Tātad tā, ievēroju tādu diskursu pirms dienas vai divām, depresijas sakarā, kas vienmēr kādam ir aktuāla, nudien neredzu jēgu aizrauties analītiskā tukšumā par to, vai tā ir slimība, vai nav, jo kāda atšķirība, ja tā ir, bet no visas sirds novēlu tiem, kas izklaidību, apātiju un gribasspēka deficītu uzskata par cēloni, nevis sekām, pašiem reiz nonākt attiecīgajā stāvoklī un nolaisties no saviem hipokrātiskajiem “augstumiem”, otrkārt, izsaku līdzjūtību, jo tikai nāve ir labāks skolotājs un “jums” daudz iet secen, tas mentālais horors, kam nav sakara ar “dzīves apnikumu”, “cilvēka stāvokli” (eksistenciālismu) vai kaut ko citu pastarpināti saprotamu, man liekas, ir lietas, kuras apzināties un par kurām būt pateicīgam iespējams tikai galējā izmisumā, bet es neko neapgalvoju, vismaz tā pa īstam, galu galā saīsne uz ko tādu varētu būt amfetamīna abstinence. Ceru, man vēlāk neriebsies tas, ko esmu uzrakstījis, pagaidām tikai trenējos. Arlabunakti, runā Virdžīnija Vūlfa

vot !

Uj, es nemaz negribu zinaat kaa tas ir.
Un ceelonjus no sekaam ar nemaz briizhiem nav tik vienkaarshi atshkjirt.
Un ceru( no visas sirds, ja kas), ka esi iemaaciijies sadziivot.
Ljichno man, ja ir gniilis, tad taa ir izlaidiiba.