Mēs · te · kolektīvā · apspriedāmies...


Melanhol. uz piepras.

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Sapnī kaut kādos literāros lasījumos Zināņu akadēmijā bija jāuzstājas arī H.E.Zēgneram.
Kad viņš iznāca auditorijas priekšā, pirmajā rindā sēdošais Rvīns Varde caur zobiem novilka "ieliktenis"
vai kaut ko tamlīdzīgu. Zēgners sadusmojās, paņēma Vardem uz gada priekšā nolikto vaporaizeri, atvēra to
un aromšķīdumu uzlēja viņam uz galvas. Varde palika sēžam un turpināja kaut ko klusi murmināt.
Lasījumu noslēgumā Rvīns bija manāmi un ļoti strauji notievējis, tāpēc paslēpās aizdurvē.
* * *
Sapnī braucu tramvajā bez biļetes. Tad atvērās vadītāja durvis, pa kurām izliecās padzīvojusi sieviete, kura man kliedza: "Nu, kas ir, Kilogramskultūras, ko stāvi?! Biļete nav jāpīkstina?!" Pārējie pasažieri apgriezās savās sēdvietās un skatījās uz mani. Man palika kauns.
Nākamajā pieturā pa aizmugurējām durvīm strauji izkāpu laukā.
* * *
Vai tas tiešām būtu kaut kāds karmiskais aplis vai vienkārša mūsu darba tirgus dzimumu propociju ilustrācija,
bet es vienmēr esmu strādājis sieviešu kolektīvos. Retie vīrieši, kas tajos ir bijuši klātesoši, ir
vai nu kaut kādi ļutuči, vai dzīves nomākti depresņaki, vai pensijas vecuma drīzi ieraudzītāji.
Kas vispār atliek? Armija? Futbola klubs "Venstpils"? Kur vispār atrodami darba kolektīvi ar normāliem vīriešiem?
* * *
Sapnī ar Simi un Zēgneru dzērām pie kaut kāda supermārketa. Uz betona apmales, pie apstādījumiem.
Piepeši sākās strīds, kurš it kā norima, bet tad Zēgners uzsvieda Simim uz kājas viskija pudeli.
"Tu to izdarīji tīšām, ja?", Simis uzsvērti rāmi jautāja.
Zēgners noslēpumaini smīnēja un lēni pamāja.
Viens - divi Simis bija kājās un ieņēma 19.gs. nogales fotoattēlos un grafikās redzēto bokseru stāju.
Sekoja izsvērtu, bezmaz ģeometriski aprēķinātu sitienu sērija, kura noslēdzās Zēgnera sejā un
noslēdzās ar plašu asiņošanu. Tad Zēgners raidīja pāris atbildes sitienus, bet tie vairāk izskatījās
pēc pieklājības žesta, nekā apzināta uzbrukuma. Izskatījās, ka viņš smejas. Un tā arī bija.
Pēc brīža viņš ieskatījās man sejā un pasmaidīja asinīm pietrašķītu smaidu.
"Nebaidies, tas taču viss pa jokam," viņš teica un viņa acis izgāja no orbītām, lai atkal atgrieztos
iepriekšējā stāvoklī.

Biju priecīgs pamosties.

* * *
Ļoti stipri iesaku Koenu veidoto novelīšu kopumu "The Ballad of Buster Scruggs". Sestdien tā aizrāvos, ka aizmirsu, ka jābrauc taisīt reportāža par vides mākslu kaut kādā autoservisā Satekles ielā.

Sagribējās atkal uzspēlēt "Call of Juarez".

