Vairākas · dienas

Vai tas tiešām būtu kaut kāds karmiskais aplis vai vienkārša mūsu darba tirgus dzimumu propociju ilustrācija,
bet es vienmēr esmu strādājis sieviešu kolektīvos. Retie vīrieši, kas tajos ir bijuši klātesoši, ir
vai nu kaut kādi ļutuči, vai dzīves nomākti depresņaki, vai pensijas vecuma drīzi ieraudzītāji.
Kas vispār atliek? Armija? Futbola klubs "Venstpils"? Kur vispār atrodami darba kolektīvi ar normāliem vīriešiem?

Sapnī ar Simi un Zēgneru dzērām pie kaut kāda supermārketa. Uz betona apmales, pie apstādījumiem.
Piepeši sākās strīds, kurš it kā norima, bet tad Zēgners uzsvieda Simim uz kājas viskija pudeli.
"Tu to izdarīji tīšām, ja?", Simis uzsvērti rāmi jautāja.
Zēgners noslēpumaini smīnēja un lēni pamāja.
Viens - divi Simis bija kājās un ieņēma 19.gs. nogales fotoattēlos un grafikās redzēto bokseru stāju.
Sekoja izsvērtu, bezmaz ģeometriski aprēķinātu sitienu sērija, kura noslēdzās Zēgnera sejā un
noslēdzās ar plašu asiņošanu. Tad Zēgners raidīja pāris atbildes sitienus, bet tie vairāk izskatījās
pēc pieklājības žesta, nekā apzināta uzbrukuma. Izskatījās, ka viņš smejas. Un tā arī bija.
Pēc brīža viņš ieskatījās man sejā un pasmaidīja asinīm pietrašķītu smaidu.
"Nebaidies, tas taču viss pa jokam," viņš teica un viņa acis izgāja no orbītām, lai atkal atgrieztos
iepriekšējā stāvoklī.

Biju priecīgs pamosties.

Ļoti stipri iesaku Koenu veidoto novelīšu kopumu "The Ballad of Buster Scruggs". Sestdien tā aizrāvos, ka aizmirsu, ka jābrauc taisīt reportāža par vides mākslu kaut kādā autoservisā Satekles ielā.

Sagribējās atkal uzspēlēt "Call of Juarez".

A es vakar biju Parīzē.
No sākuma nepatika. Jutos lieks - un šai Grandiozajai Cienmāmiņai es tāds pavisam noteikti arī biju.
Bet pēc tam, soli pa solim, viņa "atslēdzās". Līdz pat tādai pakāpei, kurā piemeklēja sajūta, ka esmu
ieguvis jaunu draugu. Un, ka šis ieguvums ir nevis tikai vēl viens +1, bet dāvana, kurai turpmāk būs
nozīmīga loma manās domās.

Vakar stipri aizdomājos par savu naivumu un lētticību.
Tomēr Fortūna arī nesēž, rokas klēpī salikusi un deva man labu mācību,
ka ir jānomēra pat sešpadsmit, ne tikai astoņas reizes, pirms griezt.
Cerams, ka līdz atskārtai par divdesmit četrām nebūs jānonāk.

Sapnī biju andergraunda teātra izrādē, kuras scenogrāfija - dzelteni plastmasas maisiņi. 

Vēl kašadura izstāstīja, ka sapnī redzējusi, kā mēs Venēcijā nejauši iepazīstamies ar kopīgu radinieku. Garu, kalsnu un melnmatainu jaunekli. Mēs esot zvanījuši viņam un pieteikuši, ka "nāksim viņam pakaļ", bet viņš atbildējis, ka "labāk nevajagot".
Tur arī viss aprāvies. Kas loģiski

Sāk ļoti nomākt naudas jautājumi. 

- Dakter, man kaut kas sāp.
- Ņemiet, re, kaut kādu tabletīti.

"Nemīlestība" sagrāva, bet pozitīvā nozīmē, bija piņņa pavisam tuvu, bet nebija arī baigi 'jānotur', viss tieši tā, kā vajag, un operators fantastisks, gribas Rerbergu piesaukt, bet tas jau tāds plakans plakātiskums visam birkas siet klāt.

- O, čau, mēs tieši spriedām, ka tu esi vairāk mauka.
- Ko? Kāpēc mauka?
- VAIRĀK NO LAUKIEM

Tas, īsumā, arī viss.

Jūsu veiksmes un izdošanās mani garlaiko.
Neizpratni un maldus pieņemu katrā laikā.

Burānes "Pasaka par tukšo telpu" apbūra. Sevišķi operatora, montāžas un animācijas dēļ. Freibergs pats par sevi. Bija arī gana daudz humora un aizkulišu šarma. Un skaudrā līnija par viņa dēlu Kārli. Kuram abi ar Bikši pieriktēja kapavietas plāksnes maketu.

Venēcija ļaužu ceļojuma "piezīmēs" (fotkās, tātad) sevi ir izsmēlusi - protams, ne jau sevi, bet izsmelta ir mana interese par to, tāpat pazūd arī sevišķums (vai ideja par to).

Vakar piezvanīja Papa Gunar, silts un iesēdies lupstājos, "man ir tik slikti", viņš teica, "es gribu raudāt", viņš teica l. Es saku, "raudi. Tas ir cilvēciski". "Ā, ja, tu saki?", tā viņš. "Nu ja",tā es.

Sēžu darbā.
Skatos "Bagātie arī raud" un uz sulas pudeles griežu fidžetspineri.
Secinājums laikam ir pavisam skaidrs.