Vairākas · dienas

Rotko centra jubilejas VIPu vakariņās villā ar nosaukumu "Ksenija" biju sasēdināts kopā ar britu pāri nedaudz pāri sešdesmit. Viņš bija nepelnīti aizmirsta (vai arī apzināti no slavas prožektoriem garām pagājuša) gleznotāja dēls, Oskfordas alumni ekonomikā un kopā ar sievu trīsdesmit gadus vada finanšu konsultāciju biroju.
Tā kā pie galdiņa piesēdās vēl viens vakariņotājs, vārdā Raivo ("Mani vecāki ir igauņi"), vairāk laika pavadīju sarunās ar Džekiju, savukārt Ričards tirdīja Raivo par ekonomisko situāciju valstī.
Džekijas stāsts bija diezgan interesants - viņa studēja fotogrāfiju un ar to nodarbojās vēl laiku pēc absolvēšanas, dzenot prom bērnus no dārkrūma durvīm aiz kurām ņēmās ar attīsīšanu, kad viņi pēc pieteikami ilgas pacietīgas gaidīšanas vēlējās uzzināt, kas būs vakariņās.
Taču tad nolēma pievienoties Ričardam firmas vadīšanā. Gadu gaitā viņu darbinieku skaits no diviem pieaudzis līdz 150, bet tomēr pagājušajā gadā viņa sapratusi, ka ir jāmet miers un jādodas pensijā.
Kad Raivo mūsu galdiņu pameta, Ričards pievērsās mums un sāka stāstīt par tēvu. Viņš nomira 2011.gadā, bet sajūta bija tāda, ka tikai pagājšmēnes. Var jau būt, ka tas bija monologs 40 minūšu garumā, kurš tikpat kā izslēdza manu dalību. Bet viņa aizrautība un stāstīto atmiņu garšīgie krikumi to padarīja nevis par lielmanīgu izpaušanos, bet par dalīšanos ar kādu būtisku, itin kā pavisam nesen atklātu sapratni par vienu no pašiem tuvākajiem cilvēkiem.
Domāju pie sevis, kā es stāstītu kādam par savu tēvu - pagātnes izteiksmē. Iespējams, arī tās varētu būt savas 40 minūtes.
"Viņš bija tik pilns ar dzīvi," Ričards stāstīja. "Es vairs nekad neesmu redzējis otru cilvēku, kurš būtu tik pilns ar dzīvi, kā mans tēvs."
Lūk, šis jau ir līmenis, kuru gribētos sasniegt arī savā personā.

Māris Salējs reiz teica, ka laimīgs cilvēks esot tāds, kuram ir pietiekami daudz laika saprast, ka viņš j a u ir laimīgs.
Par to pašu šodien pīppauzē ieminējās mans priekšnieks. Precīzāk, par to, ka cilvēkam ir tiecība allaž salīdzināt sevi ar to, kas pieder citiem, un ka tas noteikti ir kaut kas labāks.
Tēmas vecas, bet tas nenozīmē, ka vēl arvien nebūtu aktuālas.
Esmu ļoti tuvu, lai man būtu šis laiks sapratnei par savu jušanos laimīgam. Varbūt pat par dažiem procentiņiem šajā laikā esmu arī reāli bijis. Liekas, tas pat bija šodien. Īsi pēc tam, kad biju dzirdējis Salēja spriedumu.
Ambīcijas nekur nav pazudušas, bet esmu tās spēcīgāk pietuvinājis realitātei. Un no šāda punkta raugoties, atkrīt ļoti daudz problēmu. Apbrīnojami daudz.

***

Un protams, ka nekad nepietiks un būs par maz - visplašākajā mērogā - bet nu tad vienkārši live with it un miers.

