Rītdien beidzas mūsu Schīdama. Līdz ar to beidzas arī Dienvidholande (nezinu, cik tas ir objektīvi, bet man liekas, ka šis nošķīrums ziemeļos un dienvidos kaut ko nozīmē tikai pašiem aborigēniem – esmu pamanījis, ka ziemeļi ir lepnāki ar to, ka ir ziemeļi, bet dienvidi skaitās tādi konservatīvie un neveselīgie, apmēram kā ā es un vē, bet neticu), es atgriežos turpat, kur pirms gadiem četriem, dievietei tas viss ir jauns. Arī ievas, kuras šeit ir savaldītas, proti, kārtīgi iegrožotas dzīvžoga formātā, parkos un dārzos, arī Panteonā. Sākumā nesaproti, kas tik pazīstami smaržo (žēl, ka nevar ierakstīt), bet, kad pamani dzīvžogu, baltus ziedus un bites, nemaz negribas ticēt, ka tās ir tās pašas ievas, kas mājās. Ierosināju saukt par maijām, jo vakar tām bija vārda diena. Nav taču tāda auga vēl pasaulē – maijas, vai ir