Austroungāru ekspresionists Alfrēds Kubins (1877–1959), cita starpā vairāku Po stāstu ilustrators, 18 gados neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību uz savas mātes kapa, bet gadu vēlāk īss dienests armijā viņu noveda pie nervu sabrukuma. Visai iespējams, ka tām marginālajām personībām, kuras līdzīga rakstura eksistenciālās krīzes piemeklē jau agrā jaunībā, ir paveicies vairāk; varbūt, ka tieši gremdēšanās groteskajā palīdzēja viņam pārdzīvot nacistu režīmu un nomirt pašam savā pilī 82 gadu vecumā.



Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, зачем ты гниешь?
Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, нахуя ты гниешь?

Rūc Zvaigžņotais Juris NECRO STELLAR (ahuennijs projekts, atkārtošos) dziesmas Паук-Обыватель beigās. Man gan, skatoties uz modernās pasaules izpausmēm (tādu Positivus, piemēram), likumsakarīgi ienāk prātā, ka mūslaiku masu patēriņa kultūras raksturotājs jau sen vairs nav pelēcība, bet, tieši otrādi – pārmērīgs, bezgaumīgs, bezdievīgs krāsainums. Akdies, tas varbūt ir tukši un banāli, bet jūs taču saprotat, ka arī krāsas nāk no iekšām (c) Cieti