Tarsems Sings, a whore in love with the industry vai tamlīdzīgi, kā viņš pats sevi raksturo, mazais indiešu rakaris, kura pirmais vispārēju ievērību ieguvušais režijas darbs, izrādās, ir R.E.M. dziesmas Losing My Religion videoklips (1991), kaut kad salīdzinoši nesen pie manis nopelnīja mazu mentālo medāli un atzinības rakstu ar mitoloģisko grāvēju Immortals (2011), kā arī ārkārtīgi vizuālo 2006. gada sapņu filmu The Fall. Izskatās, ka šīgada otro lielo pasakas par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem ekranizāciju viņš apzināti veidojis kā Bolivudas kaverversiju ar ekstravagantiem papildefektiem, kas pārsteidzošā kārtā, vismaz subjektīvi strādāja i mean, tās ermoņiku kājas un šamaniskā aizspogulija, teiksim... Tas, kas noteikti nestrādāja, bija patoloģiskā vēlme izpatikt pilnīgi visām humora izjūtām, pārspīlētā pašironija un patosu acumirklīgi nokaujošas, liekas un banālas frāzes, kas pamazām, bet ar apskaužamu centību kā alkatīgi tauriņu kāpuri nograuza visas lapas tikko uzplaukušā ābeļdārzā. Toties pieļauju, ka vienam vai otram pasaku filmu un tajās biežāk figurējošo tēlu cienītājiem varētu tikt sniegta iespēja atgūties pēc kādas Gredzenu Pavēlnieka un Troņu Spēles ekranizāciju radītas traumas. Es rakstu tik sarežģīti, jo tas ir nevājais spoileris patiesībā, bet ko tad es vispār vēl varu te vairāk sabojāt. Medus jau arī nebūt nebija maz tajā darvā, un pilnīgi iespējams, ka vienkārši neesmu skatījies pietiekami daudz Bolivudas kino (vispār neesmu) un kaut ko kulturāli nenolasu. Atgādinu, ka Snow White and the Huntsman, manuprāt, nebija ne vainas, bet Snow White: A Tale of Terror ar Sigurniju Vīveri Džūlijas Robertsas vietā no 1997. ir un paliek nepārspēta :*

( Smieklīgs spoileris (6x gif) )

2,5/5

Rejs Bredberijs devās uz Marsu (Barsoom) ; bet mēs uz stockmann cinemas, kur Bella, Tors, Els Sverindžens un vēl pulks citur redzētu tipu divas stundas nespēja tikt galā ar vienu blondu veģmu un viņas brāli. Sniegbaltīte & Mednieks noteikti nav ieteicama tiem, kuri nespēj sagremot K. Stjuvarti, jo īpaši to, kas viņai sanāk dabiski un ko viņa dara visu filmu -- izskatās par mata tiesu no miršanas (ģīboņa/atklāsmes/orgasma/...) SPOILERS nosaukumā nelika rēķināties ar apzinīgu turēšanos pie tradicionālās Grimmu pasakas motīviem, bet rūķi tomēr bija un bija lieliski (nepatika trollis; burvju spogulis arī ne pārāk) -- patiesībā visas pērles bija tādā vai citā ziņā saistītas ar rūķiem (No, must be the mushrooms :))) bēru ugunskura atblāzma ozolu lapotnēs un... viņš) lai gan, ja rūķiem fikcijā būtu tāda pati aizsardzības fronte kā tiem, kas parkos un dārzos, tai šī filma noteikti iekļūtu melnajā sarakstā kā boikotējama, diskriminējoša, cieņu un godu aizskaroša :( Also, whatever happened to the White Hart? Kinozālē 10 sekundes pirms stipri jutu, ka tāds (ragainais dievs) tūlīt parādīsies, un parādījās arī. Interneti jau pamanījuši kliedzošo līdzību ar Princesi Mononoki, kas varētu būt apzināta atsauce, bet man katrā ziņā netraucēja un likās itin vietā, pat vairāk tādā eiropeiskā sižetā, nekā Ghibli animē

