Leukādijās konstatēju, ka Dionīss ir ne tikai alkohola, bet arī odu dievs, uz ko netieši norāda gan anagramma, gan paši odi. Parasti liekas, ka, lai glābtos no asinssūcējiem, jādodas turp, kur uzturas vairāk cilvēku, tādējādi proporcionāli samazinot iespēju tapt izvēlētam par donoru, taču šajā ballē tas nestrādāja, bija žēl vērot skatuves māksliniekus, jo tie atradās visizgaismotākajā vietā, tātad, praktiski uz upuraltāra. Tiesa, gan mūzika, gan pieaugušie-ar-bērniem-šašliks-batuts publika (c) inese_tk ar neapskaužamu regularitāti dzina prom no skatuves, uz teltīm, apreibināties vai vazāties apkārt. Inokentijs Mārpls sāka spēlēt (dzirdams jau viss bija vismaz kilometra rādiusā) līdz ar tumsu, kuru sagaidījām uz nejauši izvēlētas sērītes pie Raunas svētupes, taču spēlēja ilgi un ar pieklājīgu atdevi (odiem). TESA dalībnieki bija manāmi spiesti izturēties daudz aktīvāk par publiku, jo odi acīmredzot mīl ne tikai lauku disko gaismas, bet arī drounu. 9. Apvārsni vispār gribējām, bet nesagaidījām. Vēl uzstājās visādi nepazīstami Mandarīns Music Project, Elīnas un Lāsmas, kā arī sauja citu vietējo spēlmaņu, mēs uzspēlējām pļavas vidū izvilktās klavieres Sarkanais Oktobris, vakarā un no rīta gājām peldēties, bet dzīvojām zem liepām blakus tautas dzejnieka kapam. Diemžēl Latvijas Dzelzceļš bija liedzis pieeju smukajam tiltam ar arkām, visapkārt uzbērumam uzceļot žogu, un uzstādījis uzkrītošas novērošanas kameras. Savulaik tur, blakus sliedēm manai māsai bija geokešs. Vēl pamanīju, ka tradicionālajā peldvietā Gauja kļuvusi krietni straujāka un dziļāka (pāri galvai) nekā parasti, bet tas skaidrojams ar to, ka agrākajos gados pasākums notika vēlāk, apmēram jūlijā vidū. Viss plūst un mainās. Satiku sen neredzētu kursabiedreni, kura dzīvo Meksikā, jo tur viņas bērnam maģiskā kārtā pārgāja epilepsija. Karma, viņa teica

Nebūtu kāds aizvakarnakt gādīgi aizmidzinājis manu datoru (youtube augšupielādes laikā :), šis ieraksts noteikti taptu ātrāk un es paspētu vēl lieku reizi piekodināt par iespēju šovakar par velti (vai divu vilciena biļešu cenu) Siguldas kultūras nama kinozālē ievērtēt apmēram šobrīd sākošos Dzena Trako blakusprojekta Elkupe pēdējo no diviem koncertiem esošajā sastāvā, kā arī vairākus citus lādzīgus mūziķus Latvisko skaņu meklējumu ietvaros, jo pirmais trešdien nabaklabā pēc hiperskarbā Dakša performances dvēselei garšoja baigi un attaisnoja gaidīto – gribas nodēvēt viņus par latviskā postroka indiāņiem, nezinu gan, vai tas nav gonzokidd avatāra dēļ, bet gan jau ne tikai, katrā ziņā aizgrābjošās projekcijas ar līgani kā Gaujas ūdeņi plūstošo un tumši kā tās krastus ieskaujošās egļu galotnes šalcošo bezbalss bezgalību veicināja padziļināti mītisku skanošā uztveri. Manis pēc varēja paskanēt arī ilgāk. Lieki piebilst, ka ievietotajos fragmentos skaņa un apgaismojums nav adekvāti, bet liekvārdība ir mana vājā puse:

Elkupe Nabaklab 07.03.12 Pirmais fragments (14:04)
Elkupe Nabaklab 07.03.12 Otrais fragments (10:45)