Vairākas · dienas

...bet bija vēl tā, ka mēģināju iegūt to fakino maģistra grādu. Iestājos LU HZFā Literatūrzinātnes nodaļā un aizvadīju rudeni un ziemu, protams, zūmā. Laikam kādas četras nodarbības mums sanāca klātienē.
Pienāca sesija, un vienīgais, ko es spēju, bija uzrakstīt referātu 'pie Cimdiņas' par šito ten "Iedzimto grēku", kas lai to vairs atceras.
Bet nekam citam nepietika spēka un laika.
Tuvojoties 40gadnieku krīzei, gatavoju nēzdogus izniekotās dzīves apraudāšanai, bet, no otras puses, ja es patiešām sajukšu prātā, TF mani pieņems atplestām rokām - tie, kas vēl būs palikuši dzīvi.
Es zinu, ka pieņems, jo nekad nav bijis citādāk. Un ja nu kas, vienmēr var aiznest kādu auksti kūpinātu foreli vai brieža gaļas konservu ripuli.
Bet kāpēc es to rakstu, es to rakstu tāpēc, ka man liekas, ka kaut kas nav izdarīts, bērnu nav, apprecējies neesmu, tiesību nav, varētu vismaz to sūda mag diplomu uzlikt uz plaukta, lai balo saulē.
Taču lika pagaidīt.
Būs kaut kas cits.
Cerams.

Es, protams, atvainojos, bet manuprāt, one-line versija "Skroderdienām Silmačos" ir "Apjukusī milfa"

Nupat pamodos no visefektīgākā, jaudīgākā murga pēdējā laikā. Secinājums ir: visšausminošākais scenārijs ir nevis tas, kurā tev skrien virsū ar zāģi vai brauc virsū degošs vilciens, bet kurā šausmu tēls ir statisks, attālu, ar skaidru, ne pārāk riebīgu, bet pavisam vienkārši - To Balsi.
Fjūf

Think back on a time in your life before you regularly worked for pay. Recall, if you can, an expanse of unscheduled time that was, in whatever manner, yours. What did you actually like to do? Not what your parents said you should do, not what you felt as if you should do to fit in, not what you knew would look good on your application for college or a job. 

Jūzerim #zivs bija pārdoma par to, ka dzīve bez mīlestības esot kā "kluss lāsts". Tā var likties, un man patīk šī mikropoēzija viņa redzējumā. Bet nevaru piekrist atziņai pašai par sevi.
Mīlestība ir reta kaprīze, tāpat kā hruščovenes dzīvoklītī ieviest klavesīnu. Smuki skan, bet praktiskas jēgas nekādas.

Labi, cik var par sevi.
Pamanīju, ka juris tilts un kants ir izdzēsušies.
Nu, un ta...
Mjā.
Neko negribas, tikai gulēt un pīpēt. Ne vienlaikus, protams.
Citādi jau galīgi "nodzīvosies".

Paskatījos tur FB uz visādām mazām pēdiņām.. Tā bezvainība jau, vai ne.
Bet tad atkal kā Ronjai Lūvise - iekšā atvarā un kampies tuvīnā priedes saknē.
Tā arī ir tā dzīve.

A, nu jā. Tur vēl bišķītēs to, kad būsim kreisā, biezā malā

Nopirku to fakino Prustu pa 18 eur, nu, kam tas bija vajadzīgs, KAM

Man ir sajūta, ka es stāvu uz vietas.

Milda Brehmane-Štengele esot katrreiz pierakstījusi, kad kāds viņai pateicis: "Cik jūs labi izskatāties!". Ar visu datumu, protams.

Sapnī filmējos Kairiša jaunajā filmā. Tēma bija "Skroderdienas Silmačos holokausta laikā". Es biju Joske. Man bija jā sprāgst, bet nevis uz krāsns, bet drēbju skapī.Tas bija skaists skapis, ar daudzām smalkām atvilktnēm, un uz katras aizmugurējās daļas (ja atradās skapī) bija špikeris tekstam.
Mani filigrāni grimēja. Krāšļoja sārtumu vaigos un vizbulīšu zilumu piešķīra plakstiņiem.
Kopumā bija jauka un radoša atmosfēra. Skaņu operators mani sveicināja.

Pēc pāris dienām, kad sapnis jau bija izskanējis, gāju gar Māras dīķi un skrubināju kebabu. Pretim soļoja Kairišs. Man gribējās viņam izstāstīt šo sapni, bet es nokaunējos, jo tas kebabs. Pat labdienu nepadevu. Žēl.

"Nostalģija ir visspēcīgākais cilvēka elements, piekāpjoties vienīgi kaklam", teica Dvaits Šrūts seriālā "The Office".

Nosūtīju stāstu "Prozas lasījumiem".
Var jau teikt, ka sīkums, bet man kā mazo formu pārstāvim šāds solis tomēr bija iziešana no komforta zonas.
Negribas jau, lai būtu iespaids kā no sērijas "Ko es darīju aizvadītajā vasarā".
Redzēsim, cik vēlīga būs žūrija.
Ja būs, tad aicināšu uz lasījumu, kauč arī zūmā vai spotifai podkāstā.

Šovakar pa ilgiem laikiem biju dzimšanas dienas svinībās, kuru varonis bija ārpus burbuļa esoša persona. Tas bija ļoti interesanti.
Savu laika nodevu veltīju Gunas grāmatās, meklējot, Tīrona vārdiem, atbilstošu "sējumiņu", un, par spīti Gunas bažām, ka jubilāram jau tāda būs (zinu jau, ka gribēja man ieskapēt ko dārgāku, kas, protams, tikai normāli), trāpīju desmitniekā.
Viesībās skanēja jauna džeza mūziķa atskaņota klaviermūzika un skaņu iekārtas atskaņots "Gentle giant". Kompānija bija patīkama. Bija milzīgs bērzs, iestiprināts podā ar melnzemi. Un sarkani izgaismota izlietne.
Vienā brīdī sāka skanēt Glāss, bet mājās braucu ar Gorecka 3.simfoniju austiņās, kuru pirms gada šajā laikā dzirdēju Stetsona pārlikumā iekš tās pilsētas, kurā ir vieni no skaistākajiem kapiem, kādos esmu bijis.

Noskatījos "Rudens leģendas" (1994).
Breds Pits ļoti meistarīgi māk uzlēkt sedlos.

Kāds ir jūsu viedoklis par sekojošu teikuma daļu: "(..)šo rindu autorei arī ir bijusi iespēja to piedzīvot"?
Es domāju par pieeju kā tādu, atsaukties uz sevi kā "rindu autoru".