40 dienas pēc kārtas nebiju Rīgā, atkārtoju rekordu. MJR šogad neesmu pelnījis, jo nebiju Kūcvālā pārāk lēni strādāju bez nistagms nav ballītes var iztikt – ar “var iztikt” gan šķiet pretīgi samierināties, bet tiešām bez daudz kā var iztikt, ja nav vēlmju vai to ir mazāk, jo tā, ka nav nemaz, nekad nebūs. Un viņa Ataraxia jau ir redzējusi. Interesanti, ka viena no pirmajām lietām, ko paveicu, ieradies Rīgā, bija salauzt arī šejienes stacionāro datoru, kā rezultātā 24 stundas pēc kārtas biju brīvs pasaules lietām, savukārt viena no pirmajām lietām, ko pamanīju uz sava rakstāmgalda, bija “pazaudētā” pagājušā gada MJR biļete (#444), kuru māsa bija atradusi savā auto (neskatoties uz to, ka toreiz meklējot gandrīz vai apgriezu to kājām gaisā, turklāt uz festivālu arī braucu ar to pašu auto, tātad ar visu biļeti līdzi, tikai nekompostrētu, neapzinātā vietā kaut kur priekšējā paneļa korpusā, haha), nupat šajā kontekstā zīmīgi liekas arī tas, ka šodien nopirku jaunas tiesības pavasarī Holandē pazaudēto vietā, un man ļoti patika, cik ātri CSDD tagad viss notiek, nu skaidrs jau, kādam jāpērk tas benzīns par latu litrā [sc

No 40 dienām viens gan biju mazāko daļu, paldies dieviem, darbiem, dievietei, par to, kāds nesāpīgs man bija augusts, par spīti tam, ka tikpat nekārtīgs, cik kārtīgi viņa uzliek brilles un rāmi lasa Tolstoju šūpuļkrēslā, kas iekārts melnajā kļavā. Kļava ir melna, jo tajā reiz iespēris zibens. Gandrīz visos kokos ap māju reiz ir iespēris zibens, bet eglei tāpēc aug trīs galotnes. Smēķēju uz lieveņa zem krītošiem asteroīdiem un domāju, ka ozols pagalma vidū noteikti ir svarīgāks par mani. Arī tajā reiz iespēris zibens, par to liecina plaisa tā mizā līdz pašai zemei. Bet velti ir vēlēties zvaigznes bez ērkšķiem. Ļoti pārdzīvoju apzināto asinszāļu nopļaušanu, rādījās acu priekšā tie sauļu tūkstoši uz koši zaļā leknuma pirms miega līdz asarām. Viņa mežā atrada no lapsu alas izstumtu galvaskausu, visticamāk stirnas, mēs pārnesām to mājās, iekšā nē, bet visviens pēcāk šaubījāmies, vai tā neieaicinām nāvi. Galvaskauss, gailenes un asinszāles tādas atsvešināta cilvēka augusta rūpes, mežā izgāzti būvgruži un veļasmašīna, kāds vēl Pussy Riot phe. Tajā reizē nogājām tālu ceļu, meklējot kapus, kuru nebija, pēdējoreiz peldējāmies ezerā, un viņa no bijušā ērgļu dzelzceļa izraka mazu deviņvīru spēku, lai pārstādītu dārzā. Bet vakarā atbrauca trīs draugi

