Atlikušos kurmju rakumus izspārdīju ar kājām, tālākos arī, zemi pielīdzināju, no pagalma vidus līdz ozolam un ugunskuram lapas nogrābu, vējā kritušos zarus un mitruma mazināšanai paredzēto sienu aizvācu, traktora sastumtās velēnas sagāzu atpakaļ caurumos, pa vidu sabēru vēl pāris laukakmeņu vezumus un piemīdīju, kūtsaugšā pretlietus spoku dārzu iespēju robežās sataisīju, piekārtoju šķūnīti un priekšnamus, šūnas stropos saliks tēvs, iekštelpām cauri iet atļaušos tikai pēc saulrieta, bet vispār esmu bijis samērā kārtīgs un to sīko entropiju, kāda te valdīja pirms manas ievākšanās, tāpat jūtos ievērojami mazinājis. Motivācija iepriekšminētajām (un citām) darbībām ir galvenokārt viena – sagatavot pēc iespējas patīkamāku vietu, kurā atgriezties. Rīt, pretēji gājputniem, to pametu, lai dotos uz siltākām zemēm (Holandi) vismaz līdz vasarai

Pirmoreiz Nīderlandi apmeklēju 2001. gadā kopā ar amatieru teātri AKA, kurš bāzējās tādu neprofesionālo teātru festivālā Ljēžā (Beļģijā), tikai 20 minūtes ar vilcienu no Māstrihtas, ar Krā pa zaķi braucām turp papildināt krājumus, bet ar Baironu un Katrīnu aiztripojām pat līdz Naijmegenai pie viena fellow elfu blekmetālista. Savukārt 2007. gada vasaras nogalē sekoju savai izredzētajai leišu raganai, kura bija iestājusies Gerita Rītvelda Mākslas akadēmijā. Pēc divām nedēļām Nordā (Amsterdamas ziemeļos, Ija otrā pusē), kuras es gaidīju savu nodokļu maksātāja numuru, nokrāsoju mūsu benefaktores (tagad mirusi ar vēzi) šķūnīti, kā arī kaimiņa peldošas mājas pamatus un iekšpusi, atradām karalisku dzīvesvietu Hārlemā, 15 kilometrus no galvaspilsētas, Spārnes upes krastā, starp rotējošu tiltu un Panoptikona tipa cietumu, ar lieliem logiem uz upi, vienu melnu un vienu baltu baznīcas torni un pareizo kafejnīcu pretējā krastā. Astoņus mēnešus nostrādāju Amsterdamā par dzelteno pastnieku tagadējā DHL Global Mail, vidēji četras darbadienās nedēļā, pie tam katru dienu citā rajonā, tāpēc darbs vairāk līdzinājās apmaksātam tūrismam – prātīgi izplānojot ikdienas maršrutu, reāli pusi laika pavadīju parkos un pie kanāliem, dzerot tēju no termosa, lasot Tolkīnu un Peļēvinu, barojot putnus un pīpējot zāli, nopelnīju apmēram 1000 eiro nedēļā, pāri nepalika nekas, bet arī trūkt netrūka, it kā nekā, izņemot saskaņas attiecībās, kuras 2008. gada aprīlī pēc vairāk vai mazāk precīzi sešiem gadiem izbeidzās. Gandrīz visu, ieskaitot divus velosipēdus, laptopu u.c. ķehņiku, kā arī ļoti ērtus Roots zābakus, kādus vairs nepārdod :@ atstāju tur (grāmatas gan pārvedu veselu somu), atgriezos Latvijā, apmetos uz dzīvi mirušās lauku vecmāmiņas viensētā un... sāku rakstīt Sviestu Cibā :)