![]() | |
|
Venēcija ļaužu ceļojuma "piezīmēs" (fotkās, tātad) sevi ir izsmēlusi - protams, ne jau sevi, bet izsmelta ir mana interese par to, tāpat pazūd arī sevišķums (vai ideja par to). Laikmets, kurā aizbraukt uz Londonu ir ātrāk, lētāk un ērtāk nekā uz Rēzekni, ir izpletis savu plašo vēzienu tiktāl, ka iepriekšminētais sevišķums parādās tieši šeit, pie mums. Bet uzmanīgi, protams. Ne jau tajos dzērājos pie tirgus vai saulrietos uz Vanšu tilta*. Ja es klausos (arī tajā, ko stāsta attēls), mani saista pirmreizīguma sajūta, kurā vienlaikus ir (gandrīz vai iepriekšparedzama) atkārtošanās. Balanss starp abām nojautām ir abpusēji kustīgs tik ilgi, kamēr vien ir laiks tam nodoties ar pilnu uzmanību, vērtēt tā svārstības. Laikam jāķeras pie Hēga. ____________________________________ *Šajā ziņā es pats neesmu bez grēka, bet saulrieti uz Vanšu tilta ir mana "ģimenes" vai "intīmā" lieta, kas vispirms jau domāšanas līmenī atrodas citā telpā, neielaižot pie sevis tos, kuri "no āra, no aukstuma". |
|
![]() | |
|
Ziņas no pazemes
Astoņas dienas bērnu nometnē ir kā pusgads in rīl laif. Un pats vainīgs - kā teiktu Mama Tebarg - varde, kur tu līdi? Sēžot ar jūzeri kašaduru pie vistu kūts pustrijos rītā, kad mazās dvēseles bezapziņā dus, atzinos, ka lielākoties uz šīm nometnēm braucu strādāt nevis bērnu dēļ, bet tāpēc, ka nometnes vadītāja, attiecīgi, kašaduras maman K. ir viens no maniem tuvākajiem draugiem un tas ir kā tāds draudzības apliecinājums. Vai stiprinājums. Tad kašadura teica, ka tas īstenībā esot treniņš "dzīvei tur, ārā". Lai attīstītos dzelzsbetona spēja triekties cauri tai ikdienas sienai, apvērstu visu šito izjobņīto konsjūmerisma sistēmu vēkšpēdus un ieraudzītu tajā kaut ko no tik ļoti nepieciešamās dadas. Bet - jā. Bērni, šie ielas ziedi, teica Ostaps Benders, un iedeva vienam no viņiem kabatā sasilušu ābolu. Nervu gan ir palicis pavisam nedaudz. Arī jūzeris simamura mūsu epizodiskā telefonsarunā norādīja, Norai B. fonā skanot, Iespējams, ka vienīgā lieta, kas attaisno šo Via Dol., ir insaid džouks par to, ka leģendārā latvju aktrise Dace Akmentiņ Un vēl bija skaistākais mēness sirpis pa ļoti ilgiem laikiem. |
|
![]() | |
|
Vakar piezvanīja Papa Gunar, silts un iesēdies lupstājos, "man ir tik slikti", viņš teica, "es gribu raudāt", viņš teica l. Es saku, "raudi. Tas ir cilvēciski". "Ā, ja, tu saki?", tā viņš. "Nu ja",tā es. |
|
![]() | |
|
Sēžu darbā. Skatos "Bagātie arī raud" un uz sulas pudeles griežu fidžetspineri. Secinājums laikam ir pavisam skaidrs. |
|
![]() | |||
|
6. lapa no 65ām
UN TA Uz priekšnieces galda šķīvītis ar vienu apgrauztu burkānmaizes krimaliņu. Tā tur stāv jau otro nedēļu. Savas smirdeklības es izmazgāju jau pagāišnedēļ, bet departamenta virtuvītē uz ledusskapja kā mazbērnu aizmirsts opis sēd pirms neilga laika tik plašu ažiotāžu sacēlušais katliņš. Varbūt viņam jāiedod vārds. Vārds.. Man ir noģieda, ka dažiem labiem no šī portalla šis uzdevums sanāks labāk, nekā man. Un ta te ir APLIECINĀJUMS par semināra kursu apmeklējumu "E-prezentācija, argumentācija un