Beidzot arī Taurupē līst. Sienāžus gan tas neietekmē. Vismaz nu var atvērt durvis un ielaist mājā svaigu, par iekštelpām vēsāku gaisu. Iepriekšējo dienu tveici daļēji izturēt palīdzēja nenormālos kvantumos klausītie kosmiskie un ziemīgie ambientblekmetāli (Lustre, Paysage d’Hiver, Alrakis, Darkspace, Carcharoth Λ.V., Arvorar, Nahvalr, Yoga, Locrian, Trist u.c.), bet veselīgu htonisko delīriju uzturēt – Menace Ruine melni psihodēliskais trans. Ziemās man, savukārt, vairāk patīk vasarīga mūzika, folks un visādi ēteriskie elfi. Labi, ka lauku mājas neuzkarst, vienalga, atmosfēras spiediens vedina piekopt kastaņedisku diennakts režīmu, jo naktīs ir tik patīkami, bet dienās ārā valda dunduri un iekšā domādams neizdomāsi to, kas tev jāizdomā garīgam darbam, saelpojoties kaņepju dūmus, gan kļūst relatīvi vieglāk... Aizvakar viņa visu dienu centās iekarot Maskavu, kamēr es uzjautrinājos par sievišķi dievišķi iracionālo stratēģiju (kas galu galā vainagojās panākumiem), bet vakar pats neizturēju, pasūtīju no arhipelāgiem veidotu zemeslodi un nodibināju varenu polinēziešu impēriju, tradīcijās un reliģijā balstītu, ar maoru kareivjiem apceļoju visu pasauli, kolonizēju vairākas salas, bet Honolulu uzcēlu Stounhendžu, Ēģiptes Piramīdas, Rodas Kolosu, Svētās Sofijas katedrāli, Chichen Itza un vēl kaut ko, par oficiālo reliģiju pasludināju Zoroastrismu, kuru aktīvi izplatīju un konvertēju pat neatkarīgo Jeruzālemes pilsētvalsti. Kur gan vēl citur tāds vājprātīgs sinkrētisms būtu iespējams, ja ne imaginārajā pasaulē. Es, protams, runāju par Civilizāciju (V) – vienīgo datorspēli, kuru esmu atļāvies pēdējo desmitplus gadu laikā. Ap 1020. gadu mūsu ērā man konkrēti apnika, bet vismaz nebija jādomā par to, ko nemaz karstumā nevar padomāt.

Nobeiguma vietā kaut kas no tā kosmiskā blekmetāla, skan nedaudz amatieriski, bet visā visumā no “sirds”

Melnais ezers un Kādas īstenības reinkarnācija

Kā es priecājos, ka šodien ir 9. jūlijs, nevis kaut kāds, teiksim, 18. augusts!

Līdz nākamajam festivālam vēl 3-4 dienas, ar Alcest, Soundarcade un Hexvessel viss skaidrs, Anathema es laikam nekad nesapratīšu, laiks nu ķerties klāt šitam, nav taču klausīti kopš deviņdesmitajiem un tolaik patika, albūmu nosaukumi arī tādi daudzsološi...

Sp. paldies chimera

Água doce

netherloft

(^ In Between Worlds ir nefolka paviršo bilžu/whatever/f u blodziņš, bet vispār pavasaris >)

Nejauši atskārtu, ka mana ultimate bērnības sajūta nāk no diezgan vēlīna vecuma, ~13 gadiem ne vairāk, divām vasaras nedēļām bioloģijas fakultātes darbinieku bērnu nometnē Mežotnes muižā. Tas laikam bija kaut kāds vienreizējs pasākums, jo manā pieredzē tā arī netika atkārtots. Bērnu nebijām daudz, kādi padsmit, man un, šķiet, arī savstarpēji pirms tam absolūti nepazīstami, bet apmēram vienādā vecumā vai jaunāki, un visi tādi rāmi un draudzīgi. Dzīvojam skolas ēkā turpat blakus pilij (tolaik tajā mitinājās kaut kādi nelabvēlīgie elementi, atceros izžautu veļu uz striķiem pa vidu tai aizgājušo gadsimtu godībai). Laiks abas nedēļas turējās vasarīgs, un tā atmosfēra krēslas stundās muižas parkā, starp senajiem milzu kokiem spēlējot kazakus un rasbainiekus vai vienkārši blandoties apkārt, manās sajūtu asociācijās ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Skaitījāmies jau diezgan apzinīgā vecumā un neviena profesionāla audzinātāja(-s) funkcijas pildītāja tur nebija, katrā ziņā nespēju atcerēties jelkādus disciplīnas žņaugus (tas, ko nevaru teikt par ikgadējajām volejbola nometnēm random vietās 10-15 gados, ar 2 treniņiem dienā, celšanās, rītarosmju, ēšanas, gulētiešanas rutīnu, kā arī sportiskās un ne tikai konkurences spriedzi). Atceros sevi saulainā dienā sēžām pavēnī zemā koka zarā un šūpojot kājas, nedarot neko, jo nekas jau nebija jādara, iešanu vakaros uz viģikiem kultūras namā, peldēšanos seklajā Lielupē blakus gājēju tiltam (sagriezu pēdu, bet nieki), kaut kādas izdomu spēles un futbolu ar vietējiem, pēc kura mums kauties palīgā nāca arī mūsu meitenes :)

Savādi, ka neatceros nevienu sarunu, saturu, cilvēku vai seju, bet tas arī nekas