- Laime
- 3/16/12 03:53 pm
Pastāv tāds populārs new age/virtuves psiholoģijas uzskats, ka cilvēks, kurš apzināti nodara ciešanas citiem, pats ir dziļi nelaimīgs, apdalīts, dvēselē neapmierināts, kosmiski čelendžēts, viensmājāsskumjš utt. Sava daļa taisnības tajā noteikti ir, bet lūdzu lūdzu, aizmirsti, atmet, izsvītro jebkuru epitetu ar laimi saknē, ja vēlies man bilst kaut ko tādu. Jo, pirmkārt, nav nekādas jēdzieniskas vienprātības par to, ko tā laime patiesībā nozīmē – laicīgu baudu, apmierinājumu, iekšēja miera un pasargātības sajūtu, vai veiksmīgu dīlu ar sazin kuru no taviem kukaiņa instinktiem. Manuprāt, tādu absolūto laimīguma faktoru vispār, ja var, tad var izmērīt tikai miršanas brīdī. Patiesība ir tepat blakus: jā, cilvēks, kurš nodara pāri citiem, ir sāpināts, traumēts, tāds, kuram pašam nodarītas ciešanas, tāds, kurš vēl dzīst, utt. NEVIS nelaimīgs. Liec to aiz auss! Domā, Hitlers u.c. nazi narkomāni baigi cieta sava powertripa laikā? Nešaubos, ka vismaz pusi laika viņi pavadīja eiforiskā ekstāzē, starp kuru un netveramo laimes jēdzienu šķirlīniju novilkt nemaz nav tik viegli, turklāt nomira ātri un nesāpīgi, ar triumfa pēcgaršu uz lūpām un Valhallas vārtiem acīs. Kaut kādi karmiskie parādi un sentēvu grēki ir tikai mežonīgas teorijas un/vai reptiloīdu uzmetiens, for all I know. Atzīšos, ka man ļoti patīk sadot pēc nopelniem (par nopelniem saucot sev un sev tuvajiem nodarīto kaitējumu), vēl man patīk metaforiski piespiest sodāmo cilvēku pie zemes un neļaut viņam celties, kamēr nav atēdies paša piemīdītos dubļus. Vai tas mani padara par nelaimīgu būtni? Sāpinātu, sūrstošu, ievainotu/ievainojamu, jā. Bet nelaimīgu? Dafuq, savi melnie uznāk visiem reizēm, pat Gundaram Āboliņam :)
- Music: Radio Naba
- 14 complimentsLeave a compliment