statistikas datu atainošana digitālajā vidē", ko nevarētu teikt, jo nekas par statistikas datiem tur vispār nebija, tikai kaut kādas pārsaldinātas kanēļmaizes, kursu vadītāja stāvoklī un dusmīga vadības grupa, kas klabināja itentos Lenovo datorus ar sarkano, gudro pogu klaviatūrā. Un ta te ir Renčika dāvātā krūciņa ar vilciņu laikam, tāda kā paredzēta tieši vienai neaizmirstulītei (miedz Renčikam ar aci) un koka auseklītis, kuru man uzdāvināja laikam vārda dienā. Ir "NORDPLUS" piparmētru kalpetes, četri izžuvuši marķieri un divi lieli sējumi ar jaunākajiem pētījumiem par skolu dzīvi te un tur. Tat ir grāmatiņa "365 Laimes zibšņi", kuru man uzdāvināja kolēģi, sveicot mani ar pirmo aizvadīto gadu šajā iestādē. Tat ir Paņikovska portrets, kuru es uzskrīpāju uz Post-It lapiņas, gaidu pilns pirms, Simja vārdiem, "Ījāba" lekcijas par "12 krēsliem" un "Zelta teļu" (kas bija tiešām laba lekcija, un ne tikai tādēļ vien, ka pēc tās deva šņabi un forscmack'u). Tat ir LKA buklēts angļu valodā, mans atgādinājums par neiespējamo vēlmi tur vēlreiz iestāties - vismaz viņa sāk kļūt neiespējama, bet man ir pāris labi padomdevēji, kuri a)spēj norādīt uz šī gadījuma mazsvarīgumu Lielo Notikumu gaismā; b)spēj norādīt uz manām spējām tomēr izveikt arī pārmaiņas pēc ko neiespējamu (par to, ar ko tas viss noslēdzās, lasiet mūsu laikraksta nākamajos numuros). Un ta atnāca kolēģis un iztraucēja manu vientulību, es saku, vai tad tu neesi atvaļinājumā, viņš saka, esmu, bet man te parādījās daži darbiņi un nu saki viens cilvēks. UN TA te ir Ļenas Glazovas dzejoļi, kurus tā arī neesmu sācis atdzejot, Ostups droši vien mani izstrīpos no uzticamo cilvēku loka, bet te atkal jāatgriežas pie kvalitatīvā argumenta a). Tat te ir dažas mana vectētiņa fotogrāfijas no viņa "operetes laikiem", kur viņš šķelmjo ar kaut kādām tuklvaidzēm 17. gadsimta franču stila tērpos vai arī pilsoniski atspiedies pret kādiem nebūt reliņiem, ģimenes ielokā, draudzīgajā padomju savienībā, parkā vai pludmalē, tēti, tēti, es gribu vēl gāzēto ūdeni. Tat ir "Veselības tēja bronhiem" by Docteur Tereshko (vai arī jūs domājat par tanti izplatījumā, kad izdzirdat/izlasāt šo uzvārdu), dzerta laikam kādas 3 vai 4 reizes. Tat ir ievārījums "Draiskule", nenosmieties, vispār bija garšīgs savulaik bet tas arī, šķiet, vēl no vārda dienas, tā kā drīz būs jāmet ārā. Tat ir Prozas Lasījumu 2016 programma. Divas tējkarotes, zaļš šķīvis ar nazi un dakšiņu (jānomazgā), kafijas krūzīte, 4 gab zīmuļi (ar dzēsenēm galā), skočšč, saspraudītes narkotiku kuliņā, līmes zīmulis, triviāla apsveikuma kartiņa no kolēģiem dzimšanas dienā, uz kuras kaķēns Gārfīlds sapņo par Džeimsonu (vai lai tiešām būtu devis par sevi tādu pļēgurainu iespaidu, ka jādāvina šādas kartiņas, kas pat nav kartiņas, bet ar 4. stāva krāsaino printeri izdrukāts png. fails?). Droši vien mana bijušā kolēģa iniciatīva. Viņam nebija diezko labi ar humora izjūtu. UN TAT ir ļoti aizkustinošs gadījums, manas agrākās priekšnieces atstāta kartiņa, kurā viņa saka paldies par kopā pavadīto laiku un vēl dažas lietas KAS NAV