Rosencrantz and Guildenstern Are Undead (2009)

-- That’s just great. I knew it! I’m gonna have to quit the play.
-- It’s too late. You and your friends are as good as undead.

Galvenais, negaidīt pārāk daudz, ne no citiem, ne pārāk dārgām vai pretenciozām indie komēdijām, kurās pat atrodas vieta smalkām dekorācijām, animācijai un klasiskai konspirācijas teorijai. Tāds neslikts farss un pie viena arī normāla ilustrācija tam, kā (manā iztēlē) Ņujorkā visi cenšas, cenšas, kamēr pārcenšas, jo laikam citādi nevar. Nevienam īpaši neiesaku, bet pats dažas reizes iesmējos. 3,5/5

(vēl joprojām mana mīļākā Koenu filma ^^)

Kaut kad pavasarī redzētas filmas, par kurām gribas kaut ko ierakstīt

The Reckoning (Lielbritānija, 2003)



Theirs is the silence of consent.

Dīvainā kārtā nebiju iepriekš neko par tādu dzirdējis, tāpēc atklājuma prieks bija jo lielāks. Nudien, šī izrādījās labi slēpta pērle, it sevišķi, ja patīk viduslaiki, patoss un... teātris. Filmas galvenie varoņi ir aktieri un arī filmas aktieru ansamblis ir varen spožs – Pols Betānijs (kuru pirmoreiz uz lielā ekrānā redzēju ar pliku dibenu Bruņinieka stāstā, arī šeit ir spiests teikt skaļas runas), cilvēks-mugurkauls Vilems Defo (kurš tēlojis gan filmās par Jēzu, gan Antikristu, cita starpā), Vinsents Kasels galvenā ļaundara lomā (tiesa, mazāk dēmoniska kā Šaitanā), Metjū Makfadens (Atoss jaunākajos Musketieros, Notingemas šerifs pēdējā Robinā Hudā un brālis Filips Zemes pīlāros) un pat Jūens Bremners (kurš bijis pārāk daudz kur, lai uzskaitītu vienu iekavu ietvaros, bet vislabāk droši vien atpazīstams kā jokainais vientiesis vitamīnists no Vilcienvaktes). Darbība notiek normāņu pārvaldītajā XIV. gadsimta Anglijā, un principā tas laikam skaitās detektīvs, bet vismaz man stāsts šķita gana daudzslāņains un suģestējošs, lai neiespringtu uz sižeta niansēm – vairāk uzrunājošie motīvi bija Betānija tēla katarse un tas par mākslu kā revolucionāru spēku.


We Have a Pope (Itālija, 2011)



Point for Africa!

Pārsteidzoši miermīlīgs un (vietām pat pārlieku) cilvēcīgs stāsts par fiktīvu Vatikāna konklāvu, kurš spēcīgi kontrastēja ar iepriekš redzētajām šī pasākuma ekranizācijām. Te tā galīgi nav tik varaskāra padarīšana kā vēl svaigajā seriālā Borgias vai Dena Brauna Eņģeļos & Dēmonos redzētā – izrādās, kardināli nebūt nekāro pēc Ēdenes vēstnieka amata Zemes virsū un patiesībā visi ir baigie mincīši ^^ Nepārliecināja protagonista un visas drāmas (komēdijas) vaininieka tēls, varbūt vaina aktierī, taču kardinālu volejbols bija vienkārši ģeniāls un noteikti liels mirklis itāļu kino – to tinu atpakaļ un skatījos vairākas reizes (ieteiktu pievērst uzmanību arī paralēlajam psihoanalītiķa dialogam ar svēto tēvu). Visā visumā viegla un gaiša filma, kas nemoralizē, nenosoda un, visticamāk, ne tuvu neatbilst realitātei.


Footnote (Izraēla, 2011)



I’m a philologist! Phi-lo-lo-gist!

Līdz šim praktiski viss, ko esmu redzējis no Izraēlas kino (kaut arī tas nav daudz, varbūt vēl kādas 5 filmas), ir atstājis uz mani ļoti labu iespaidu. Patīk tas, cik pamatīgi un ar kādu atbildību “viņi” risina fundamentāli ētiskus, nereti ģimeniska rakstura jautājumus, tai pat laikā nezaudējot veselīgu pašironiju. Arī Zemsvītras piezīme nav izņēmums. Filmu, kas kandidēja uz šīgada kinoakadēmijas balvām svešvalodu kategorijā (bet Kannās vispār noplūca palmas zaru par labāko scenāriju), manuprāt, var pilntiesīgi dēvēt par akadēmisku trilleri :) jo spriedzes tajā netrūkst. Tas ir gan reizē nopietns, gan asprātīgs stāsts par diviem Jeruzalemes Ebreju Universitātes Talmuda katedras profesoriem, par tēva un dēla attiecībām, ieilgušu klusumu, konkurenci, epistēmiskajām tradīcijām un kādu pārpratumu, kurš vienam no viņiem liek nokļūt ārkārtīgi sarežģītā situācijā... Īpaši ieteicama teoloģijas un filosofijas studentiem.

Jānoskatās

Arī no Vernera Hercoga neesmu redzējis tikai kādas 20 filmas :) tiesa, pārsvarā dokumentālās, tāpēc uziet šo bija patīkams pārsteigums, pie tam ne viens vien... Invincible (2001) ir drosmes pilns, Hercoga pārkruķīts stāsts par īstenībā eksistējušu poļu ebreju spēkavīru Berlīnē pagājušā gadsimta ceturtās dekādes pirmajā pusē, ar Timu Rotu (pirmais pārsteigums!) hipnoburvja un bez piecām minūtēm Trešā reiha Okulto Lietu ministra lomā, ainām, kas filmētas arī Latvijā (Kuldīgā un Rīgā – vēl viens pārsteigums, pēkšņi “Berlīnes centrā” sazīmējot Doma laukumu :), nepārliecinoši fanātisku agrīnā nacionālsociālisma piekritēju atveidojumu un režisoram raksturīgo aizraušanos ar neprofesionāliem aktieriem, kas daļu filmas padara savādi kokainu (šķiet, sagūstot arī Rotu, kurš ar Udo Kīru uz pārējā kāsta fona izskatās nevietās overqualified), toties krietni nāk par labu tēlu kolorītumam (uz vāczemi ratos braucošā vīra smiekli sākumā bija dikti inficējoši). Citu pārsteigumu starpā jāmin leģenda par 36 svētajiem ebreju mocekļiem ikvienā paaudzē un tas, kādā pofigā Hercogs naratīvā iepiļījis kadrus no kaut kādas savas, droši vien paralēli uzņemtas dokumentālās filmas. Protams, metafora ir skaidra, un varbūt viņš tos krabjus brauca filmēt speciāli, bet neticu :)