Visvairāk sašujos (tas tagad būs sašust, tagadnē :), kad manu rīcību... pat ne rīcību, bet tās motīvus, interpretē (uztver, vērtē, tiesā) pēc man svešiem kritērijiem, like, es esmu tik viegli nolasāms, like, es apzināti neizvēlētos, ko no sevis parādīt un ko – paturēt priviliģētākām acīm (sev nē, jo tas viss ir nasta tomēr). Tad es jūtos vardarbīgi ievietots kastītē (ar uzrakstu vai bez, vienalga) un varu sadusmoties, jo nav taču patīkami pret savu gribu tikt ieslodzītam svešu domu, svešu priekšstatu cietumā. Man nav problēmu pieņemt to, ka mani nesaprot (pats tādus ziedus laistu un audzēju), bet ne to, ka mani saprot nepareizi. Atvaino, patiešām, kāpēc tu iedziļinies bez pleznām un skābekļa balona? Pietiek ar nesaprotu (neesi centies saprast), varbūt paskaidro, lūdzu, pirms nāc klajā ar pavirši sagatavotām apsūdzībām vai, nē, pazūdi pavisam