INTIMAS bet kuras man nebija teicis ja nu ne gluži NEVIENS cilvēks, tad katrā ziņā - nebija teicis ļoti sen. Tie ir mani, kā teiktu Mama Tebarg, "spēka vārdi". Kaut ar pats lem, pats visu sver, pats laimei durvis ver un tarara, tarara, staigājiet, it visur klaiņājiet. Tat ir greipfrūtu sulas pud. (1 gab., svaigi spiesta) un Mang. ūd., gāz. (pārpalikumi no konferences). Un tat ir Mamas Tebarg dāvinātā koka miza no Siguldas, viens akmentiņš, bloknots ar latvju rakstiem un violetām lapām, no tā var labi taisīt tās kustīgās multenes, kur sazīmē stūros ķiņķēziņus. Ā, un vēl ir adatu komplekts. Tas vēl no pagājušā gada nometnes. UN TAT galda šitas te aktivitāšu centriņš ar vienu dzēseni, salūzušu skavotāju, šķērēm, kolas korķi (tas man piedalās loterijā, viņš neprātā dzelkstošām acīm sēca, aha, loterija jau droši vien simts gadus ir beigusies). Un mēs nedrīkstētu aizmirst zīmuļu asināmo un telecentrāli "Yealink", kura reizēm dzīvo pati savu dzīvi un brīnums, ka nezvana uz staciju, lai neteiktu "jums tur ir izvietota bumba". Vēl ir galda kalendārs, kurā ar draudīgiem, sarkaniem burtiem pierakstīts mobilā numurs kaut kādam džekam no RSU. Austiņu uzgaļi manām superīgajām JBL austiņām, kuras vairs nekur nevaru atrast. Tāpat kā spēku (vai vienkārši - interesi) pieķerties 7. lapai no 65ām.
|
|||
![]() | |||
|
Mapes
Skatos, manam kolēģim Viktoram uz galda parādījušās mapes. Tās lielās, melnās, dokumentu mapes. Ar metāla žokļiem pa vidu. Priekšniecei tādas ir jau sen. Jo viņa tomēr ir priekšniece. Bet Viktors ir "tikai" eksperts. Toties viņam ir mapes. Es esmu tikai komunikācijas koordinators, bet man nav mapju. Sāku domāt, ka man arī tādas vajadzētu. Kādas četras. Vairāk būtu pārspīlēti, mazāk - nožēlojami. Bet četras saundz ledžit. Priekšniecei ir septiņas, Viktoram - sešas. Tad man varbūt vajadzētu piecas, lai būtu atbilstīgi pēc aritmētiskās regresijas? Uz Viktora mapju sāniem ir rakstīti šādi uzraksti: EAG Uz priekšnieces mapēm ir rakstīts pārāk daudz visa kā, bet uz manējām OWE Un tat. No rīta atnāk priekšniece un Viktors un redz: man mapes parādījušās. 2017
|
|||
![]() | |
|
No kurienes aug kājas tai 90to modes pielūgsmei? Visi šie VHS kadri no mājas ballītēm, televīzijas raidījumu inscenējumi, graudains attēls un maišelīgas, superkošas drēbes? Un sakasītie mati uz augšu un tamlīdzīgi. Tas viss šobrīd ļoti spēcīgi kotējās un tiek izmantots "jauno un marginālo" (lasi: un tieši tāpēc "pašu svarīgāko") mākslinieku vai mūziķu darbos. Tāpēc, ka tā ir kaut kāda veida ironija pašiem pret sevi? Vai arī atgriešanās "nepiespiestajā vienkāršībā", jo ir iestājies nogurums pēc statusu spēlēm un stīvas muguras, nēsājot reprezentatīvu, pastāvošajam kodam piepucētu apģērbu/attieksmi?.. |
|
![]() | |
|
"Gods" un "lepnums" ir dīvaini vārdi. Precīzāk, man pret tiem ir dīvaina sajūta. Vienmēr gribas noskurināties tos ieraugot. Piemēram, LV100 kontekstā. Pat neizlasot visu tekstu (FB poustu, tas ir) līdz galam. Kaut gan ko tur daudz ko lasīt. Tik vien ir kā
