. But a few wept apart because of the death of Pan. But at evening as he stole out of the forest, and slipped like a shadow softly along the hills, Pan saw the tomb and laughed.

  Lord Dunsany Fifty-One Tales