* * *
A es vakar biju Parīzē.
No sākuma nepatika. Jutos lieks - un šai Grandiozajai Cienmāmiņai es tāds pavisam noteikti arī biju.
Bet pēc tam, soli pa solim, viņa "atslēdzās". Līdz pat tādai pakāpei, kurā piemeklēja sajūta, ka esmu
ieguvis jaunu draugu. Un, ka šis ieguvums ir nevis tikai vēl viens +1, bet dāvana, kurai turpmāk būs
nozīmīga loma manās domās.
* * *
Vakar stipri aizdomājos par savu naivumu un lētticību.
Tomēr Fortūna arī nesēž, rokas klēpī salikusi un deva man labu mācību,
ka ir jānomēra pat sešpadsmit, ne tikai astoņas reizes, pirms griezt.
Cerams, ka līdz atskārtai par divdesmit četrām nebūs jānonāk.
* * *
Pirms diviem gadiem tas bija - tagad, sēžot Kaņepē, atcerējos. Bijām nospēlējuši otro no trim izrādēm, un tika nolemts simboliski iegriezties KKC. Tā kā tieši tobrīd biju izšķīries jau no otrās sievietes pāris mēnešu laikā, fiziskais un morālais statuss bija dirsā. Izrādes starpbrīdī gulēju mēģinājumu telpā uz grīdas un domāju: "Nē, es to neizturēšu. Nav vairs, no kā ņemt spēku". Uz izrādi bija ieradies arī mans tēvs; kā vienmēr, kopš viņš aizgāja pensijā, nevarēja iejusties fluenti un tā nu, ar manu draugu un domubiedru palīdzību, mēģinājām viņu iekustināt kopējā plūsmā. Paņēmu viņam piecdesmit gramus ar apelsīnu sulu un sev - kaut kādu ekozelteri, un sēdējām visi kopā, mēģinot būt saviesīgi. Beigās arī izdevās.
Par ko tas viss galu galā ir? Par to, ka dažreiz ir par vēlu sākt jaunu dzīvi. Taču dažreiz tas tomēr izdodas. 
Es esmu sācis vairākas jaunas dzīves, un vienmēr attopos turpat. Vai tas ir slikti? Varbūt ir. Bet es tāds esmu. Es tā daru - ļoti attāli citējot Krišjāni Zeļģi.
Lidija Lasmane - Doroņina te nesen teica, ka Latvijai vēl nekad nav gājis tik labi, kā tagad. Un tā ir taisnība.
Ir tas trakums. Un ir tas ekozelteris. Ir tā nospēlētā izrāde.
Bet par meditāciju nezinu. Un par sēnēm arī nē. Kā šodien pārsteidzošā kārtā uzrakstīja arhitekts Bajārs: "Daba ir tā, kas noslēpj mūsu traumu rētas". Arī aptuveni citēts. Bet doma man patika un es atbalstu.

Tovakar bija viena no trim reizēm dzīvē, kad man visvairāk nāca miegs: kā smaga kalēja lakta, kas uzgulta uz pleciem. Vakar bija ceturtā. Un arī šovakar no tās ir kaut kas ļoti tuvu klāt.
* * *
Sapnī biju andergraunda teātra izrādē, kuras scenogrāfija - dzelteni plastmasas maisiņi. 
Uz skatuves uznāca [info]lasitajs, apsēdās pie sintiņa un zīmīgi paskatījās uz publiku, un tad jau arī bija jāzvana modinātājam. 

 *uzliku snūzu* 

 Otrā sapnī bija aina no kādas itāļu filmas, kurā spēlēja Sofija Lorēna. 
 Tā bija viena no viņas agrīnajām lomām. 
Lorēnas augumu, nosētu ar vasaras pludmales vēju radītu zosādu un ūdens pērlītēm, skūptīja kāda meitene. 
Parādījās arī krūtsgals un es atceros sevi nodomājam: "Vāu, piecdesmitie gadi, bet šāda atļaušanās!" 
Nekāda tālāka turpinājuma nebija. Atceros vēl cepuri, tādu izteikti platām, vijīgām malām. Gluži kā no Pirelli kalendāra.
* * *
Vēl kašadura izstāstīja, ka sapnī redzējusi, kā mēs Venēcijā nejauši iepazīstamies ar kopīgu radinieku. Garu, kalsnu un melnmatainu jaunekli. Mēs esot zvanījuši viņam un pieteikuši, ka "nāksim viņam pakaļ", bet viņš atbildējis, ka "labāk nevajagot".
Tur arī viss aprāvies. Kas loģiski
* * *
#03062018
Akmens tilts šovakar bija īpaši vēlīgs.
Aktuālajā kultūras norisē guvu vairākus pabarojumus savam ego, kurš laikam taču izsalcis ir tikai neapzinātā līmenī. Jo tā jau es caurmērā vairāk domāju par citiem, nekā par sevi. No otras puses, varbūt tā ir ļoti izsmalcināta egoisma forma.
Bet šo aizvadīto dienu hailaits bija Veismaņa jautājums Kļavam, kurš pēc nostāstiem esot salauzis kāju kādā no ārzemju koncerta mēģinājumiem un nu pavisam bez nostāstiem pārvietojas ar kruķi.
Veismanis: Nu, Sigvard, kā ar kāju?
Kļava: Dirsā.
* * *
Sāk ļoti nomākt naudas jautājumi. 
Arī idejiskā, ne tikai praktiskā plāksnē. 
Sajūta, ka viss notiek tikai tās nodrošināšanas labad. 
Tai pat laikā es atminos tos bada laikus, kad kāpu pa augstām kāpnēm pie brāļa 
Bruņinieku ielā un bija tāds bada stāvoklis, kurš jau robežojas ar reibumu. 
Par to rakstīja, jūs jau zināt, kurš. 
Un tādus laikus gan nekad vairs negribētos pieredzēt. 

