Tikmēr Komunisms, Kompromiss, Komercija, Koma un citas lietas, iespējams, sākas ar vienu un to pašu hieroglifu



http://www.dailymail.co.uk/news/article-2236746/Road-built-building-couple-refuse-China.html


p.s. komantas atgādina:

– Come off it, mister Dent, you can’t win, you know! Look, there’s no point in lying down in the path of progress!
– I’ve gone off the idea of progress. It’s overrated!
– But you must realise that you can't lie in front of the bulldozers indefinitely!
– I’m game. We’ll see who rusts first.
– I’m afraid you’re going to have to accept it! This bypass has got to be built and it is going to be built. Nothing you can say or do -
– Why has it got to be built?
– Wha - what do you mean, “why has it got to be built?” It is a bypass! You’ve got to build bypasses!
--

Pārmaiņas pēc :) par to, kas man irvairs nav aktuāli, tātad, darbu (otro :)) Pagājušonedēļ, tātad, trīs dienas nestrādāju aģentūras kļūdas dēļ, bet pēc tam trīs darīju vienu un to pašu – vispirms 12 stundas 15 minūtes, atskaitot pauzes, pēc tam 10 stundas un 15 minūtes, bet sestdien vien nieka 9h, tātad, darīju vienu un to pašu – no standarta izmēra (ø15 cm) plastmasas puķupodiem rāvu laukā hortenziju stādus ar visām zemēm un liku plauktiņos, bez ceremonijām, cieši blakus vienu otram, tukšos podus tornī, no labās uz kreiso, vispirms augšu, tad apakšu, tad vidu, un tā, kamēr ratiņi pilni, tad ņem nākamos un pārkrāmē tikko iztukšotajos. Vēlāk tos savāc sekojošais ķēdes posms pārstādīšanas procesā – pārmaiņas pēc nevis poļi, bet kaut kādi iepriekš neredzēti aborigēni (holandieši) bija, kuri man sākumā stipri izskatījās pēc cietumniekiem (bet nedaudz vēlāk pēc cietumniekiem-gejiem), kas atsūtīti šurp labošanas darbos. Visu laiku darīt vienu un to pašu ir ļoti izdevīgi, ja esi melomāns, bezkaunīgs un ne ar vienu nav jākomunicē (poļi parasti strādā pa diviem, mani jau sen atstāj vienu, laikam baidās :), iespējams, tāpēc pirmajā dienā atkal satrakojos, lasi, pārcentos. Izraut tādu 5-15 cm hortenzijas stādu nemaz nav tik viegli, jo tie ir nesen laistīti, zeme piebriedusi, saknes pārņēmušas poda iekšmalas (noslēpums ir uzsist ar poda malu pa plauktiņu) vai, atsevišķām šķirnēm, biezā slānī izaugušas pa apakšas caurumiem (tad jākasa nost ar pirkstiem). Cimdi kļūst mitri pirmajās desmit minūtēs un neizžūst visu dienu (nākamajā dienā zem biezajiem darba vilku gumijas, tātad, pa diviem katrā rokā un bija normz), mikroklimats neapskaužams, viss nopietnais darbs atkal tiek plaukstām. Katrā ziņā reimatiskā smeldze pirkstos ātri zaudēja aktualitāti. Tikai ap 15-16 dienā (t.i. pēc astoņu stundu raušanas) iedomājos, ka vajadzētu samainīt rokas, t.i. pataupīt labo, kurai līdz šim ticis 80% slodzes, bet bija jau par vēlu. Pēc ceturtās pauzes labā plauksta bija kļuvusi pavisam stīva un kaut cik pakustināma tikai ar sāpēm. Atlikušo dienas daļu visu darīju ar kreiso, otru lietojot pavisam simboliski un tikai no plaukstas locītavas augšup. Ap sešiem kļuvu reāli nikns, podi krita laukā no rokām, visas drēbes, arī kabatas pilnas ar zemi/kūdru/saknēm, vēl paralēli besīja kantoris, kuram es jopcik šobrīd pelnu vairāk naudas nekā pats sev, starp maiņām nemaz nav fiziski iespējams izgulēties (mājās deviņos, jāceļas puspiecos, bet bez ikvakara kino un dūmu vannas taču nav dzīves :), kamēr tie nevīžo sakārtot pavisam elementāras lietas. Pirms gulētiešanas labā augšdelna bija ievērojami pietūkusi (vēl tagad nedaudz ir, bet vismaz var redzēt lielos asinsvadus) un tikpat nekustīga. Nospriedu, ka, ja no rīta plauksta nejutīsies labāk, uz darbu aizbraukšu, bet pirmajā pārtraukumā fīreram teikšu Alright, big dog, I can only work with one hand, so send me home (lai ieriebtu kantorim vismaz). No rīta pietūkums bija kļuvis vēl iespaidīgāks, taču roka jau puslīdz lietojama, tāpēc nolēmu nepadoties, strādāt ar to pašu kreiso, bet nesteidzīgi, apdomīgi un, pats galvenais, nedarīt pāri augiem, jo tie ne pie kā nav vainīgi. Ja hortenzijām ir apziņa, šis process tai noteikti nav patīkams, jo ir ārkārtīgi agresīvs un uzskatāmi traumējošs. Nav divu vienādu stādu, tos ir grūti satvert tieši īstajā vietā pie saknes, par izraušanu jau bildu – ja saknes nav brīvas un augsne kaut nedaudz mitra, uzreiz nekas neraujas un plauksta brutāli pārslīd stādam – īsāk sakot, izplūkātas lapas, norauti pumpuri un salauzti dzinumi ir norma. Par spīti tam pa šīm trim dienām līdz galam, t.i. neatgriezeniski nobeidzu tikai vienu. Bet caur rokām noteikti izgāja pārsimts tūkstoši