Kādu krietnu jonīti senāk es uzskatīju, ka teksts par to, ka mēs katrs sev pats esam lielākie ienaidnieki, ir Koelju stila tufta, kas domāta tiem, kuriem visas patiesības sakņojas grēknožēlā un kur tik vēl ne.
Tagad esmu sapratis, ka tā ir patiesība.
Man allaž bija desmitiem iemeslu, lai sevi šaustītu un tirdītu, tādējādi normālu, vienkāršu dzīvi padarot par moku kambari uz vispārējas sazvērēšanās pamatiem. To es labi pratu.
Gunāra Astras teiktais par laiku, kurš pagaisīs kā ļauns murgs, man šķiet šajā stāstā iederīgs. Vienlaikus arī tas, ka nekas nav akmenī kalts un nedz es, nedz kāds cits man nevar izsniegt ar zīmoglaku apstiprinātas garantijas par to, ka šis murgs neatkārtosies.
Taču šobrīd tas neatkārtojas. Un šodien esmu izdarījis visu, lai tas neatkārtotos arī rīt.
Tagad esmu sapratis, ka tā ir patiesība.
Man allaž bija desmitiem iemeslu, lai sevi šaustītu un tirdītu, tādējādi normālu, vienkāršu dzīvi padarot par moku kambari uz vispārējas sazvērēšanās pamatiem. To es labi pratu.
Gunāra Astras teiktais par laiku, kurš pagaisīs kā ļauns murgs, man šķiet šajā stāstā iederīgs. Vienlaikus arī tas, ka nekas nav akmenī kalts un nedz es, nedz kāds cits man nevar izsniegt ar zīmoglaku apstiprinātas garantijas par to, ka šis murgs neatkārtosies.
Taču šobrīd tas neatkārtojas. Un šodien esmu izdarījis visu, lai tas neatkārtotos arī rīt.