rakstnieks_nr1 laikam kaut ko tādu tagad raksta tikai draugos, tāpēc atļaušos pārpublicēt, jo patīk :) Tur ir par spriedzi, attiecībām, seksīgumu, spriedzi, literatūru, attieksmi, terapiju, spriedzi...

Patiesa tuvība un citas falšas cerības
13. mar 22:17 Nils Sakss

Nu bija tā:

eju vakarā garām Mazajai ģildei, skatos - ārā pīpē, veci paziņas pa literāro līniju pīpē, viens bija K., un M. arī tur bija. Kas notiek, prasu - lasījumi, viņi saka, dzeja un proza arī. Par ko lasīsi, prasu M., par naudu, viņš atbild, un mēs smejamies. Tādi joki man patīk, tādi ir labi.

Bet M. baigi nervozs, vienā brīdī pagriežas un fiksi kaut kur nozūd, laikam baidās, ka es viņam nesadodu pa seju, jo bija tā:

viņš uz brīdi sāka dzīvot kopā ar vienu manu draudzeni, un nebija man to pateicis, jo laikam baidījās, ka nedabū pa galvu. Un tā draudzene arī neko neteica - droši vien arī viņa baidījās, kaut gan lieki, jo es vispār neesmu no sitējiem, goda vārds neesmu. Tā nu mēs drusku pasmejamies un tad, kā jau teicu, M. kaut kur pazūd, lai arī es mēģinu netaisīt nekādu spriedzi.

Un tālāk bija tā:

arī uz K. es mēģinu netaisīt spriedzi, lai gan vienreiz mēs dejojām lēno pie Dead or Alive, bet tas bija sen, un tagad viņam ir draugs, bet es strādāju pa ģimenes vērtību līniju. Tad mēs ieejam Mazajā ģildē, un tur viss ir baigi grezni, tieši tā kā man patīk, es nolieku jaku, bet K. saka: mēs sēžam beksteidžā, viņš saka, mums tur ir beksteidžs, un pazūd tajā virzienā. Varbūt arī baidās, ka nedabū pa seju. Nezinu. Varbūt vienkārši spriedzi netur.

Laimīgi cilvēki ir seksīgi.
Veiksmīgi cilvēki ir seksīgi.
Bagāti cilvēki ir seksīgi.
Smuki cilvēki ir seksīgi (ja viņi ir jauni).
Jauni cilvēki ir seksīgi (ja viņi ir smuki).
Cilvēki, kas nāk no Norvēģijas, ir seksīgi, un skandināvi vispār.
Gudri cilvēki ir seksīgi.
Man patīk spriedze. Spriedze ir erotika. Strīds ir dvēseļu sekss.

Tālāk bija tā:

ieeju zālē, tur daudz cilvēku, ļoti daudz, bet neviena seksīga, pilnīgi neviena. Uz skatuves uzkāpj meitene, pajauna tāda, un saka - es lasīšu prozu. Viņa lasa un es zinu, pēc pirmā teikuma jau zinu, ka viņa nemūžam neuzrakstīs neko labu. Pat neko viduvēju ne. Un gribās viņai teikt: izbeidz! Dari kaut ko, kas tev padodas. Vairāk mācies. Ej svaigā gaisā. Ej iepazīsties ar čaļiem. Ej dzemdē bērnus vai taisi karjeru, vai apmeklē ūdens aerobiku. Bet izbeidz šito, tas nav priekš tevis. Galīgi nav. Un tomēr viņa nolasa, un cilvēki aplaudē un dod nabaga meitenei falšas cerības. Man riebjas falšas cerības. Kad man bija 12 gadi, ģitāras skolotāja teica - ja iemācīsies spēlēt pēc notīm, tu varēsi kļūt par rokzvaigzni. Es iemācījos spēlēt pēc notīm, bet par rokzvaigzni nekļuvu un laikam vēl tagad neesmu ticis tam pāri. Kopš 18 gadu vecuma ģitārai vairs neesmu pieskāries.

Bet ar tiem lasījumiem bija tā:

aizgāju prom uzreiz pēc pirmā. Tas nav priekš manis, domāju, galīgi nav. Un vēl es domāju - cik labi, ka man darbs ar politiku saistīts, un vispār ar citām lietām, kur var cilvēkus satikt un kaut kādu dzīvi redzēt. A citādi - stāvētu es šeit pie Mazās ģildes un pīpētu, un beksteidžā izrautu balzāmu, un grupai cilvēku, kuri man galīgi neinteresē, nolasītu kādu gabalu, dabūtu honorāru un turpat bārā ar pārējiem nodzertu kaunu un diskomforta sajūtu, un viņi būtu mani draugi, un es būtu draugs viņiem.

Es šodien sāku iet pie psihoterapeita.
Viņu sauc A.
A. ir ļoti gudrs.

Man ir trīs noteikumi, teica A. Pirmais no tiem - tu nedrīksti mani fiziski aizskart.

Es tikšu ar to galā, teicu, es neesmu no sitējiem, galīgi neesmu.

Otrais - es nedrīkstu aizskart tevi.

Man patīk spriedze.

Ļoti patīk.

Tā ir tuvības forma, kuru es drusku saprotu.


(Fragments no pētījuma par Alda Drēģera mūzikas ietekmi agrīnā periodā un tās ietekmi uz turpmāko personības attīstību)


Aplausi