Turpinot par bruņukrekliem, hiphopu un... igauņiem. Re, ko te trūmetālā rāda viens sumpurnis:

Our new song has been inspired by tough men and ancient Estonian nature and this is the reason why is fits and has been selected as the new Estonian rugby anthem.

A-rühm -- Hakka pihta

Slāvi, tātad, kaujas viens ar otru. Ugri izvēlas meitenes un azarta spēles ^^

Atbalstiet darbadevēju (pirmo) ^^



http://www.tvnet.lv/sports/konkursi/115-tronu_spele

Ha, pa šo laiku man parādījies arī trešais otrais darbs, un nu jau jūtos kā aģentūras tūrists ar apmaksātām fizkultūras nodarbībām (viss labi, tikai pirksti stīvi, ģitāras soļņiku ir mācēdams nenospēlēsi... bet defaulto tomātu latviešiem skauž :) Sestdien, vot, no sešiem rītā līdz divpadsmitiem no vieniem ripojošiem trīsplauktu vagoniņiem uz citiem krāmēju zilo hortenziju (Hydrangea macrophylla) puķupodus Māslandes van Geest siltumnīcā -- pa diviem reizē, īkšķi kompostā, rāviens, cēliens, pagrieziens, 11 uz katra vidējā plaukta, feini vispār un salīdzinoši, es teikšu, ka pagaidām no visiem četriem otrajiem darbiem šis bijis vispatīkamākais. Varbūt tāpēc, ka ziedi, arī publika (lasi, poļi) liekas mierīgāka, nav jāsteidzas (sākumā, Jaguāra iedresēts, plosījos tik ātri, ka manu lingvistisko aparātu sildošo lietuviešu kolēģi Audriu aizsūtīja darīt kaut ko citu... Slower!! -- Why?? -- Alright, if you can't work slower, go do that... )) Kad zili sārtās hortenzijas beidzās, pakrāmēju baltās blakus poļu meitenēm, bet kad beidzās piekrāmējamie plauktiņi, dabūju likt kopā tos. Pēc tam vakarā bijām uz ārkārtīgi izklaidējošu metāla koncertu Schiedamas noordā, kurš nudien bija katra tā eiro vērts, kā arī uzzinājām, kas par zvēru ir mitoloģiskais burgeru karalis, bet par to pacentīšos sacerēt atsevišķu atskaiti, telefonā nē

(e) courtesy of linksys

Šodienas hīts yt viennozīmīgi – Neloģiskie jautājumi by GhettoTV... kas savdabīgi apliecina, ka politiķi ir galvas tiesu “saprotošāki” par izklaides jomas pārstāvjiem. Totāls Horsethrone :DD Paldies toadbeauty

Tieši 2012.03.03. 11:33 ~300 metrus uz rietumiem no Taurupes: arī tāds atspirdzinošs rīta kvests līdz pagasta centram ar divriteni un Limbonic Art fantasmagoriju androīdā, pat ja tikai pēc cigaretēm, rītarosmes vietā ir tieši viena un ne vairāk no neatņemām sastāvdaļām tieši tik reibinošam nefolka trešās pavasara dienas rītam un, cerams, tikpat sportiskam turpinājumam :) Kārtīga sieviņa zilā kurtkā un baltā lakatiņā veikalā Rūta pirms manis pirka tieši vienu alu to stipro, to, kas septiņu grādu, un tieši desmit cigaretes (pārdevēja lietišķi noskaitīja tieši 10 sarkanās Wall Street, tieši tik mīļi un lauki, lai arī es izvēlētos Wall Street, vienīgi zilo, un atpakaļceļā sapratu, kāpēc tās (vislētākās cigaretes veikalā) sauc tieši tā, ar lielām naudām un finanšu plūsmām ikdienas apziņā savanģotas Ņujorkas ielas vārdā. Tāpēc, ka vislētākās cigaretes noteikti pērk un smēķē vistaupīgākie un praktiskākie cigarešu patērētāji, tātad tādi, kuriem nauda ir aktuāls 'temats', savukārt, tāda Vōlstrīta lauciniekam varētu neizteikt tieši tik neko, lai kaut kad kaut kur Panorāmā, avīzē vai ziņās tās vārds būtu redzēts/izlasīts un zemapziņā iespiedies, attiecīgajos psihes līmeņos izraisot aktuālo saikni ar monetārā agregora ļervu ir tāds ezotērisks termins uaaua ahaha nu te jau es vienkārši aizslēpoju, starp citu, šodien sniegs un saule aicināt aicina laukā, jau apmetu divus lokus ap pagalmu, pirms tam tāpat paslidinājies zem ozola ar kafijas krūzi, vienu zilu Wall Street un secinājis, ka tā darīt var mierīgi visur, izņemot tieši zem lielajiem kokiem, jo tur zeme ir siltāka, līdz ar to sniegs pakusušāks un brūk iekšā, paliec bez slēpes un vē, taču līdz vispārējai perfekcijai trūkst tikai nepilna diennakts mīnus 3-6 grādu un 5-10 centimetra balta kristālu pūdera pa virsu sērsnas garozai, citādāk kājas gribēdamas neiet paralēli, un arī slidsolī, kuram man principā nūjas ir par īsu, slīdētu kā ar borskābi svaigi ierīvēts novusa galds. Ap trijiem ar dievieti dosimies sniega pastaigā, bet vispirms sviests. Starp citu, noskatījāmies The Artist (approved), khosmos ieteikto dokumentfilmu par indiāņiem kino vēsturē Reel Injun (ļoti interesanti! www), bet Be Kind Rewind izslēdzām otrajā trešdaļā, Džeksbleks zb vnk, tas melnais puisis gan bija cool, bet Mišels Gondrī vēl savu pusotro iespēju ir nopelnījis a priori (ārā arī kaut kas tāds). Pie viena jūtu kosmisku atbildību atgādināt, ka visumā pastāv tik lielisks ieraksts kā Sun of the Blind (ārā arī kaut kas tāds)