Current Music:
Boards of Canada - Chomakey Dreamcoat
* * *
Fin du Sieclè
Ir cilvēki, kuri nodarbojas ar literatūru, un ir, kuri nenodarbojas. Es, beidzot jāatzīst, nenodarbojos.
* * *
- Dakter, man kaut kas sāp.
- Ņemiet, re, kaut kādu tabletīti.
* * *
"Nemīlestība" sagrāva, bet pozitīvā nozīmē, bija piņņa pavisam tuvu, bet nebija arī baigi 'jānotur', viss tieši tā, kā vajag, un operators fantastisks, gribas Rerbergu piesaukt, bet tas jau tāds plakans plakātiskums visam birkas siet klāt.
* * *
- O, čau, mēs tieši spriedām, ka tu esi vairāk mauka.
- Ko? Kāpēc mauka?
- VAIRĀK NO LAUKIEM

Tas, īsumā, arī viss.

* * *
Kolēģes. 1. nodaļa
"O bože moi, kādas šausmas," viena teica, pētot lifta spogulī degunu, kuru pirms tam atdauzījusi pret durvīm.
"Tu īstas šausmas redzējusi neesi," otra atbildēja, arī novērtējot radušos skādi.
"A šīs ir manējās, personīgās, vislielākās šausmas."
"Nu, tad tevi var apskaust."
Otrā skatījās uz mani, gaidot kādu smōltōlka apstiprinājumu, bet es nevarēju, jo bija jāsteidzas uz studiju.
Tā viņas aizbrauca tālāk. Mutautiņu pie deguna.
* * *
Jūsu veiksmes un izdošanās mani garlaiko.
Neizpratni un maldus pieņemu katrā laikā.
Current Music:
INXS
* * *
Burānes "Pasaka par tukšo telpu" apbūra. Sevišķi operatora, montāžas un animācijas dēļ. Freibergs pats par sevi. Bija arī gana daudz humora un aizkulišu šarma. Un skaudrā līnija par viņa dēlu Kārli. Kuram abi ar Bikši pieriktēja kapavietas plāksnes maketu.

Sīmanis deva interviju žurnālistam ar perversa izskata mikrofonu un Džims tiešām izskatījās kā viņa nesenais ieraksts šai pat vietnē.  Bet tas ir "tikai tāds laiks", vai ne, vai ne
* * *
Venēcija ļaužu ceļojuma "piezīmēs" (fotkās, tātad) sevi ir izsmēlusi - protams, ne jau sevi, bet izsmelta ir mana interese par to, tāpat pazūd arī sevišķums (vai ideja par to).
Laikmets, kurā aizbraukt uz Londonu ir ātrāk, lētāk un ērtāk nekā uz Rēzekni, ir izpletis savu plašo vēzienu tiktāl, ka iepriekšminētais sevišķums parādās tieši šeit, pie mums. 
Bet uzmanīgi, protams. Ne jau tajos dzērājos pie tirgus vai saulrietos uz Vanšu tilta*. Ja es klausos (arī tajā, ko stāsta attēls), mani saista pirmreizīguma sajūta, kurā vienlaikus
ir (gandrīz vai iepriekšparedzama) atkārtošanās. Balanss starp abām nojautām ir abpusēji kustīgs tik ilgi, kamēr vien ir laiks tam nodoties ar pilnu uzmanību, vērtēt tā svārstības. 

Laikam jāķeras pie Hēga. 




____________________________________
*Šajā ziņā es pats neesmu bez grēka, bet saulrieti uz Vanšu tilta ir mana "ģimenes" vai "intīmā" lieta, kas vispirms jau domāšanas līmenī atrodas citā telpā, neielaižot pie sevis tos, kuri "no āra, no aukstuma".  
 

* * *

Previous