Pa ceļam uz laukiem (šķiet, ka pēdējoreiz šopavasar) Tolkīna Lasīšanas Dienas ietvaros izlasīju pusi Appendix A (tur ir par to, kas notiek Viduszemē starp Numenoras krišanu un Gondoras/Rohanas izveidošanos) un priekšpēdējo «Gredzenu Pavēlnieka» nodaļu The Scouring of the Shire, kurā notiekošais savukārt būs svešs tiem, kas redzējuši tikai filmu (tajā Sarumans nesaskaņā ar grāmatu mirst jau Isengardā, uzduroties uz tāda kā dzirnavu riteņa Ortanka pakājē, un pat to, ja nemaldos, rāda tikai extended versijā.) Īstenībā visiem zināmā hobitu četrotne atgriežas savā dzimtajā novadā un atrod, ka Sarumans nolēmis atriebties viņiem par savu māju piebradāšanu līdzīgā veidā un ar pārsimts roklaižu palīdzību pārņēmis varu praktiski visā Hobitonā (vienīgie, kas pretojas, ir slavenais Tuku klans), kur sarīkojis privātu industriālo revolūciju, pakļāvis miermīlīgos vietējos bargai diktatūrai, apliekot ar mesliem un mēsliem, kā arī nopīpējis visu tabaku, aizliedzis alkoholu, ieviesis komandantstundu, nocirtis kokus, izrakņājis rāceņu dobes, visur sacēlis neglītas ēkas, bet pašā Bagendas vidū uzslējis fabriku ar milzīgu dūmeni. Uz to varoņi atbild viņam ar hobitu revolūciju, kura ir uzvaroša pārsteidzoši īsā laikā (Sarumana fizisko veidolu, tāpat kā filmā, nogalina viņa paša human instruments) Sajūsmina pašsaprotamā apņēmība, loft un dignity ar kādu to paveic tikai četri Patiešām Liela kara veterāni. Bojā iet tikai 19 hobiti :)

«Gredzenu Pavēlnieku» lasīju tāpēc, ka cita Tolkīna nebija pa rokai, toties, atvadoties no dienas upuriem, iepriekšminētās 75-gades sakarā padalīšos ar citu senu improvizāciju, kura gan veltīta notikumiem «Hobitā» jeb Bilbo un rūķu piedzīvojumiem Drūmmežā, ieskaitot zirnekļus un gūstu elfu pilī: tās skaņas beigās ir vīna mucas, kuras krīt ūdenī
Lost in Mirkwood

Vācijā atrastas 500 “jaunas” pasakas

A whole new world of magic animals, brave young princes and evil witches has come to light with the discovery of 500 new fairytales, which were locked away in an archive in Regensburg, Germany for over 150 years. The tales are part of a collection of myths, legends and fairytales, gathered by the local historian Franz Xaver von Schönwerth (1810–1886) in the Bavarian region of Oberpfalz at about the same time as the Grimm brothers were collecting the fairytales that have since charmed adults and children around the world.

Rakstīju komentāru f (jā, like, visu ar roku... not) īstenībā kopēju, bet no FB2 formāta (kuru, starp citu, kindle nemaz neņemot pretī, kāpēc?) un nemaz tik gludi tas pasākums negāja, kaut kas tur ar atstarpēm, tāpēc drošības labad pie viena noglabāšu tepat, visu vienā rindkopā, jo tā sanāca lai nevairotu infotelpas piesārņojumu, fragments vienalga nevājš:

