Tarsems Sings, a whore in love with the industry vai tamlīdzīgi, kā viņš pats sevi raksturo, mazais indiešu rakaris, kura pirmais vispārēju ievērību ieguvušais režijas darbs, izrādās, ir R.E.M. dziesmas Losing My Religion videoklips (1991), kaut kad salīdzinoši nesen pie manis nopelnīja mazu mentālo medāli un atzinības rakstu ar mitoloģisko grāvēju Immortals (2011), kā arī ārkārtīgi vizuālo 2006. gada sapņu filmu The Fall. Izskatās, ka šīgada otro lielo pasakas par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem ekranizāciju viņš apzināti veidojis kā Bolivudas kaverversiju ar ekstravagantiem papildefektiem, kas pārsteidzošā kārtā, vismaz subjektīvi strādāja i mean, tās ermoņiku kājas un šamaniskā aizspogulija, teiksim... Tas, kas noteikti nestrādāja, bija patoloģiskā vēlme izpatikt pilnīgi visām humora izjūtām, pārspīlētā pašironija un patosu acumirklīgi nokaujošas, liekas un banālas frāzes, kas pamazām, bet ar apskaužamu centību kā alkatīgi tauriņu kāpuri nograuza visas lapas tikko uzplaukušā ābeļdārzā. Toties pieļauju, ka vienam vai otram pasaku filmu un tajās biežāk figurējošo tēlu cienītājiem varētu tikt sniegta iespēja atgūties pēc kādas Gredzenu Pavēlnieka un Troņu Spēles ekranizāciju radītas traumas. Es rakstu tik sarežģīti, jo tas ir nevājais spoileris patiesībā, bet ko tad es vispār vēl varu te vairāk sabojāt. Medus jau arī nebūt nebija maz tajā darvā, un pilnīgi iespējams, ka vienkārši neesmu skatījies pietiekami daudz Bolivudas kino (vispār neesmu) un kaut ko kulturāli nenolasu. Atgādinu, ka Snow White and the Huntsman, manuprāt, nebija ne vainas, bet Snow White: A Tale of Terror ar Sigurniju Vīveri Džūlijas Robertsas vietā no 1997. ir un paliek nepārspēta :*

( Smieklīgs spoileris (6x gif) )

2,5/5

Ļoti reti dzirdēta, bet tik lieliska Deine Lakaien dziesma