"mēs lepojamies", "mums izdodas", "tā vēl nekad nav bijis", "unikāli" un "Latvija var!". Varbūt Simtgades patiesā svinēšana būtu viena milzīga vizīte pie psiho terapeita
ciematu stadionos. Ar tādām atdalošajām sienām kā vēlēšanās – skaņu jau arī vajag izolēt. Un tat katram Latvijas cilvēkam būtu iespēja izstāstīt savu sāpi un uzklausīt padomu. Bet, tā kā Latvijā nav tik daudz psiho terapeitu, lai pietiktu visiem, tad vajadzētu dažus nolīgt no ārzemēm. Ar tiem varētu runāt jaunāki cilvēki, kuri prot angļu valodu. Protams, ar vienu seansu nepietiks. Varbūt tā varētu būt nedēļa. Vai kā nu kuram pēc nepieciešamības. Bet nu jā. "Gods" un "lepnums". Es pat nezinu, kad šos vārdus var lietot atbilstoši, tā, lai nav jāskurinās. Varbūt vienīgi, saņemot kaut kādu balvu: "Paldies, tas man ir liels gods". Vai arī teikt to par kādu citu, ja viņam kaut kas izdodas vai ir kādi panākumi. Tad varētu teikt: "Es esmu lepns par Kristapu" vai "Es lepojos ar Sintijas Keitas panākumiem". Bet citādi... Apkārt ap šitām lielvārdes jostām... Fui. Vē. Vek. v ļ j e k |
|
![]() | |
|
Ienāca prātā veidot nebūšanu dienestu. Kura nosaukums būtu "Tagad ir labi,ja?!" |
|
![]() | |||
|
Pirms četriem gadiem toreizējā "Smiļģu bārā" bija vienīgā reize, kad Rīgā un jelkur citur varēja dabūt kokteili "NERTEN". Visu vajadzīgo sastāvdaļu bārā nebija, tāpēc mēs ar jūzeri daļu norīkojot sagādāt bāra bērniem. Sastāvā bij: 1 daļa upeņu sulas Puse Rīgas Melnā balzama 1 daļa Agdama Puse Tarhūna Un īpaši izturīgiem bija varjants "NERTEN444", klāt bija arī šņabis. Cena, kā šodien atceros, bija 2.80 LVL. Jo tolaik "viss bija vienkāršāk".
|
|||
![]() | |||
|
Šodien paiet gads, kopš strādāju ministrijā. Un sakritības labad tieši šodien man pirmoreiz piedraudēja, ka atlaidīs.
|
|||
![]() | |
|
Talk Talk
Paturpinot tēmu #darbina. Mums te ir tāda kolēģe, gadi 60, vārdā, teiksim, Vija. Viņa ir liela runātāja. Nejauši uzskrienot viņai virsū gaitenī, jārēķinās ar apmēram 15 minūšu zaudējumu kopējās darba dienas ietvarā. Droši vien tās ir sekas pārspīlētai pieklājībai. Ka tu nevari "nokatot" sarunu un vienkārši doties savās gaitās (Vija, jā, ļoti interesanti, bet tu zini, man ir jānosūta viens svarīgs e-pasts). Tad nu piedāvāju transkripciju vienai no "mūsu sarunām", kas, protams, ir vienkārši Vijas dialogs. Atstāstījums ir maksimāli pietuvināts oriģinālam, bet nu, jāatzīst, ka diktofona man tai brīdī nebija pie rokas. Citreiz par to vajadzētu parūpēties. Tātad, es ieeju departamenta "virtuvītē" uztaisīt kafiju. Un tat Vija: "ā čau nupat bijām ārlietās nu šitajā eiropas mājā tur jau arī zini kad ieiet tad nu jā bet nu laiks arī tagad vai ne ka es atceros mēs pagājušajā nedēļā bijām tur salienē kas aiz kazdangas tur man tēvam bija mājas un tad arī vienmēr tur visi tie pasākumi katru gadu es tur gāju skolā nu vēl pirms rīgas un tad arī viņi ar visiem tiem koriem tas jau ļoti labi kā saka ka tie kori un laukos pie tam" "jā kori ir ļoti laba lieta un labi ka laukos" "nē nu es saku arī ka man taču tēvam draugs bija šitas daumants gailis diriģents vai ne un tad viņam taču visas tās piemiņas un es atceros kad vēl