Vairākas · dienas

I

"Ir tāds kā nulles punkts", es teicu Simim, kad gājām pār autoostas tiltiņu.
Bija saulains. Karsts. Un, Elsberga vārdiem, "pat vecas, noskrandušas večas bija taureņi".
Bet iekšā: nekā no tā. Un nav jau arī nekas redzams pie horizonta, kas tad būtu šis lielais TAS.

II

Bērnībā man ļoti patika sestdienas mājas tīrīšanas. Pirmkārt, tāpēc, ka tika pārbīdītas mēbeles,
tātad, ieviesta jauna kārtība. Vai pat - nekārtība. Tāds kā mēbeļu karnevāls, bezmaz.
Pie kam, viskautko interesantu varēja atrast. Te aiz gultas, te - zem vecmāmiņas spoguļgaldiņa.
Nedod Dievs vēl - naudu. Tad bija svētki uz divām dienām. Sevišķi spilgti es atceros, kā
gaisā lidoja putekļi, saules gaismas caurvīti. Gluži kā supernova.

III

Varbūt arī šeit šobrīd notiek pavasara tīrīšana. Arī iekšēji. Tāpat kā agrāk, arī tagad mēdzu aizrauties
ar mājas soli, novedot to visu līdz skrupulozai katra pakša iztīrīšanai un katras karotītes
(man gan viņas ir tikai divas) nopucēšanai. Tā laikam esot ar Jaunavām. Kaut gan horoskopi ir tufta.
Kamēr es beržu katlus, es beržu arī savu piededzināto "garīgo katlu". Vai tā varētu būt?

IV

Es nojautu, ka brīvība būs garšīga tikai 'nebrīves' apstākļos. Nu jāmācās tā sagaršot atkal no jauna.

V

Atsāku uzrunāt sevi daudzskaitlī, vēršoties pēc padoma: "Vai mums to vajag?", "Vai mēs tur brauksim?",
"Vai mums nevajadzētu iet mājās?" Varbūt tās ir fantomsāpes. Daudzskaitlinieka (protams, īstenībā
taču divskaitlinieka) lēnā nolobīšanās nost no apziņas komplektējuma.

Un pareizi ir, kā teica Simamura: "Viss māņi, viss tikai atspulgi." Vienīgais jautājums: vai gribam to iedzīvināt vai uzskatīt par vērā ņemamu norādi.

Protams, šī akzioma sevi mēdz iedzīvināt pati par sevi.

Pie kam, snieg.

Un cik jūs bieži esat iedomājušies formulu: "Vot, kad es nomiršu, tad gan viņiem visiem būs žēl"?

Attapu, ka vienreiz zvanīju Jurim Rubenim. Nē, skaidrā, protams. Bet kāpēc?
Droši vien, ka saistībā ar tālrādi. Man kaut ko no viņa vajadzēja, taču
ļoti negribēju viņu traucēt. Es domāju - viņam noteikti zvana katru dienu*,
un tagad vēl es.
Bet viņš bija laipns. Dozēti, bet laipns. Kamēr runājām, es domāju, ka viņam
vajadzētu strādāt radio. Vai lasīt bērniem pasakas. Un tad sapratu, ka viņš
taču ilgu laiku strādāja par mācītāju un savā ziņā strādā vēl tagad. Un, ka
tas taču būtībā ir viens un tas pats. Runāt no kanceles vai no Doma laukuma.
Tagad es domāju - vai Aina Matīss arī ir mācījusi runas aparāta savešanu kārtībā
kādā no LV garīgajiem semināriem?

Bet par ko tas viss, galu galā.
Par dozētu laipnību.
Sāku domāt, vai labāks variants nav vienkārši vienaldzība. Nekā būt laipnam pa
karotītei.

____________________________
*Vispār jau daudziem no mums zvana katru dienu, bet dažiem zvana vairāk. Dažiem atkal nezvana nemaz.

Miega bads. Skrējiens un nevarība pretoties tiecībai. Kad beidzot es ieraudzīšu citiem tik skaidro robežšķirtni starp "es" un "viņi"? Taču, ja tā būtu skaidra un nepārprotama, man nebūtu, ko jums pastāstīt. Vai tiešām jūs gribētu dzirdēt par mongoļu karagājieniem un fajansa tehniku daudzveidību? Es varētu par to pastāstīt, ja vien būtu vairāk 'me time' un es nekāptu tajās pašās upēs, kurās vairākkārt esmu kāpis. Sēdētu gultiņas stūrītī un lasītu, lasītu. Ar kādu rēnu buljona šķīvīti pa vidam.

