Radi un īrnieki, protams, jau tādus sīkumus nepamana bet man arī otrajā stropā (no trim) ir ieviesušās jaunas bites. Nekad nevienu spietu neesmu gādājis paša rokām (un neprotu -- visas manas skopās “zināšanas” nāk no nelaiķa vecmāmiņas, kura arī visu iemācījās pati, un trim padomju laika un trim mūsdienu biškopības rokasgrāmatām, kuras te atradušās, taču kārtīgi lasīt tāpat nav medību, jo informācijas raksturs atšķiras un nereti konfliktē -- toties esmu uzzinājis, ka sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados dravnieka alga tika aprēķināta pēc tarifa 1 rublis un 28 kapeikas par katru saimi mēnesī, vai 64 kapeikas, ja saimju skaits pārsniedz simtu, plus 62 kapeikas dravnieka palīgam, jo acīmredzot ar simts stropiem viens cilvēks nevar tikt galā, tā kā tur viss godīgi, bet kā tas man noder NEKĀ tikai demoralizē -- jūtūbā atrodamie materiāli ir krietni iedvesmojošāki, stropi viņiem tur ir citi, bet TAS NEKAS, TAISI TĀS IEKAVAS CIET), visi paši salidojuši ēsmā atstātos tukšos stropos (ar šūnām). Rekords ir trīs vienā vasarā (2006), no kuriem dzīvs palicis tikai viens, ja vien neesmu kaut ko palaidis garām (pērn likās, ka tas viens ir nomiris un viņa vietā ir cits, bet tā jau nenotiek). Jācer, tas nozīmē, ka arī dabā viss iet uz labu, un tie bezvadu sakaru radītie traucējumi kukaiņu uztverē ir tikai jaunās pasaules nekārtības murgi. Savvaļas dzīvniekus piemeža laukos arī redzu krietni biežāk kā bērnībā (toties neesmu vēl manījis ne alni, ne mežacūku, par spīti tam, ka otro pēdas apkārtnē netrūkst). Bet vispār, par tiem stropiem, ja, man kopā ir iecerēti seši. Kāpēc? Jo tik stūru ir šūnai un tieši tik man ir noskatīto vietu ābeļdārzā, un ja visos sešos būtu bites, medus pietiktu ir sev, ir draugiem, ir radiem. Vienai ziemai, tas ir, rēķinu, ka no viena veselīga stropa var izsviest kādus 20 litrus, bet ticēt man arī nevajag, esmu diletants un lepoties vēlos tikai ar priekšstatiem

Mēnesis subjektīvajā Ūdensvīra laikmetā ir atzīmēts, tagad jāsāk ‘smagi’ strādāt...

(Smagi nesanāks, socioniskais tips neatļauj :) Atpakaļceļā no autobusa pieturas, uz kuru tagad var ietaupīt kādus 100 metrus, pateicoties biezajam ledus segumam virs Mārupītes, pretī nāca, iespējams, glīta meitene ar tikpat absurdi milzīgām austiņām kā man (parastās esmu aizmirsis laukos, tāpēc tagad stiloju ar laikapstākļiem visai piedienīgām) un arī pa nepareizo ielas pusi. Ja viņa nebūtu smaidījusi, iespējams, tikai manā apziņā, iespējams, nemaz nepamanītu, ne viņu, ne austiņas, nedz ielas pusi. Tomēr mīnus divdesmit grādos tāds smaids garām- vai līdzgājējam silda tikai nedaudz mazāk par mājās atstātu termokrūzi. Būs kaut kad jāieraksta arī par Ūdensvīru, burvīgo elfu blekmetālu Lustre un šo filmu... 3/4 jau izturnoskatītas ))