biju maza nē nu kāda maza tāds skuķis vai ne vēl pirms politehniskās vai arī pirms vidusskolas un tad gailis viņš vienmēr tik ļoti ar katru vai ne un tagad arī kad mēs bijām zini kā laukos tur jau pavisam pavisam arī skaties tur kaut kādi koki kurus tu vēl tiešām no tiem laikiem atceries" "jā saknes ir svarīga lieta kaut ko jau cilvēks vienmēr atcerās no tādām vietām kas bijušas svarīgas" "nē nu ka vienkārši visa tā sajūta vai ne un tad arī mani tur uzlūdza kaut ko pateikt bet ko tad es tur daudz varu izstāstīt vairāk jau par ko ka kā tas viss bija un neviens jau daudz par to nestāsta nekādas grāmatas jau nav ā nē viena bija bet nu kurš to vairs var atrast interesanta jau tā pagastu vēsture" "nu ja" "nu ja nu ej tad jau rekur tev kafija jau gatava vai ne šito vispār tas interesanti" "vai ne vai ne" |
|
![]() | |
|
Dažas norādes lietvedības pamatos
Runājot par #darbina, viena no svarīgākajām lietām šeit ir dokumenti. Ja jādodas uz kādu mazāku vai lielāku sapulci, ir svarīgi, lai tie vienmēr būtu līdzi - attiecas tie uz konkrēto tēmu vai ne. Bet viņu nedrīkst būt pārāk daudz, jo tad kādam var ienākt prātā pajautāt kaut ko vairāk un padziļinātāk, nekā tai brīdī varētu atbildēt. Tāpat kāds var palūgt kādu dokumentu apskatīt, a tur - hlabuc! - nākamā pusgada finanšu plāna vietā PPT prezentācija par kompetenču nozīmi individuelajā profesionālajā attīstībā. Pašas labākās ir tabulas. Bet te arī jābūt uzmanīgiem: tās nedrīkst būt nedz pārlieku komplicētas (šaurām un tekstu piebirdinātām rūtīm), nedz pārlieku vienkāršas (platām rūtīm, kurās ir izkaisīts teksts). Tad kas vēl. Retumis var atļauties izdrukāt kādu Ņujorkera vai Magnum Fotouz rakstu un lasīt to tādā veidā, it kā tas būtu saistošais dokuments. Protams, tādā gadījumā svarīgi ir nočekot blakussēdētāja/-u acīgumu un tābrīža sakabi ar reālo esamību. Es dzirdu Jūs nepacietīgi jautājam: "Bet kā ar krāsainām tabulām, mīļo Apolinēr?" Un es steidzos atbildēt: tikai dabas toņi, vislabāk palsi zaļi vai iebrūni. Sarkano, dzelteno un zilo krāsu aizmirstam - tās uzbudina un atkal var likt kādam klātesošam ziņkārīgajam lūgt to paskatīties vai arī vienkārši radīt emocionelu saspīlējumu. Un kam gan tas ir izdevīgi? Visādi papīra klipši un savilcēji lai paliek vecuma grupai 40+. Pasvītrojumi ar marķieri var parādīties, bet tikpat epizodiski, kā slepkavas apraksts labā krimiķī. Runājot par izkārtojumu uz galda: haoss nav ieteicams, kaut gan tas potencieli rada "esmuieraciesdarboslīdzausīm" noģiedumu. Klasisks un teju vienmēr veiksmīgs risinājums ir divas plānas vertikālas čupiņas un trīs lapas pāri tām horizontālē. Augšējā no kurām ir nedaudz iešķībi novietota. Pildspalva - tikai viena. Var būt arī viens zīmulis. Korektori vai dzēšgumijas iz for sakers vai arī atkal priekš 40+. Dokumentu pāršķirstīšanas/pārskatīšanas intervāls: 1 minūte 4 minūšu ietvarā vai arī 1 min 30 sek 6 minūšu laikā. Tas, īsumā, arī viss. |
|
![]() | |
|
Vera Fišman un citi zvēri
