Vairākas · dienas

Domājot par to, kāpēc tieši pagājušā gada rudenī viss aizgāja tik lielā vorteksā: manā tābrīža darba vietā nebija tādu draugu,kādi man ir tagad. Ir taisnība, ka draudzībai ir sava vieta un darbam - sava. Bet stāsts ir par to, ka agrāk ik dienas strādāju vidē, kurā vidējais vecums bija 55 gadi, un tas nāk līdzi ar medicīnisko enciklopēdiju sarunu jomā un neizturamiem raksturiem un uzsvēru fasādiskumu kopējā saziņā.
Šobrīd man ir apkārt cilvēki manā vecumā, un arī te ir savas tēmu atkārtošanās un, kaut kādos brīžos, arī salīdzinošais dziļuma trūkums procesu tvērumā vispār - proti, kas ir būtisks, lai par to vispār domātu un kur nu vēl runātu.
Pagājušajā gadā ap šo laiku ārpus darba es varēju rēķināties ar tiem, kuri kaut kādā mērā dalīja ar mani to pašu apļveida rotāciju ap personiskajām nebūšanām, kādu veicu es. Un tā nu mēs kopīgi apļojām pa tiem Saturna gredzeniem.
Bet ar katru nedēļu un dienu kļuva arvien grūtāk uz tiem nobalansēt. Līdz vienā rītā es izlidoju plašajā haosa telpā.
Es vēl arvien mīlu un man rūp tie biedri, kuri palikuši uz tiem balansēt vēl arvien. Katram ir savs brīdis, kad nonākt tur, kur jāsāk viss no jauna. Nu, vai arī nenonākt.
AA rindās esmu saticis daudzus, kuri no tām izstājas, jo dodas balansēt. Un tikpat daudzus, kuri atkal atgriežas - cenšoties turpināt dzīvot. Katrs ceļojums uz vienu vai otru pusi apstiprina: dzīve ir ļoti trausls dzīpars. Citējot manu kolēģi, kurš sēž manam galdam otrā pusē un katru rītu iesāk ar divām bulciņām no rimīša.