Ir pienācis tās laiks, tāds savā ziņā aplauziens, par spīti tam, ka skan tik skaisti, kad lūst, un vispār (es brīnos, ka nav tāda meitenes vārda – Sērsna), jo slēpošanai tāds sniegs ir nederīgs – mēģinot pa tagadējo segumu laisties diagonāli, agrāk vai vēlāk ielūsti un paliec bez slēpes (man ir tie jaunie stiprinājumi, kas momentāli atvienojas, tikko kā kaut kas ne tā). Sērsna klāj arī P4 asfaltu, nelabvēlīgi ietekmējot saķeri ar divriteņa riepām un tādējādi arī padarot ceļu līdz pagasta centram somewhat apgrūtinošāku. Bet nav sāpju bez ieguvuma! Ja vajadzēs, līdz pašam pasaules galam es iešu un tikšu – ja pirmais, gaidīšu pazemes pļavās ar dzīrēm. Attēlā – ozols, kurā brālēns (tas, kurš psihodēliskais ;) esot ar draugiem uzkāpis pēc Taurupes aptiekas apmeklējuma... un ilgi nevarējis nokāpt, hehehe.

Pie viena /atkal viss jau nokavēts :/ tradicionālā AFIŠA. Recognize!

Uztaisīju provokatīvu aptauju par sevi citu acīs, bet pirmie 3 balsotāji izvēlējās variantu Wtf? un sapratu, ka nav ko izmantot aptaujas funkciju tam, kam tā nav domāta. Katram darbam ir viens, vispiemērotākais darbarīks, viena vislabākā vieta, reizēm pat viens, noteikts laiks. Šodien salīdzinoši daudz laika pavadīju laukā, mazkrāsainajā (vai, ja pieņem, ka baltā ir visu krāsu summa, ļoti pat daudzkrāsainajā) pasaulē, ar slēpēm, ūdensspaini, kafiju, mūziku ausīs, motorzāģi, lāpstu nafig, iebrauktas jau kādas sešas trases no kalna/kalnā ar kopējo garumu ~2 kilometri – trīs bērnu, trīs pieaugušo :) lai gan izmantot vienalga nākas vienam, bet drīkst braukt ciemos. Trases atšķiras ar to, ka nobraucienā pa pieaugušo uz kādām sekundēm desmit attīstās reāls spīdkors, sekojoši slēpju vērsums ir platāks, visas no tām sākas +- kalna augstākajā punktā, tātad 153 m vjl un beidzas 20-25 metrus zemāk. 2 no 3 “bērnu” ir ievērojami garākas (1 diagonāla, 1 paralēli piebraucamajam ceļam), bet lēzenākas, un par to, ka izmantoju tās slēpošanai augšup, arī krietni šaurākas. Nokritis vēl neesmu, bet iebildumu nebūtu

Ap stropu daudz mirušu bišu, visur pēdas necilvēku, bet ābelītes apgrauztas nav. Sniegs ļoti piemērots sportiskiem pasākumiem, sauss, nelīpošs, pārāk negrimstošs, tāds slidens fraktāļu pūderis visam pa virsu. Nenovaldījos un iebraucu jaunas sliedes no pašas kalna augšas, atkal bez krišanas, kas ir liels panākums :) ņemot vērā, ka vēl aizpērn ikdienas sniega peldes bija norma un šogad slēpojis esmu ļoti maz. Iekšā jau +6, novilku cepuri, jaunais DV patīk

Par laimi esmu pats sev līnijtiesnesis un saku, ka vienu vēl drīkst :)

Poll #18779 Sports
Open to: All, results viewable to: All

Kā tev skolā gāja fizkultūrā?