— Pastāsti mums pasaku! — Marta Zaķis pieprasīja. — Jā, lūdzu, pastāstiet! — Alise piebalsoja. — Un žiglāk, — piebilda Cepurnieks, — citādi tu atkal aizmigsi, iekams izstāstīsi. — Reiz dzīvoja trīs mazas māsiņas, — Susuriņš stei­dzīgi iesāka, — Elsija, Lesija un Tillija, viņas dzīvoja akas dzīlē… — No kā viņas pārtika? — Alise iejautājās, jo viņai vienmēr gribējās zināt, ko cilvēki ēd un dzer. — Viņas pārtika no sīrupa, — brīdi padomājis, Su­suriņš atbildēja. — Tas, zināt, nevar būt, — Alise pieklājīgi aizrā­dīja. — Tad viņas saslimtu. — Viņas arī bija slimas, — Susuriņš turpināja, — ļoti slimas. Alise mēģināja iedomāties, kāds šis neparastais dzī­ves veids varētu būt, taču tas šķita pārāk dīvains, un viņa jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akas dzīlē? — Vai tēju vairāk nevēlies? — Marta Zaķis nopietni teica Alisei. — Pagaidām es to vispār neesmu dabūjusi, — Alise aizvainota atteica, — tāpēc arī nevaru vēlēties vairāk. — Tu laikam gribēji sacīt, ka nevari vēlēties ma­zāk, — teica Cepurnieks. — Protams, vieglāk ir vēlē­ties vairāk nekā mazāk. — Jūsu gudrība nevienam nav vajadzīga, — Alise sacīja. — Kurš tagad izsaka aizvainojošas piezīmes? — Ce­purnieks pašapmierināts aizrādīja. Alise nezināja, ko atbildēt, tāpēc ielēja sev tēju, paņēma sviestmaizi un, pagriezusies pret Susuriņu, vēl­reiz jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akā? Susuriņš atkal kādas pāris minūtes apdomājās un tad sacīja: — Tā bija sīrupa aka. — Tādas nemēdz būt! — Alise pikti iesaucās, bet Cepurnieks un Marta Zaķis viņu apklusināja: «Cst, cst!» — un Susuriņš sabozies piezīmēja: — Ja tu neproti uzvesties, stāsti tālāk pati! — Ak nē, lūdzu, turpiniet! — Alise pazemīgi bilda. — Es jūs vairs nepārtraukšu. Iespējams, ka tāda aka kaut kur ir. — Patiešām ir! — Susuriņš sašutis noteica, tomēr piekāpies turpināja: — Un tā, redzat, visas trīs mazās māsiņas mācījās smelt… — Ko smelt? — Alise, pilnīgi aizmirsusi savu solī­jumu, iejautājās. — Sīrupu, — Susuriņš atbildēja — šoreiz pilnīgi bez apdomāšanās. — Man vajag tīru tasi, — Cepurnieks pārtrauca, — pavirzīsimies visi par vienu vietu uz priekšu. Viņš pārsēdās blakus krēslā, viņa krēslā apsēdās Susuriņš, Susuriņa vietā — Marta Zaķis, un Alisei gri­bot negribot vajadzēja apsēsties Marta Zaķa vietā. No šīs maiņas guva kaut ko vienīgi Cepurnieks, tur­pretī Alises jaunā vieta bija krietni vien sliktāka par iepriekšējo, jo Marta Zaķis, šajā vietā sēžot, apakš­tasi bija nolējis ar pienu. Alise nevēlējās vēlreiz aizvainot Susuriņu, tāpēc pēc iespējas pieklājīgi jautāja: — Es nesaprotu, no kurienes viņas smēla sīrupu. — Ak tu muļķe, — ierunājās Cepurnieks, — no ūdens akas var smelt ūdeni, no laimes akas — laimi, man domāt, kāpēc gan no sīrupa akas nevarētu smelt sīrupu? — Bet viņas taču akā iekšā atradās, — Alise aizrādīja Susuriņam, nemaz nevēlēdamās dzirdēt, ko saka Cepurnieks. — Bez šaubām, atradās, kur tad pazudīs, — Susuriņš teica. Šī atbilde tā apmulsināja Alisi, ka viņa apklusa, un Susuriņš netraucēts turpināja. — Viņas mācījās smelt, — viņš žāvādamies, acis berzēdams, stāstīja, jo atkal bija kļuvis miegains, — un viņas smēla visu, kas sākās ar burtu «M»… — Kāpēc ar «M»? — Alise brīnījās. — Kāpēc gan ne? — Marta Zaķis sacīja. Alise apklusa. Susuriņš jau bija aizvēris acis un laidās snaudā, bet, tā kā Cepurnieks viņu iebukņīja, viņš iepīkstē­damies pamodās un turpināja: — … kas sākas ar burtu «M», piemēram, mālus un mēnesi, un miglu, un milzumu — zini, mēdz teikt, «jā­prot milzu milzumu smelt», — vai esi kādreiz redzē­jusi, ka ārā var izsmelt vairāk nekā ir iekšā? — Tiešām, nu jūs jautājat man, — Alise izbrīnījusies sacīja. — Nedomāju gan… — Tādā gadījumā labāk nerunā, — noteica Cepur­nieks. Tik rupju izturēšanos Alise nevarēja paciest, viņa piecēlās un gāja prom. Susuriņš acumirklī aizmiga, bet Cepurnieks un Marta Zaķis Alises aiziešanai nepie­vērsa nekādu uzmanību, kaut gan viņa atskatījās vai­rākas reizes, cerēdama, ka tie aicinās viņu atgriezties; atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, kā Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.