Vakar pa dienu krāmu tirdziņā satiku tirgojamies kādu zīmīgu kungu, ar kuru mani vieno arī ilgas radniecības saites. Vakarpusē viņš piezvanīja, pirms tam krāšņi izraibinājis manu telefona atmiņu ar vairākām īsziņu rindām. (Pīp pīp) - Hallo? - Jā, jā, hallo. Pizdaloh, kā saka, tu man piebūri klientūru! Atnāca, vot, tāda Vera Fišman, tāda visa, un tat viņa arī uz tevi skatījās un pēc tam man prasīja: "А что ето за красавец?" Tāda, vispār, kundze gados. - Un tālāk? - Nu, tālāk, tālāk. Nopirka man viskautko. Dīvaina diena. Dīvaini cilvēki pērk dīvainas lietas. Sochn i hob gold, wenn er kimt gib i alls. Tā kā mana kase pildījās bez tevis. - Nu, man prieks. - Nu re, tev ir prieks. (skaļi novaidas) Vvai.. Bet Toam. Varbūt tev vaijg tādu Vera Fišman. Tu zini, viņai ir dzīvoklis. Vai tev ir dzīvoklis? - Man nevajag dzīvokli, man ir mans namiņš. - "Namiņš", "namiņš"! Lielās te ar saviem namiņiem! Bet zato Verai Fišman ir dzīvoklis uz Stabu-Valdemāra. Tu viņu varētu apprecēt un tat viņa nomirtu, un tu paliktu uz balkona. Ko. - Nu, es nezinu. - (pauze)Es tevi varbūt iztraucēju? Tev tur fonā hihina meitenes. Es visu dzirdu! - Dažas hihina, jā. Mums te ir viesības. - Vo. Nu, ja tur ir kultūras ministre, pasaki, ka viņai ļoti piestāv tautastērps. - Labi! - (pauze) A kas bija tā izglītības ministre? - (domā) Mārīte Seile? - Nain, viņa taču sen jau ir miruse! - Nu, nav viņa mirusi. - Paga! (domā) Nē, vot! Sillva Gollde! Vot! - Jā, tāda arī bija. - Bet viņa takš arī mums ir atstiepusies! - Nu nav viņa atstiepusies! - Ir, ir. Visi viņi ir atstiepušies...A kas tagad ir ministre? - Kurā jomā tu domā? - Nu izglītības, nu! - Šadurskis ir izglītības ministrs. - (smejas un krekšķ) Khahaha! Ššadurskis! Viņš tak tā vaikstās, ka var sākt likties, ka viņš ir slims! - Nu, ko lai dara.. - (atgūstas no smiekliem) Bet nē, Toam. Jābūt kaut kādai vecenei viņa vietā. Šadurskis taču atstiepās. - Nu, es viņu vēl pagājušajā nedēļā redzēju. - Ne, ne. Es tev saku, tu aiziesi pirmdien uz darbu, a tur priekšā plāksne: "Dziļās sērās paziņojam..." - (smejoties) Paklausies, bet kāpēc tu visus gribi dabūt iekšā kapā? - Nain..Viņi taču paši. - Paši? - Nu. Bet par to Vera Fišman tu padomā. Tiksi pie aproču pogām. - Nu labi. - Vot. (pauze) Bet man liekas, ka tā Šadurska tomēr ir atstiepusies. - Es tev pirmdien varu atsūtīt bildi, ka nav. - Nu tad atsūti. Čau čau - Čau čau (pīp pīp) |
|
![]() | |
|
Vakar pēc Nerten Hāgenskalna komūnā iepazināmies ar pataloganatomu Arturu. Vīrietis ap 50, sudraba pulksteni un zīmoggredzenu, brillēm kā trakajam profesoram. Bija jau arī profesors. Bet labā nozīmē traks. Kamēr ar jūzeri Svens pozējām pēcizrades fotosesijā (bija arī tāda), prof.Arturs ieteica izveidot 'post mortem' attēlus, kas bija iecienīts piegājiens 19.gs. beigās un par kuru "viena mana talantīga studente rakstīja savu bakalauru". Nelaiķis, kurš bija ietūcīts krēslā un nedaudz sašķiebies, stīvām rokām, biju es; bet Svens, turot man roku uz pleca, stāvēja blakus un ar stulbi saldsērīgu skatienu it kā teica objektīvam: "Bet viņas tik tiešām izskatījās pēc baravikām..Un garšoja arī!" Rezultāts bija efektīgs: pār |
|
![]() | |
|
My Personal History of Splishy-Splashy
