Biju burvīgā pastaigā ar dievieti, it kā nekur tālu, sava pagasta robežās, bet gājām pa līdz šim mūžā ne reizi nemītu ceļu (Lakstene—Aderkaši), kurš vizuāli pārspēja visas cerības (piemēram, cerību iegūt kādu iespaidīgu ziemas fotoattēlu, jo viens no aparātiem bija izlādējies, bet otram atmiņas karte aizmirsās datorā), tāpēc tikai dažas psihodēliskā blekmetāla telefonbildes (ieliku tādu neitrālu, bet vismaz viena būs pelnījusi būt uz kādas plates vāciņa; tas aplis, starp citu, nav specefekts, bet sniega/mitruma uz lēcas rezultāts), kilometrus neskaitīju (un androīda altitude apps uzmeta), bet vairāk par desmit nosoļojām pavisam noteikti, pie tam pusi pretvējā, vieglā putenī un nezinot, cik tāls ceļs vēl priekšā (arī tele2 savā pēdējā dienā manā lg tādā nerajonā internetu nedeva, medus tomēr > piens, ja kas, no šodienas esmu Bite... zini, ar ko paņēma? ar to, ka no mājaslapas var sūtīt īsziņas 398 simbolu apmērā, Episki), jo laukos jau tas reti mēdz būt taisns, bet līkumo no mājas pie mājām, dzērām tēju gan mežā zem eglēm, gan Taurupes estrādē, gan “modernās mākslas centrā”, satikām vairākus mincīšus, divreiz izgāzāmies veikalā “Rūta”, bet visjaukāk man likās tas, ka starp mums ne mirkli nepārtrūka saruna, tik nepierasti, kad sieviete ir (gandrīz) tavā vecumā, nebūt ne līdzīgo kultūrreferenču vai tml. figņas dēļ, nē, vienkārši aptver, ka praktiski visas tavas agrākās simpātijas taču bijušas ~5-10 gadus jaunākas un varbūt tu nemaz neesi tāds lohs, par kādu viņas tev likušas sevi iedomāties :)