Bet tā nebūs. Ir pārāk daudz interesantā, ko vienot arī kopā ar individuelo plāksni - ja rūpīgi ieskatās un padomā plašāk.

"Kas ir dzīve?", es dzirdu jūs jautājam.
Tas ir īss klaidu ceļš gar bezdibeni.
Rau - ziediņš, rau - sunītis tek, te - bērniņš peldās zeltītos viļņos.
UN TAD NĀVE

***
Nebaidieties, Jevdokijas kundze.
Šis ir tikai pirmais cēliens
nebeidzamā operā.
Atkritumu maiss,
kuru es jums palīdzēju nest,
patiesībā ir Svētais grāls.
Tikai reti kurš to pamana.
Mēs esam pārgriezuši
visus pulksteņrādītājus
šai pilsētā.
Atliek tikai gaidīt klusumu.

Šodien LTV uz ielas pajautāja, vai man esot kāda Jaunā gada apņemšanās.
Es atbildēju, ka ir, bet ka sīkāki precizējumi nebūtu piemēroti ēteram.

1997.tajā man no Somijas atrakstīja Ziemassvētku vecītis. Par laimi, es viņam pirms tam biju aizrakstījis pats.
Atmetot smōltōlku, mana merkantīlā vēlme bija pulkstenis ar kalkulatoru.
Vecītis atbildēja, ka viņam ļoti paticis mans zīmējums (vēstulei bija pievienots arī tāds), bet ka nekādu tādu pulksteni viņš man
atsūtīt nevar, jo esot vēl nabadzīgāki bērni par mani. Laikam viņš domāja tādus, kuriem nav pat zīmuļu un papīra.
Es biju smagi vīlies, kaut gan man bija nojauta par tieši šādu notikumu gaitu, jo, izņemot sūtījumu no pastkastītes,
pulksteņa apveidu caur konvertu nekādi nevarēju sataustīt.
Pagāja kādas divas nedēļas un tēvs, atbraucot no Rīgas, man atveda šādu pulksteni. To viņam bija atdevis draugs, kuru dēvēja par
Jurīti: viņš bija būvinženieris un projektētājs, nedaudz arī arhitekts un dizaineris. Īss, kalsns vīriņš; gariem, tumšiem, taukainiem matiem -
bet tas, visticmāk, bija tāpēc, ka viņu bija pametusi sieva (bet varbūt tieši dēļ tiem viņa Jurīti pameta). Sievu, starp citu,
sauca Iliana, bet tēvs, kacinot Jurīti, sarunās viņu allaž sauca par Iliādu.
Tā nu pulkstenis nonāca manā rīcībā. Tur nebija tikai kalkulators vien: bija arī iespēja rakstīt atgādinājumus un piezīmes. Nemaz nerunājot par
plašo melodiju spektru.
"Priekš tiem laikiem" tas bija ļoti daudz un mazā ierīce man sagādāja ne tikai individuelu prieku, bet arī draugus - gan manā klasē,
gan, kas vēl jūsminošāk, arī vecākajās. Viss nonāca līdz tam, ka par kaut kādiem triviāliem gardumiem šo pulksteni "uz zināmu laiku" nonomāja
viens no lielākajiem skolas huligāniem, kuru moderno tehnoloģiju klātbūtne padarīja par saprātīgu un līdzjūtīgu cilvēku. Šīs pārmaiņas apliecināja tas,
ka pēc norunātā laika viņš man pulksteni tiešām arī atdeva.
Reiz kādā ziemas dienā ar mammu atbraucām uz Rīgu, un, ejot gar autoostas kanālu un stīvinot mugurā mugursomu, pulksteņa siksniņa saplīsa un tas,
atsitoties pret metāla margu apmali, iekrita kanālā.
Šķiet, ka par paša pulksteņa zaudējumu mani vairāk skumdināja tas, ka, atgriežoties skolā, man vairs nebija ko iedot citiem, lai uz "minūtīti" paspēlētos.
Viss atkal bija savās vietās. Ziemassvētku vecītis deva, Ziemassvētku vecītis ņēma.

Pēdējā laikā daudz domāju par Merilinu.
Iespējams, tāpēc, ka piesekojos Twitera kontam ar nosaukumu "Секси" un tur viņa visai bieži parādās.
Apģērbta, apģērbta.
Bet kur es paliku. Jā, Merilina.
Viņas skatienā ir kaut kas ļoti silts un smaidā, protams, arī.
Kaut kāda mistiska drošība, paļāvība. Maigums.
Un arī skumjas, mirkļiem.