Pirmoreiz es piedzēros Itālijā. 2001.gadā bijām ar tautiska novirziena kolektīvu piedalīties tāda paša novirziena festivālā. Attiecīgi, man tai brīdī bija 15 gadu. Dzīvojām pilsētā ar nosaukumu Brindizi. Apūlijas reģions, pats papēdis. Būtībā, vajadzētu tur atgriezties. Fantastiska pilsēta un "citādāki itāļi", nekā Itālijas vidienē. Bet ko nu par to. Tātad, dzīvojām pa četri baltos mūra namiņos, izej no rīta laukā, saule - hlabuc! - sejā, putni dzied, vējojas gaiss no Adrijas jūras, un tu JAU paliec dulls no tā gaisa vien. Tad, pa dienu, "zaļā dārzā bijām mēs, ko mēs tur redzējām", visu laiku tautastērpā, sviedri un lins, saberzti iekšcirkšņi un nemitīgs izsalkums (pubertāte, ņemiet vērā, vēlīnā). Un tat vakarā. Uuuu. Viss sākās nevainiski - pirmajās vakariņās viesnīcas restorānā mūs sagaidīja ar "welcome" vakariņām, nu, smalkākā piegājienā, nekā pēc tam pārējos vakarus (pēdējā vakarā arī bija smalkais piegājiens). Un tad atnes to pastu ar tomāšiem un prošuto, un parmezānu, un olīveļļu, un es vispār pirmo reizi biju ārzemēs un bija 2001. gads un mums ģimenē faktiski nebija naudas un tu visu laiku esi pārticis no ceptiem kartupeļiem un pupiņu zupām, un tad - bdiuš! - tev noliek tādu šķīvi priekšā un ar katru kumosu tavā acu priekšā parādās Jaunava Marija un, citējot jūzeri Fjoklu, uzliek tev uz tavas sakarsušās pieres vēsu un maigu plaukstu un saka: "Kuš, kuš, mans skaistais, tā tagad būs katru vakaru, tu esi to nopelnījis*!" Un tad viņš nāca. Un to sauca par vīnu. Es nezinu, kā mūsu grupas vadītāja to nenokontrolēja, bet pie vīna tika ne tikai pieaugušie (tas bija jauktais ansambels), bet arī mēs, pusaudži - mans tālaika sirdsdraugs Atis un draudzene Ieva. "Kļemka!", citējot jūzeri Svens. Glāzi pa glāzei mēs attālinājāmies no reālās esamības un es iesēdos karuselī, kurš bija pilns gaismu un smaržu, un arī erotisku sajūtu (bez konkrēta 'objekta', vienkārši visi jutekļi bija uzgriezti uz simts voltiem). "Un kā tad bija no rīta?", es dzirdu jūs satraukti prasām. Cik šķetinu atmiņu kamolīti, nekas liels nebija, varbūt tas no tā jūras gaisa un silti-ievēsajām temperatūrām. Tad vienu vakaru es saplēsu glāzi. Viena no mūsu anzambļa vecajām kraņām uz mani paskatījās zvērojošām acīm un teica: "Tom! Tu esi dzēris!" Jā, helou, Dolī, kas par novērošanas spējām! Tas nedaudz sašūpoja mūsu brašo vīna baudītāju-pusaudžu burinieku un grupas vadītāja mūs izsēdināja uz sausā likuma salas. A mums kas. Pēdējā vakarā pirms atpakaļceļa mūs apciemoja jaunieši no vietējās folkloras grupas un mēs kopīgi muzicējām dārzā, zem zvaigznēm un rieta debesīm. Tā kā Almodovara "Runā ar viņu", kur Gaetāno Velozo dziedāja kukurukukupaloma. Vīns gāja pa vairākiem apļiem - es jau gribēju rakstīt - pildīts māla krūkās - bet varbūt tomēr nevajadzētu dirst. Citējot jūzeri Simamura, "tāds maigums bija gaisā", un tas bija kaut kas īpašs. Varbūt tieši tas brīdis bija tas, kurā manas bērnības/puikulības ledājs uztaisīja khhrrak! un aizpeldēja tālienē - uz neatgriešanos nekad. Sākās jauna, ļoti bieži pludurīga dzīve, pilna ar bailēm un trīsām, pilna ar nepamatotu bravūru un klusinātu maigumu, ieelpa, izelpa, un varbūt tomēr tu vēl arvien esi tas pats, kas biji agrāk. __________________________________ |