Šodien aprit piektais mēnesis, kopš nelietoju alkoholu. Saņēmu apsveikumu WhatsApp no savas AA biedrenes, ar kuru mums šis datums ir kopīgs.
Tā ir interesanta sajūta, ka tevi apsveic par to, ka tu rūpējies par sevi. Tam taču būtu jābūt kaut kam pašsaprotamam, bet tomēr, izrādās, ka nav vis.
Šis ir interesantākais un grūtākais projekts, kurā man ir sanācis piedalīties. Sevišķi tādēļ, ka tam nav termiņa, kuru sasniedzot, varētu droši teikt:"Tā, nu, šitā lietiņa ir nokārtota, kas nākamais?"
Daudz ko esmu iemācījies, un daudz kas vēl jāiemācās. Esmu atguvis spēju neārdīties nedz par lielām lietām, nedz sīkumiem. Nepārmest sev katru kļūdu, kuru man sanāk pielaist.
Bet galvenais ir satikšanās ar Jauno Sevi, kurš, īstenībā, esmu tas 'es', kurš dzīvoja kaut kad agrāk, pirms vairākiem gadiem. Viņš ir diezgan foršs. Man viņš patīk.

Anna Ķirse teica, ka Auznieka pirmo simfoniju jau noklausījusies Sibēliusā un apraudājusies.Tāpēc uz pirmatskaņojumu Cēsu koncertzālē apgādājusies ar zevas paciņu.
Labs bildaps.
Cēsīs satiku rindu ar paziņām, kas bija sirdssilti - mūs allaž celsmina, ja mūs pieņem. Un, ja patiešām 'sociāls dzīvnieks', nu un. Man šķiet, šo salikumu ir ieviesuši tie, kuriem pašiem nav, ar ko socializēties. Kā Bizamžurkas no labi zināmā izdevuma.

Atjaunināts. Raudāt nebija par ko, bet fināls bija dievīgs.

Šodien intervēju dziedātāju,kura man ļoti patīk un pēc intervijas patīk vēl vairāk.Tas deva piepildījumu un arī atgādināja pieņemt la règle du jeu: mana radošuma forma ir aprakstīt citus, nevis sevi. Tāpēc arī tik kusli un nekādīgi ar dzeju pēdējo gadu laikā.

Lielākoties tā bija spītēšanās pret shematisko, kārtību paģērošo pasauli. Nevēlēšanās būt par daļu no pūļa. Iet pretim plūsmām gājēju tuneļos - "no darba/uz darbu". Dekadentēt, figurēt un jandalēt.
Šīs disciplīnas lielmeistari nu ir apsēdušies tribīnēs un labākajā gadījumā klusi ceļ pie lūpām tasītes ar kumelīšu tēju. Citiem ir trakāk.
Jaunās maiņas nebūs, jo ir cita pasaule un cits laiks.
A es, ko es pats? Turpinot alegoriju par tribīnēm - līmēju afišas par nākamo spēli. Vai arī atskatus uz notikušajām.

Šodien aprit trešais mēnesis, kopš nostājos uz skaidrības takas. Iepriekš šāda mēroga amplitūda manā dzīvē bija, šķiet, pirms 21 gada.
Ko pa šo laiku esmu sapratis.
Pasauli ir grūti padarīt interesantu. Tomēr, tas ik pa brīdim izdodas.
Varu aizskriet uz tūdaļ no pieturas aizbraucošu transportu un, kad tajā nonāku, uzreiz nekrītu sēdeklī, lai atgūtu elpu.
Rīti ir iedvesmojoši, dienās ir ietilpināts ļoti daudz un vakari pienāk lēni un klusi.
Andris Dzenītis reiz teica, ka lēmums nedzert ir bijis labākais lēmums viņa dzīvē, un es viņu arvien vairāk sāku saprast. Līdz tai dienai, kad to ar pilnu pārliecību varēšu pateikt arī es, gan vēl ir ceļš ejams.
Un ar to arī mana, viena cilvēka redakcija, nodarbojas. Iet Ceļu.

Aizvadītās nakts sapnī man bija jāpilda kaut kāds diagnosticējošais darbs kultūras vēsturē vidusskolām. Vienā no uzdevumiem bija doti tikai komponistu vārdi bez uzvārdiem, attiecīgi, jāuzraksta gan viņu uzvārdi, gan pēc iespējas vairāk viņu opusu. Un bija divi Rihardi. Ja ar Vāgneru vēl tā, tad no Štrausa neko nevarēju atcerēties. Savukārt literatūras sadaļā bija tikai tukšas līnijas atstātas, jo, kā indīgi piebilda skolotāja: "Kādu grāmatiņu taču zināsi nosaukt, v a i n e?"

