Kas to dzers, tas mirs."
Tā skan pantiņš no manas bērnības laiku grāmatiņas "Burbuļmātei deguns garš", un savulaik man šī divrinde likās dīvaina neierastās kompozīcijas dēļ. Piepešais aprāvums šķita neloģisks.
Savukārt tagad tā ir kļuvusi par patiesību, kuru pats esmu iedzīvinājis.
Stāsts ir par to, ka manā stāvoklī ir nepieciešama tieši šāda līmeņa dramatizēšana - plika un nepielūdzama seku summa brīdim, kurā man ne tikai ienāktu prātā "vienu paņemt", bet es arī to izdarītu.
AA metode māca domāt tikai par šodienu un gar rītdienu negrābstīties, un tai es arī mācos sekot ikdienā. Taču prāta funkciju līdzšinējā loģika ir pārāk dziļa - starp pārējo domu kārtām ir nepieciešams dabisks solis uz priekšu, citādi es nevarētu saplānot pilnīgi neko, ja reiz tik ļoti no nākamības ir jāvairās. Savukārt tik krasu nošķīrumu, ka alkohola kontekstā nākotnes dimensija man ir liegta, vēl neesmu iespējis izdarīt.
Tad nu paliek šis pantiņš. Ja tā nebūtu, tad varētu pieņemt, ka "nav jau tik traki". Un tāds, visdrīzāk, varētu izrādīties mans pats pēdējais pieņēmums ever.