Kapi man ir svarīgi tādēļ, ka apstādina manā skrējienā. Tieša norāde: te vienmēr beidzas katra ceļš, neatkarīgi no seguma, par kuru gādāts tad, kad vēl bija iespēja.
Mans ikdienas skrējiens gan ir daudz lēnāks un izsvērtāks un ir pa epizodei, kad no tā gūstu pat gandarījumu. Tas ir tikai un vienīgi skaidrības nopelns.
Bet ar visu lēmumu un izsvērtību neesmu kļuvis mazāk cilvēks - man ir savas nepiepildītās ambīcijas un ikdienas vajadzības, par kurām nav drosmes runāt ar tiem, kuri var līdzēt to izpildē. Ir nedrošība par vispārējo nākotni un reizēm pat par nākošo mēnesi.
Bet atliek uzlūkot pieminekli kādam vai kādai, kura mūžs aprāvies daudz agrāk kā manējais, kad tūdaļ skaidrs - rokas tev ir, galva tev ir, strādā. Lai, Raiņa vārdiem, ne tikai kaut ko izdarītu, bet "veiktu".
Agrāk, kad šī atskārta piemeklēja, ņēmu talkā kādu dzērienu un tas man palīdzēja atslābt no pašuzliktajiem smagumiem. Nomierinot un "apstiprinot", ka viss šobrīd ir tieši pašā labākajā statusā, kāds vien iespējams. Taču vienmēr nākamais rīts (līdz pirmajam ielāpam) skaudri iegrieza, ka ar šo atslābināšanās brīdi esmu nokļuvis vēl tālāk pretējā virzienā, nekā biju pirms tam.
Nu un tagad... Tagad palīdz filozofija, īstenībā. Uzmanīga taustīšanās pa izziņas okeāna krastu, kurā atrodami daži vērtīgi, spoži akmentiņi. Citkārt arī kas no Jaunās Derības, bet tas, protams, daudz savādāk iekārtotā plauktā, ne tajā pašā līmenī un dziļumā. Galu galā, arī aktualitātē.
Mans ikdienas skrējiens gan ir daudz lēnāks un izsvērtāks un ir pa epizodei, kad no tā gūstu pat gandarījumu. Tas ir tikai un vienīgi skaidrības nopelns.
Bet ar visu lēmumu un izsvērtību neesmu kļuvis mazāk cilvēks - man ir savas nepiepildītās ambīcijas un ikdienas vajadzības, par kurām nav drosmes runāt ar tiem, kuri var līdzēt to izpildē. Ir nedrošība par vispārējo nākotni un reizēm pat par nākošo mēnesi.
Bet atliek uzlūkot pieminekli kādam vai kādai, kura mūžs aprāvies daudz agrāk kā manējais, kad tūdaļ skaidrs - rokas tev ir, galva tev ir, strādā. Lai, Raiņa vārdiem, ne tikai kaut ko izdarītu, bet "veiktu".
Agrāk, kad šī atskārta piemeklēja, ņēmu talkā kādu dzērienu un tas man palīdzēja atslābt no pašuzliktajiem smagumiem. Nomierinot un "apstiprinot", ka viss šobrīd ir tieši pašā labākajā statusā, kāds vien iespējams. Taču vienmēr nākamais rīts (līdz pirmajam ielāpam) skaudri iegrieza, ka ar šo atslābināšanās brīdi esmu nokļuvis vēl tālāk pretējā virzienā, nekā biju pirms tam.
Nu un tagad... Tagad palīdz filozofija, īstenībā. Uzmanīga taustīšanās pa izziņas okeāna krastu, kurā atrodami daži vērtīgi, spoži akmentiņi. Citkārt arī kas no Jaunās Derības, bet tas, protams, daudz savādāk iekārtotā plauktā, ne tajā pašā līmenī un dziļumā. Galu galā, arī aktualitātē.