Vairākas · dienas

Attapu, ka vienreiz zvanīju Jurim Rubenim. Nē, skaidrā, protams. Bet kāpēc?
Droši vien, ka saistībā ar tālrādi. Man kaut ko no viņa vajadzēja, taču
ļoti negribēju viņu traucēt. Es domāju - viņam noteikti zvana katru dienu*,
un tagad vēl es.
Bet viņš bija laipns. Dozēti, bet laipns. Kamēr runājām, es domāju, ka viņam
vajadzētu strādāt radio. Vai lasīt bērniem pasakas. Un tad sapratu, ka viņš
taču ilgu laiku strādāja par mācītāju un savā ziņā strādā vēl tagad. Un, ka
tas taču būtībā ir viens un tas pats. Runāt no kanceles vai no Doma laukuma.
Tagad es domāju - vai Aina Matīss arī ir mācījusi runas aparāta savešanu kārtībā
kādā no LV garīgajiem semināriem?

Bet par ko tas viss, galu galā.
Par dozētu laipnību.
Sāku domāt, vai labāks variants nav vienkārši vienaldzība. Nekā būt laipnam pa
karotītei.

____________________________
*Vispār jau daudziem no mums zvana katru dienu, bet dažiem zvana vairāk. Dažiem atkal nezvana nemaz.