Pīpejot pie loga, izdzirdēju kaut kādu dīvainu troksni, kas atgādināja vardes. Un palika tik silti, tik labi - kā jūlijā, Torup, sēžot pie Skolas dīķa ar Mamu Tebarg un Gunāru Tebarg un malkojot alu. Putni. Putni ir triviāli un izvalkāti pa vācu romantiskajām filmām. Bet vardes ir oriģinālas, vienlaikus gaisīgas un htoniskas. Viņas glabā zemes sāli un arī cukurus, ūdens dzīvīguma dažādību un sapņu uzvaru pār kantaino realitāti. Mani putni būs vardes. Paldies.

Pastrādāt nevaru vispār. Tā vietā noskatījos:

a) Oskara pasniegšanu Bigelovai;
b) Oskara pasniegšanu Aflekam;
c) Chicago Cubs pirmo uzvaru World Series 108 gadu laikā;
d) Nedaudz no Aleksandra Ivanova parodijām;
e) Divas Odesas anekdotes.

Neskafētrīsvienā piemīt kaut kāds nesaprotams šarms (jā, ir arī saprotami šarmi).
Iespējams, tas sākās kaut kur tur, kur bija indiešu apaļās metalla bundžas ar šķīsteni.
To tad ar alūminija karotiņu (pirms pašas karotes 'saujas' mazs ievērpums) bēra Rīgas Porcellana fabrikas
krūziņā ar dekoru: sarkaniem bērniem, kuri nez kāpēc sēdēja puķudobē*. Tādu kafiju parasti taisīja Almas tante,
kuru tēvs paspēja uzņemt dokumentelā filmā par mūsu ciematu. 1989. gadā, manuprāt, tas varēja būt.
Nujā.
Un tad tur, ārā, paliek stulbais narvesens ar savu žļurgu (kas 'otrajos rītos' tieši nāk labumā ar savu
nenoteiktību). Tad ir Bernārs ar savām nesaprotamajām meitenēm, viņas vienmēr lej par maz un, lai arī
it kā ir garšīgi, nav pabeigtības sajūtas. Kofītauers ir labs, bet bieži piegruzdis.
Roketbīns ir labs, bet apgrūtinošs ar savām četrkārtīgajām izvēlēm no tā, 'kas tad mums šodien atkuāli
ir atvests'. Un tad vēl ir ŠNABIS

__________________

*Par to lasāms arī manā pēdīgajā krājumā, dzejolī ar nosaukumu "1992".

"Vadoņa bērnība", kā trāpīgi noraksturoja Madame Silance, burtiski pil no režisora ambīcijām. Visdrīzāk tāpēc, ka tā ir debija aktierim Breidijam Korbetam, kuru jūs varētu būt redzējuši Trīra "Melanholijā".
Katrā ziņā šādas ambīcijas bija saistoši vērot. Operatora darbs stiprināts ar subjektīvās kameras metodi, es saskatīju iedvesmošanos no Grega Tolanda un Eizenšteina operatora (kurš viņam filmēja "Potjomkinu"? Tisē, vai?) paņēmieniem. Lieliskas gaismas un krāsas,kā arī smalks set design. Un galvenās lomas aktieris. Jā, kopumā kaut kas svaigs un rosinošs uz mierīgām, bet dziļām pārdomam.
Nu un tā Skota Vokera mūzika. Nu tā jau vispār.

Esot laikam tas lielais Barjerrifs mums zudis.

Bet tagad atskaņojiet Pērta "Stabat Mater" un vispār neko neskrollējiet.
Sēdiet.
Vai guliet.

Uzlieciet Pērta "Mirror in Mirror" un lēni paskrollējiet FB taimlainu.
Pavērojiet tur redzamo ilgāk, nekā parasti.
Tā iegūsiet divas iespējas: vai nu jums liksies, ka skatāties FB pašreklāmu, kas veltīta vietnes 20 gadu pastāvēšanai vai tur bla bla bla,
vai arī jums liksies, ka skatāties 'visu patiesību' par to, ko FB ar mums izdara un par kādu košu sūdu ir pārvērsta realitāte.

Kursora pirkstiņu nevar simetriski iebīdīt jūķūba pauzes simboliņā. Viņš ir vai nu uz vienu sānu, vai uz otru.