Visvairāk sašujos (tas tagad būs sašust, tagadnē :), kad manu rīcību... pat ne rīcību, bet tās motīvus, interpretē (uztver, vērtē, tiesā) pēc man svešiem kritērijiem, like, es esmu tik viegli nolasāms, like, es apzināti neizvēlētos, ko no sevis parādīt un ko – paturēt priviliģētākām acīm (sev nē, jo tas viss ir nasta tomēr). Tad es jūtos vardarbīgi ievietots kastītē (ar uzrakstu vai bez, vienalga) un varu sadusmoties, jo nav taču patīkami pret savu gribu tikt ieslodzītam svešu domu, svešu priekšstatu cietumā. Man nav problēmu pieņemt to, ka mani nesaprot (pats tādus ziedus laistu un audzēju), bet ne to, ka mani saprot nepareizi. Atvaino, patiešām, kāpēc tu iedziļinies bez pleznām un skābekļa balona? Pietiek ar nesaprotu (neesi centies saprast), varbūt paskaidro, lūdzu, pirms nāc klajā ar pavirši sagatavotām apsūdzībām vai, nē, pazūdi pavisam

Pastāv tāds populārs new age/virtuves psiholoģijas uzskats, ka cilvēks, kurš apzināti nodara ciešanas citiem, pats ir dziļi nelaimīgs, apdalīts, dvēselē neapmierināts, kosmiski čelendžēts, viensmājāsskumjš utt. Sava daļa taisnības tajā noteikti ir, bet lūdzu lūdzu, aizmirsti, atmet, izsvītro jebkuru epitetu ar laimi saknē, ja vēlies man bilst kaut ko tādu. Jo, pirmkārt, nav nekādas jēdzieniskas vienprātības par to, ko tā laime patiesībā nozīmē – laicīgu baudu, apmierinājumu, iekšēja miera un pasargātības sajūtu, vai veiksmīgu dīlu ar sazin kuru no taviem kukaiņa instinktiem. Manuprāt, tādu absolūto laimīguma faktoru vispār, ja var, tad var izmērīt tikai miršanas brīdī. Patiesība ir tepat blakus: jā, cilvēks, kurš nodara pāri citiem, ir sāpināts, traumēts, tāds, kuram pašam nodarītas ciešanas, tāds, kurš vēl dzīst, utt. NEVIS nelaimīgs. Liec to aiz auss! Domā, Hitlers u.c. nazi narkomāni baigi cieta sava powertripa laikā? Nešaubos, ka vismaz pusi laika viņi pavadīja eiforiskā ekstāzē, starp kuru un netveramo laimes jēdzienu šķirlīniju novilkt nemaz nav tik viegli, turklāt nomira ātri un nesāpīgi, ar triumfa pēcgaršu uz lūpām un Valhallas vārtiem acīs. Kaut kādi karmiskie parādi un sentēvu grēki ir tikai mežonīgas teorijas un/vai reptiloīdu uzmetiens, for all I know. Atzīšos, ka man ļoti patīk sadot pēc nopelniem (par nopelniem saucot sev un sev tuvajiem nodarīto kaitējumu), vēl man patīk metaforiski piespiest sodāmo cilvēku pie zemes un neļaut viņam celties, kamēr nav atēdies paša piemīdītos dubļus. Vai tas mani padara par nelaimīgu būtni? Sāpinātu, sūrstošu, ievainotu/ievainojamu, jā. Bet nelaimīgu? Dafuq, savi melnie uznāk visiem reizēm, pat Gundaram Āboliņam :)

Ir tāds jēdziens/īpašību kopums kā pamatīgums (angl. profundity), bet dažiem tas izpaužas tikai fiziski :)

Katru vakaru augstu virs rietumu apvāršņa mirdzošie (no kreisās) Jupiters un Venera bliež pa semantisko aparātu.

Kā tā? Jupiters (Zevs) ir daudzreiz lielāks par Veneru (Luciferu), taču daudzreiz tālāk, tāpēc šķiet krietni blāvāks par pēdējo.

Tāpat varētu būt ar metafizisko providenci (“Dievu”) un pasauli (“Velnu”), vai ne. Shallow but true

Ir melnais, pelēkais un baltais

Ir alfa, beta un gamma

Ir bērni, pieaugušie un patiesība

Ir zilas debesis, mākoņi un nakts

Ir dzīvība, kaisle un nāve

Tikai nāve ir ārpus laika

Es neticu, es vienkārši daru

NeviensNekas nav bijis pret mani tik labvēlīgs kā Visums. Kad esmu vaicājis, tas vienmēr ir atbildējis. Kad esmu lūdzis, tas devis man to, kas vajadzīgs, un liedzis to, kas varētu kaitēt, vai vismaz licis pārliecinošus šķēršļus ceļā uz to. Kad esmu atteicies noticēt acīmredzamajam (bieži), tad talkā vienmēr ir nācis Nekas. Tomēr pat spītībā dzimušos pūliņus, kas taustāmus augļus nav nesuši, nožēloju reti. Nav tāda zemē velti nomesta laika – ja zeme ir auglīga, kaut kas no tās izdīgs vienmēr. Reizēm sasniegt iecerēto nav tik svarīgi, kā neatkāpties. Es ticu, esmu pārliecinājies, kā Visums novērtē nepadošanos. Relentlessness. Reizēm nevis mērķis ir galvenais, bet ceļš pie tā un kur tas tevi aizved... Nē, šis nav vingrinājums tautoloģijā. Pusotru gadu tulkoju filmas, tagad, pēc pusotra mēneša grāmatas zinu, kā nevajag tulkot literatūru :)

Muse for a day, fiend for a lifetime..

Tā tās zināšanas izskatās, mhm... līdz brīdim
Kad apjaut, ka eksistence virs Zemes
Ir mūžīga šķīstītava
Purgatorijs
Limbo
un varbūt atkārtojas
Ko tad?
Nāves enģelis
tad nesola
ne atbildes
ne mieru
ne risinājumu
Visi jūsu lolotie torņi
Krīt
▼