Lūdzu, · pastāstiet

Dienu sākām ar briecienu braucienu uz pārrobežu lielveikalu (kurš grāmatas, kurš šmotkas skatīties), turpinājām ar it kā Bībeles vārdā nosauktu bulcinēriju, kas nav nosaukta Bībelei par godu, turpinājām ar slidotavu un noslēdzām ar trim stundām traumpunktā. Mēs kā rūdīti traumpunktu klienti pasākumam sagatavojāmies, pirms tam paēdot ātras, bet sātīgas vakariņas, paņemot līdzi lasāmvielu un ūdeni un ārējos lādētājus (bet ne visus vajadzīgos vadus). Traumatologs/ķirurgs, kad nu sagaidījām, teica, ka mēs neesot pirmie klienti no slidotavas, toties esot veiksmīgāki, tieši pirms tam viš esot kādam cilvēkam jau operējis roku, mums tikai “atjēdzās – ģipsis”. (Kā nojaušat no šajās ierakstam atvēlētajās minūtēs pausto vārdu skaita, tas nebiju es, kurš traumēja roku un tad tagad nevarēs četras nedēļas skolā rakstīt kontroldarbus.)

Mazliet paslimoju, mazliet mocos ar bezmiegu, jo mazliet paņēmu brīvu (cik nu brīvu, slimības lapu bez ārsta zīmes), mazliet pievērsos kultūrslāņa revidēšanai un rušināšanai, jo viens ārējais disks (gadus padsmit sens) sāk mazliet signalizēt par drīzu gala atdošanu, tad nu pa brīdim cilāju vecus failus, vecus dokumentus, vecus foto, vecus video.

Pa laikam pašķirstu vecus Cibas ierakstus. Patīk atcerēties, bet nepietrūkst to laiku, ir labi, kā ir. Neko jau no tiem veciem laikiem nevar mainīt. Varētu jau teikt, kā ir, tā jādzīvo, bet gribētu gan atzīmēt, ka man ļoti patika prezidenta jaungada uzrunas vēstījums. Ir jārīkojas. Nevajag samierināties, grimt paštīksmē, pašapmierinātībā.

Arlabunakti, mazo draudziņ.

Līdz janvāra beigām patiešām ļoti nopietni un ļoti labprāt pieņemšu praktiski jebkādu īstermiņa haltūru -- gan uz vietas, gan attālināti veicamus -- piedāvājumus. Ja darbiņš attālināti veicams, tas var būt arī pēc minētā datuma un ilgtermiņā. Ja uz vietas, vēlams Rīgā, bet nav izslēgta arī pabraukāšana.

Lietas, ko vairāk vai mazāk protu un labprāt darītu:

- tīrīt sniegu
- mazgāt traukus
- skaldīt un zāģēt malku
- pieskatīt mājdzīvniekus, staidzināt suņus (arī tādus ar sarežģītu raksturu)
- diezgan ātri rēķināt galvā
- drusku tekstus (tulkot, rediģēt, uzrakstīt)
- vadīt vai palīdzēt vadīt pasākumus (nav problēmu uzstāties publikas priekšā)
- asistēt pasākumu organizēšanā
- vadīt/moderēt sarunas un diskusijas
- laistīt augus
- slaucīt, sūknēt, mazgāt grīdas
- in general pieskatīt mājokli iemītnieku prombūtnes laikā
- amatierlīmenī nospēlēt mazas lomas
- nolasīt lekciju vai divas
- strādāt aiz bāra letes
- darboties ar kases automātu (prasmes atsvaidzināšana prasītu 30 min)
- ātri un kvalitatīvi šifrēt audio tekstā
- vadīt vieglo automašīnu
- smērēt sviestmaizes, vārīt sautējumu (menu var turpināt)
- dublēt citas valodas audio latviski
- visādas citas lietas, kas pagaidām nenāk prātā man, bet varbūt varētu ienākt prātā jums vai jums zināmiem cilvēkiem, kuriem vajag kaut kur pielikt palīdzīgu roku/galvu/kāju

Patiešām novērtēšu, ja kaut ko piedāvāsiet. Komentāri skrīnoti, lai varat tajos izpaust epastus, uz kuriem rakstīt u. tml.

Bučas, un laimīgu Jauno gadu!

Par citu kaķi – vasaras beigās, kad atbraucām no atvaļinājuma, pie mums sāka piestaigāt kāds kaķis, tāds izsalcis un skaļš. Mūsu pašu kaķītis jau bija devies citos medību laukos, bet barības trauki vēl bija. Tad nu sākām atkal pirkt kaķbarību, gaidot, kad Oreo atkal uzradīsies. Īsto vārdu nezinājām, bet viņš/viņa tāds melnbalts, meita iesauca par Oreo. Pa laikam jau nāca gan, reizēm vēlu naktīs, reizēm uzradās no dārza puses, reizēm pieķērām viņu klīstam pa rajonu pie citiem kaimiņiem. Sākumā tiešām šķita, ka kāds aizbraucis atvaļinājumā un atstājis kaķi pastāvēt pašam par sevi, bet tad vienu dienu ieraudzījām kādu sirmu vīru visai neveiksmīgi tvarstām Oreo (vienubrīd noķēra gan, bet tad šis uz ielas stūra sāka runāties ar citu kaimiņu un tikmēr Oreo atkal paklīda). Kaut kas tajā situācijā bija tāds, ka nolasīju citu scenāriju – drīzāk ar saimniekiem kaut kas bija noticis, vienu, otru vai abiem. Kādas nedēļas vēlāk nejauši uzzinājām, ka 200 metrus no mums pārdod kādu māju, no nekustamo īpašumu aģenta padzirdējām, ka saimnieki jau bijuši gados, devušies aizsaulē, māja tukša, bērni visu izpārdodot. Viņš gan nezināja, vai viņiem bija bijis kaķis, bet tā tagad ir mana teorija, ka tas bija/ir tās mājas kaķis.

Pa ceļam no kaimiņpilsētas – diezgan nogurdinošs lietus. Gan turp-, gan atpakaļceļā piestājām atpūtas vietā, kur abās šosejas pusēs ir pa benzīntankam, bet pa vidu kā tilts pāri ceļam ir uzbūvēta kafejnīca (tāds divu piramīdu arhitektūras šedevrs).

Atmiņā atausa divi gadījumi – viens bija kora izbrauciens, kad bijām vēlu izbraukuši, jau kavējām uz koncertu, bet kāds pierunāja šoferi, ka vajagot uz tualeti (bet patiesībā vajadzēja uzpīpēt, bet viss autobuss, protams, arī aizgāja pačurāt). Pauze ieilga, jo kāda jauniete no kafejnīcas nokāpa otrā šosejas pusē un labu laiku meklēja autobusu.

Otrs gadījums (kura stāstnieku es vairs neatceros, es tikai atstāstu) bija par to, kāds bija tāpat sajaucis puses un bija policijai jau ziņojis par nozagtu auto, šamie laikam jau pa telefonu pārjautāja, vai zvanītājs ir paskatījies šosejas otrā pusē.