|
![]() | |
|
Ieraudzīju FB Olgu Žitluhinu un atcerējos kādu epizodi no izgājušās ziemas. Riktējāmies ar jūzeri Piepeši durvīs parādās Žitluhina. Kādu brīdi pavērojusi mūsu darbošanos un pametusi skatu apkārt, viņa jautāja: – A kas te notīks? – Izrāde,- sakām. – Kāda izrāde? – NERTEN, - sakām. – Etīžu teātris. Nāciet droši skatīties, septiņos sāksim. (Pauze. Žitluhina vēlreiz paskatās apkārt) – A kas te notīks? – Izrāde. – Kāda izrāde? – NERTEN, tāds etīžu teātris. Dramaturģiskas miniatūras. Nāciet droši skatīties, septiņos sākums. – Aha, - Olga noteica un aizgāja. Uz izrādi neatnāca. |
|
![]() | |
|
Tin Can Forest
![]() |
|
![]() | |
|
Jābeidz sev melot
Lūdzu, iesakiet kādu galējo depra mūziku, kaut ko no GYBE! stilistikas |
|
![]() | |
|
Bija tāds perjōds deviņdesmito gadu sākumā, kad mēs ar Mamu Tebarg* un Gunaru Tebarg** gājām pie viņu drauga Vakša*** uz izdevniecību "Avots", kura atradās uz tagadējā Meirovica bulvāra, blakus šībrīža "Wok To Walk". Tā bija maza redakcija, kurā atradās šādi tādi kabineti un viena telpa ar grandiozu fotopalielinātāju. Tā arī bija Vakša valstība. Protams, šais reizēs piedalījās arī jūzeres fjoklas tētis, mans krusttēvs Raimonds. Iespējams, tā bija vispiepīpētākā telpa, kurā savā mūžā jebkad esmu atradies (tuvākais variants tai ir "Melnās Piektdienas" pīpētava). Atceros to aizrautību sarunās, kas bija klātesoša šajās pasēdēšanās. Tiesa, vienā brīdī dzērieni darīja savu un sākās brutāla stāstījumu pārtraukšana (šai jomā vislabākā speciāliste ir Mama Tebarg), pie kam - randomizētā izkārtojumā. Neviens nevarēja iepriekš nojaust, kurš kļūs par pārtraucēju, un kurš - par pārtraukto. Un otrādi. Kad vakar sēdējām pie mana drauga Pjotra viņa mākslinieka darbnīcā Maskavā, netālu no metro stacijas "Aeroport", un runājām ar viņa biedriem, es atkal atgriezos ābeļu potēšanas un lētu krimināldetektīvu izdevēja "Avota" redakcijā. Mēs varam mīlēt un mīlēties ar tiem, kurus mums izmet Lielais Dzīves Džūkbokss, bet skaidrs ir tas,ka sarunas ir viena no vistuvākajām matērijas formām cilvēciskās esamības esencei - ja pieņemam, ka tāda pastāv. Sarunas, kuras papildina cigarešu dūmi un stipri dzērieni sen nemazgātās glāzēs. Taisnība ir arī tā, ka šīs atmiņas tiek staipītas līdzi tamdēļ, ka gan man, gan vēl kādiem no maniem draugiem ir apzināta vai dažreiz arī neapzināta slieksme cildināt pagātni. Vispirms pašiem pie sevis, tad arī "izliekot visu uz letes apskatei". Tā ir personīga mantojuma atkārtošanās arvien jaunās formās. Un, ja arī glezna sanāk viena un tā pati, mēs ("mēs":) varam parūpēties "vismaz" par rāmi. Varbūt arī rāmis tieši ir vissvarīgākais. Jo ko tad kas te. Neesmu nevienu Kopernika sekotāju pēdējā laikā saticis. Mēs esam vienkārši cilvēki, kuriem izdevies sajust matērijas smalkumu. Pat ar to operēt. Ar mainīgiem rezultātiem, bet tomēr. ________________________________________ |
|
