Pa ceļam uz laukiem (šķiet, ka pēdējoreiz šopavasar) Tolkīna Lasīšanas Dienas ietvaros izlasīju pusi Appendix A (tur ir par to, kas notiek Viduszemē starp Numenoras krišanu un Gondoras/Rohanas izveidošanos) un priekšpēdējo «Gredzenu Pavēlnieka» nodaļu The Scouring of the Shire, kurā notiekošais savukārt būs svešs tiem, kas redzējuši tikai filmu (tajā Sarumans nesaskaņā ar grāmatu mirst jau Isengardā, uzduroties uz tāda kā dzirnavu riteņa Ortanka pakājē, un pat to, ja nemaldos, rāda tikai extended versijā.) Īstenībā visiem zināmā hobitu četrotne atgriežas savā dzimtajā novadā un atrod, ka Sarumans nolēmis atriebties viņiem par savu māju piebradāšanu līdzīgā veidā un ar pārsimts roklaižu palīdzību pārņēmis varu praktiski visā Hobitonā (vienīgie, kas pretojas, ir slavenais Tuku klans), kur sarīkojis privātu industriālo revolūciju, pakļāvis miermīlīgos vietējos bargai diktatūrai, apliekot ar mesliem un mēsliem, kā arī nopīpējis visu tabaku, aizliedzis alkoholu, ieviesis komandantstundu, nocirtis kokus, izrakņājis rāceņu dobes, visur sacēlis neglītas ēkas, bet pašā Bagendas vidū uzslējis fabriku ar milzīgu dūmeni. Uz to varoņi atbild viņam ar hobitu revolūciju, kura ir uzvaroša pārsteidzoši īsā laikā (Sarumana fizisko veidolu, tāpat kā filmā, nogalina viņa paša human instruments) Sajūsmina pašsaprotamā apņēmība, loft un dignity ar kādu to paveic tikai četri Patiešām Liela kara veterāni. Bojā iet tikai 19 hobiti :)

«Gredzenu Pavēlnieku» lasīju tāpēc, ka cita Tolkīna nebija pa rokai, toties, atvadoties no dienas upuriem, iepriekšminētās 75-gades sakarā padalīšos ar citu senu improvizāciju, kura gan veltīta notikumiem «Hobitā» jeb Bilbo un rūķu piedzīvojumiem Drūmmežā, ieskaitot zirnekļus un gūstu elfu pilī: tās skaņas beigās ir vīna mucas, kuras krīt ūdenī
Lost in Mirkwood