Frīdrihs V. Nīče iznāk pa sestā Kārļa Alberta ielas nama durvīm, varbūt, lai izlocītu kājas, varbūt, lai aizietu uz tuvējo pasta nodaļu pēc korespondences. Pa ceļam, bet varbūt ne gluži, viņam patrāpās kāds ormanis, kuram ir nepatikšanas ar savu zirgu. Par spīti mudināšanai zirgs nekust ne no vietas, bet ormanis zaudējis pacietību sāk to zvetēt ar pātagu. Pie pajūga pienāk Nīče un satracinātais ormanis norimst, jo notiek kaut kas negaidīts – staltais, solīdi ģērbtais, ūsainais Nīče apvijis rokas ap kaklu zirgam sāk liet gaužas asaras. Kaimiņš nogādā viņu mājās, kur divas dienas nekustīgi nogulējis dīvānā, Nīče beidzot nomurmina pēdējos vārdus: Mutter, ich bin dumm... un nodzīvo vēl desmit gadus maigā demencē, mātes un māsu aprūpēts

Filma par cilvēkiem, kuriem nav interneta, kā post-factum noskaidroju – kapakmens aizejoša lielmeistara daiļradei, taču man tā bija/ir sveša, tāpēc izvērtās par eksistenciālas alegorijas risināšanu vairāk nekā divu stundu garumā. Tikai trīs tēli, no kuriem viens runā ļoti maz, viens nerunā nemaz (vai tik maz, ka nemaz neskaitās), bet trešais parādās tikai uz dažām minūtēm (un runā daudz), protams, nedrīkst aizmirst par zirgu (ķēvi), kura arī nerunā, starp citu, bezpersoniskajiem čigāniem, iemauktiem, aku, nemitīgo vētru aiz loga, gaisā virpuļojošām lapām (no vienīgā koka ieplakā, kas man likās dīvaini), krāsns uguni, tumsu un klusumu, vairāk nerakstīšu, skatīties iesaku meditatīvi melnbaltā noskaņojumā, jo, starp citu, filmā ‘nekas nenotiek’

http://imdb.com/title/tt1316540
http://en.wikipedia.org/wiki/The_Turin_Horse

http://isohunt.com/torrent_details/353064357