Aizdomājos vairāk par tiem Rihardiem un attapos, ka ir taču arī mūsu pašu Dubra! Bet skaņdarbs? Vai nebija "Stabat Mater"? Paskatījos gūglā un - patiesi.

Pēdējā laikā es eksistēju starp divām galējībām: padzīvojušiem akadēmiķiem un ļoti skaistām 'jaunrades' meitenēm. Pirmie dara to, ko vēl spēj, otrās - to, kas vēl tikai ir viņu spēju sākumposms.

...bet bija vēl tā, ka mēģināju iegūt to fakino maģistra grādu. Iestājos LU HZFā Literatūrzinātnes nodaļā un aizvadīju rudeni un ziemu, protams, zūmā. Laikam kādas četras nodarbības mums sanāca klātienē.
Pienāca sesija, un vienīgais, ko es spēju, bija uzrakstīt referātu 'pie Cimdiņas' par šito ten "Iedzimto grēku", kas lai to vairs atceras.
Bet nekam citam nepietika spēka un laika.
Tuvojoties 40gadnieku krīzei, gatavoju nēzdogus izniekotās dzīves apraudāšanai, bet, no otras puses, ja es patiešām sajukšu prātā, TF mani pieņems atplestām rokām - tie, kas vēl būs palikuši dzīvi.
Es zinu, ka pieņems, jo nekad nav bijis citādāk. Un ja nu kas, vienmēr var aiznest kādu auksti kūpinātu foreli vai brieža gaļas konservu ripuli.
Bet kāpēc es to rakstu, es to rakstu tāpēc, ka man liekas, ka kaut kas nav izdarīts, bērnu nav, apprecējies neesmu, tiesību nav, varētu vismaz to sūda mag diplomu uzlikt uz plaukta, lai balo saulē.
Taču lika pagaidīt.
Būs kaut kas cits.
Cerams.

Es, protams, atvainojos, bet manuprāt, one-line versija "Skroderdienām Silmačos" ir "Apjukusī milfa"

Nupat pamodos no visefektīgākā, jaudīgākā murga pēdējā laikā. Secinājums ir: visšausminošākais scenārijs ir nevis tas, kurā tev skrien virsū ar zāģi vai brauc virsū degošs vilciens, bet kurā šausmu tēls ir statisks, attālu, ar skaidru, ne pārāk riebīgu, bet pavisam vienkārši - To Balsi.
Fjūf

Think back on a time in your life before you regularly worked for pay. Recall, if you can, an expanse of unscheduled time that was, in whatever manner, yours. What did you actually like to do? Not what your parents said you should do, not what you felt as if you should do to fit in, not what you knew would look good on your application for college or a job. 

Jūzerim #zivs bija pārdoma par to, ka dzīve bez mīlestības esot kā "kluss lāsts". Tā var likties, un man patīk šī mikropoēzija viņa redzējumā. Bet nevaru piekrist atziņai pašai par sevi.
Mīlestība ir reta kaprīze, tāpat kā hruščovenes dzīvoklītī ieviest klavesīnu. Smuki skan, bet praktiskas jēgas nekādas.

Labi, cik var par sevi.
Pamanīju, ka juris tilts un kants ir izdzēsušies.
Nu, un ta...
Mjā.
Neko negribas, tikai gulēt un pīpēt. Ne vienlaikus, protams.
Citādi jau galīgi "nodzīvosies".

Paskatījos tur FB uz visādām mazām pēdiņām.. Tā bezvainība jau, vai ne.
Bet tad atkal kā Ronjai Lūvise - iekšā atvarā un kampies tuvīnā priedes saknē.
Tā arī ir tā dzīve.

A, nu jā. Tur vēl bišķītēs to, kad būsim kreisā, biezā malā