 | |
|
Jūzerim #zivs bija pārdoma par to, ka dzīve bez mīlestības esot kā "kluss lāsts". Tā var likties, un man patīk šī mikropoēzija viņa redzējumā. Bet nevaru piekrist atziņai pašai par sevi. Mīlestība ir reta kaprīze, tāpat kā hruščovenes dzīvoklītī ieviest klavesīnu. Smuki skan, bet praktiskas jēgas nekādas. |
|
| |
|
Labi, cik var par sevi. Pamanīju, ka juris tilts un kants ir izdzēsušies. Nu, un ta... Mjā. Neko negribas, tikai gulēt un pīpēt. Ne vienlaikus, protams. Citādi jau galīgi "nodzīvosies". |
|
| |
| |
|
Paskatījos tur FB uz visādām mazām pēdiņām.. Tā bezvainība jau, vai ne. Bet tad atkal kā Ronjai Lūvise - iekšā atvarā un kampies tuvīnā priedes saknē. Tā arī ir tā dzīve. A, nu jā. Tur vēl bišķītēs to, kad būsim kreisā, biezā malā |
|
| |
| |
|
Atklājumi
Imanta Kalniņa 3.simfonijas Allegro daļā skan Velna dziesmiņas motīvs no m/f "Sprīdītis". |
|
| |
| |
|
Milda Brehmane-Štengele esot katrreiz pierakstījusi, kad kāds viņai pateicis: "Cik jūs labi izskatāties!". Ar visu datumu, protams. |
|
| |
|
Sapnī filmējos Kairiša jaunajā filmā. Tēma bija "Skroderdienas Silmačos holokausta laikā". Es biju Joske. Man bija jā sprāgst, bet nevis uz krāsns, bet drēbju skapī.Tas bija skaists skapis, ar daudzām smalkām atvilktnēm, un uz katras aizmugurējās daļas (ja atradās skapī) bija špikeris tekstam. Mani filigrāni grimēja. Krāšļoja sārtumu vaigos un vizbulīšu zilumu piešķīra plakstiņiem. Kopumā bija jauka un radoša atmosfēra. Skaņu operators mani sveicināja. Pēc pāris dienām, kad sapnis jau bija izskanējis, gāju gar Māras dīķi un skrubināju kebabu. Pretim soļoja Kairišs. Man gribējās viņam izstāstīt šo sapni, bet es nokaunējos, jo tas kebabs. Pat labdienu nepadevu. Žēl. |
|
| |
|
"Nostalģija ir visspēcīgākais cilvēka elements, piekāpjoties vienīgi kaklam", teica Dvaits Šrūts seriālā "The Office". |
|
| |
|
Nosūtīju stāstu "Prozas lasījumiem". Var jau teikt, ka sīkums, bet man kā mazo formu pārstāvim šāds solis tomēr bija iziešana no komforta zonas. Negribas jau, lai būtu iespaids kā no sērijas "Ko es darīju aizvadītajā vasarā". Redzēsim, cik vēlīga būs žūrija. Ja būs, tad aicināšu uz lasījumu, kauč arī zūmā vai spotifai podkāstā. |
|
| |
|
Šovakar pa ilgiem laikiem biju dzimšanas dienas svinībās, kuru varonis bija ārpus burbuļa esoša persona. Tas bija ļoti interesanti. Savu laika nodevu veltīju Gunas grāmatās, meklējot, Tīrona vārdiem, atbilstošu "sējumiņu", un, par spīti Gunas bažām, ka jubilāram jau tāda būs (zinu jau, ka gribēja man ieskapēt ko dārgāku, kas, protams, tikai normāli), trāpīju desmitniekā. Viesībās skanēja jauna džeza mūziķa atskaņota klaviermūzika un skaņu iekārtas atskaņots "Gentle giant". Kompānija bija patīkama. Bija milzīgs bērzs, iestiprināts podā ar melnzemi. Un sarkani izgaismota izlietne. Vienā brīdī sāka skanēt Glāss, bet mājās braucu ar Gorecka 3.simfoniju austiņās, kuru pirms gada šajā laikā dzirdēju Stetsona pārlikumā iekš tās pilsētas, kurā ir vieni no skaistākajiem kapiem, kādos esmu bijis. |
|
| |
| |
|
Kāds ir jūsu viedoklis par sekojošu teikuma daļu: "(..)šo rindu autorei arī ir bijusi iespēja to piedzīvot"? Es domāju par pieeju kā tādu, atsaukties uz sevi kā "rindu autoru". |
|
| |
|
