Tas ir kaut kas neticams... es māku valodu izlocīt visādi, kā vajag un kā nevajag, bet nemāku pateikt, kā reizēm doma par viņu (sajūta, es nezinu, kas) liek sajusties – sākumā tas bija kaut kas aristokrātisks (“19. gs. krievu romāns”), pēc tam kaut kas kosmisks un mežs, un mājas, un dzīva uguns, un pasakas no bērnības, un... pirmoreiz mūžā tā, ka ne no galvas tas nāk, pat ne no kaut kā dziļāka, piemēram, sirds (...kas ir sirds? that which drives), bet it kā no ārpuses, kaut kā virs manas būtnes, ne pārāk tālu, tepat virs galvas, vai blakus tai, tepat telpā, varbūt tas ir gars, varbūt nekad agrāk nav bijusi tik nobrukusi psihe, bet vienalga, galvenais, lai darbojas :)