“Seeing,” they said, “that old-time Pan is dead, let us now make a tomb for him and a monument, that the dreadful worship of long ago may be remembered and avoided by all.” So said the people of the enlightened lands. And they built a white and mighty tomb of marble. Slowly it rose under the hands of the builders and longer every evening after sunset it gleamed with rays of the departed sun. And many mourned for Pan while the builders built; many reviled him. Some called the builders to cease and to weep for Pan and others called them to leave no memorial at all of so infamous a god. But the builders built on steadily. And one day all was finished, and the tomb stood there like a steep sea-cliff. And Pan was carved thereon with humbled head and the feet of angels pressed upon his neck. And when the tomb was finished the sun had already set, but the afterglow was rosy on the huge bulk of Pan. And presently all the enlightened people came, and saw the tomb and remembered Pan who was dead, and all deplored him and his wicked age. But a few wept apart because of the death of Pan. But at evening as he stole out of the forest, and slipped like a shadow softly along the hills, Pan saw the tomb and laughed.

  Lord Dunsany Fifty-One Tales

Kopš vakarnakts man ir jauna mīļākā šausmu filma: Snow White: A Tale of Terror (1997). Latvieši (lohi) mēdz teikt kas lēni nāk, tas labi nāk, nešaubos, ka tas ir “elementārs” psihes aizsargmehānisms un pieminu vispirms tāpēc, ka filmu ar intervāliem skatījos apmēram pusotru nedēļu, vairākkārt iemiegot, pamostoties, apreibstot, iemīloties, loģiski, visu laiku tinot atpakaļ un skatoties vēlreiz, lai saprastu, kas vispār ir noticis. Turklāt, tikko sākās beigu titri, bija jāliek atkal no sākuma un jāsaprot, ka ņi***a neatceries, bvē tas mednieks bija viņas brālis ēēituuntt. Toties psihes aizsargmehānismus piesaukt ir ļoti vietā, jo to, ka filma rēķinās ar skatītāja tiem, var izteikti sajust pēdējā pusstundā, kad sākas aāaāāāa es beidzot sapratu, ka skatos šausmu, nevis (improvizāciju par) pasaku filmu. Tas, ka saistība ar pasaku ir nevis faktiska, bet pārsvarā mitoloģiski-psiholoģiska, arī uzreiz iedarbina racionalizēšanas procesu, jāsāk interpretēt entajos līmeņos, citādi liekas, ka kaut ko laid garām, bet vienreiz uzpīpējām to legālo vīraku un sastinguši nosēdējām līdz postmodernajam zārkam, kuru vienkārši nebija iespējams nekomentēt. Tajā brīdī es sapratu, ka filma man jau ir kļuvusi par klasiku, par spīti tam, ka, liekas, tomēr biju redzējis agrāk, varbūt bērnībā. M

Pieņemsim, ka viss ir tā, kā pasakās, kur trīs lietas ir labas lietas, ceturtā diagnoze

(Atvainojos, ka šo ierakstu ir ļoti viegli pārprast.)

. . .

Links zem tēmas par godu Vikipēdijas akcijai, kas tas ir, idejisks pieteikums monopolam uz vispasaules zināšanām, ka tikai vispasaule neizdomā, ka var mierīgi bez tā Vaļa iztikt, bļe LIECIET REKLĀMAS MANIS PĒC TIKAI AT***IETIES! Btw, kāds zina, vai jau ziedojušajiem un rakstus/šķirkļus stādījušajiem viss rādās normāli? Jo, ja nē, tad tas ir royal uzmetiens