Es šitos arī vienmēr taisu
Katrā Jāņu svinēšanā vai dārza pasēdēšanā, kurā ir iesaistīts grils vai ugunskurs, vienmēr parādās sieviete puķainā kleitā ar šitiem te folijā satītajiem banāniem, kuros iegriezti iekšā šokolādes gabaliņi. Viņa nepārliecinoši mīņājas tai rajonā, kurā "vīri" darbojas ap gaļas gabaliem, tad visbeidzot pieslīd jau tā pārkrautajam galdam un uz pašas malas novieto ovālo metāla paplāti ar savu veikumu. Tad drīz vien parādās vēl kāda sieviete (kleitas raksts nav svarīgs) un it kā mierinot sāk stāstīt puķainajai, ka viņa "arī šitos vienmēr taisa" un vai viņa "esot mēģinājusi ar melonēm šitā pat līdzīgi, bet drusciņ savādāk". Un tajā brīdī nevar saprast, kas tas patiesībā ir: samierināšanās ar savu stāvokli vai arī kāds slepens, šausminošs un sazvērniecisks kods. |
|
| |
|
Sapnī biju "Pilī", kur bija arī kaut kādi elementi no vecā "Čomska" un kafejnīcas "Papagailis"*, kura kādreiz atradās iepretim pareizticīgo katedrālei Meža ielā. Piepeši Veiss man teica, ka "atstājot uz brītiņu mani par galveno" un kaut kur aizgāja. Tad bija kaut kāds pārrāvums scenārijā, bet vienā brīdī viss jau bija pilns ar kaut kādiem shady džekiem, kuri jau bija aiz letes un lēja sev dzeramos paši. Sapratu, ka esmu palaidis situācijas grožus pavisam vaļā. Ko gan es ar tādu cilvēku daudzumu varēju iesākt? It kā vēl nebūtu gana, viens no džekiem uzsāka dogīstailu ar savu draudzeni. Pienāca cits un iejauca mīlniekam ar pudeli pa galvu, bet tas tikai pasmējās un pamāja tādu kā sveicienu, it kā viņam būtu novēlēta laba izdošanās un veiksme šajā sakarā. Pozitīvais bija tas, ka mana sapņa versijā "Pilī" bija ļoti skaisti istabaugi un lampas. Protams, arī reālajā dzīvē tur ir pietiekami skaisti, bet šeit tas bija tā... Skandināviski, nordiski eleganti. __________________
|
|
| |
|
"Novācu" no savām interesēm profila aprakstā iedaļas "traumas" un "šņabis". Agdamu gan atstāju. Nevar jau tā - visu uzreiz. |
|
| |
|
Sapnī kaut kādos literāros lasījumos Zināņu akadēmijā bija jāuzstājas arī H.E.Zēgneram. Kad viņš iznāca auditorijas priekšā, pirmajā rindā sēdošais Rvīns Varde caur zobiem novilka "ieliktenis" vai kaut ko tamlīdzīgu. Zēgners sadusmojās, paņēma Vardem uz gada priekšā nolikto vaporaizeri, atvēra to un aromšķīdumu uzlēja viņam uz galvas. Varde palika sēžam un turpināja kaut ko klusi murmināt. Lasījumu noslēgumā Rvīns bija manāmi un ļoti strauji notievējis, tāpēc paslēpās aizdurvē. |
|
| |
|
Sapnī braucu tramvajā bez biļetes. Tad atvērās vadītāja durvis, pa kurām izliecās padzīvojusi sieviete, kura man kliedza: "Nu, kas ir, Kilogramskultūras, ko stāvi?! Biļete nav jāpīkstina?!" Pārējie pasažieri apgriezās savās sēdvietās un skatījās uz mani. Man palika kauns. Nākamajā pieturā pa aizmugurējām durvīm strauji izkāpu laukā. |
|
| |
|
Vai tas tiešām būtu kaut kāds karmiskais aplis vai vienkārša mūsu darba tirgus dzimumu propociju ilustrācija, bet es vienmēr esmu strādājis sieviešu kolektīvos. Retie vīrieši, kas tajos ir bijuši klātesoši, ir vai nu kaut kādi ļutuči, vai dzīves nomākti depresņaki, vai pensijas vecuma drīzi ieraudzītāji. Kas vispār atliek? Armija? Futbola klubs "Venstpils"? Kur vispār atrodami darba kolektīvi ar normāliem vīriešiem? |
|