Sāku domāt par internetu kā savdabīgām Olimpiskajām Spēlēm, tādām masu/meta/elektroniskajām/dēvēkāvēlies (lietuviski dėvėti nozīmē valkāt, par apģērbu), kuras var vērot no malas, bet var arī piedalīties, turklāt startējot vairākās disciplīnās, piemēram, Sviesta Cibā, YouTube, Tumblr, Last.fm, Facebook, Myspace, Soundcloud utt. Draugiem.lv būtu tāds kā masu skrējiens (maratons?): katrā ar savu attieksmi, mērķiem, taktiku un stratēģiju, sports taču; lūk, Tumblr stadionā džeki jau otro dienu labo tablo, neko nevar saprast ar laikiem, vakar nebija vispār, šodien ir, bet notagoju pirms miljons gadiem liktu bildi un tā izleca pašā priekšā (bildē lauva, starp citu, tas arī zīmīgi, zvēru čempions tomēr), un noiet b maliņā pagaidīt nevar, jo man rindā un draftos stāv simtiem rezervistu, kuras socioniskā meistara pedantismā vēlos laist laukumā vismaz kaut vizuāli loģiskā secībā, tagad, piemēram, atkal kārta rāpuļiem

Un vēl divi jauni 2012. komūnā muzons (Kreuzweg Ost, Eluveitie – stāstu tiem, kas neabonē), taču šis noteikti visgaidītākais. Neige luv utt.

. . .

Šodien jāturpina vakar atklātā slēpošanas sezona, vēl septiņas lietas... un jāignorē kaut kur tālu savādu ļautiņu galvā notiekošais (turpinu saņemt draudu īsziņas, par seksčatspama ‘uzbrukumu’ telefonam nemaz neesmu atskaitījies haha, bet vakarnakt man pat zvanīja kāds, kas uzdevās par “ievas melnes līgavaini”, solīja piešūt kaut kādu mistisku dedzināšanu kāpņutelpā, kā arī psiheni, viņam esot tur gali, lai gaidot zvanu, wtf? kādu zvanu? bērnudārzsss nu :)

No malas varētu šķist, ka es te kaut ko baigi noklusēju un patiesībā esmu karaliski piebradājis kāda virtuvi, izēdis ledusskapi un nenomazgājis traukus (; bet nu, srsly, speciāli apskatījos mūsu saraksti kopš vasaras beigām, un ne tur uzmākšanās (glaimo sev veģma), ne kas tādas psihopātiskas izrēķināšanās vērts.

Tam noteikti ir vairāki izskaidrojumi, bet mani principā nesaista ne datora, ne azarta spēles, taču interesē cilvēki, tāpēc arī piekritu piedalīties Sabīnes rīkotajā galda spēļu vakarā pie Kra un Rutas svētdien. Jāsaka gan, ka vakara interesantākā daļa bija kolektīvā pastaiga pa lielajiem kapiem ar dzirkstošo vīnu un sarunām angliski (mūsu vidū bija holandietis), savukārt izvēlētā stratēģiskā kāršu spēle (Dominion) pievīla ar to, ka nekādi nespēju iedomāties, kā simboliski notiekošais varētu izskatīties ‘realitātē’. Teiksim, spēlējot šahu, nav ne mazāko grūtību iztēloties episku kauju starp divām armijām, pie tam kaujas var būt dažādu laikmetu, tautu, vietu, reljefu utt., taču te tas viss likās pārāk abstrakti un juceklīgi. Tāpēc arī diezgan agri 'padevos' – nē, neizstājos, bet nomurminājis this is miles from fun speciāli izpirku visas drakuliskā paskata Secret Chamber kārtis, lai piešķirtu vismaz kaut kādu integritāti savai ‘valstībai’. Turklāt atrados pa labai rokai no dievietes un tad, kad svešas izspēles sakarā nācās dot kārtis pa kreisi (tas notika diezgan bieži), devu pašas labākās :] Pirmās partijas beigās biju savācis tikai nožēlojamus 7 punktus, toties dieviete bija otrā (aiz Kra, loģiski), un nākamajā (nemaz nepiedalījos, jo par krietni interesantāku atradu Rutas blīvplašu kolekcijas izpēti, kurā, st. citu, uzgāju gandrīz visus Kirlian Camera ar blakusprojektiem – respect) uzvarēja patstāvīgi, par ko es biju neviltotā sajūsmā. Un, lai gan vakara gaitā biju izdzēris vismaz 2/3 pudeles šampanieša, kā arī nogaršojis mājas ābolu vīnu, atpakaļceļā uz Salu tilta mūs apturējušo miliču alkometrs vienalga uzrādīja 0,00%, par ko arī laikam būtu jābūt sajūsmā (bet nav pirmā reize, so)