Kalendārās vasaras vidu pavadīju visapkārt klusi trīsošu piemārupītes sikspārņu pavadīts ceļā no pirmajām mājām uz trešajām. Otrās ir īstās, tur ēdu ķiršus, lai nepaliek strazdiem, un vairāk kā litriņu piena neņemu, jo tik siltā laikā izdzert nepaspēju. Šorīt nepaspēju iedzert pat kafiju, tāpēc autoostā pa lēto nopirku salauztu saldējumu un uzreiz satiku vanga, kas bija ceļā uz Berlīni un smēķēja (pieļauju, ka arī viņas ceļabiedrenei ir ciba, bet par to es neko nezinu) Labi, tātad, man diezgan autoritatīvā tonī pieprasīja bildes kāda cibas autoritāte, kuras izbanošanu es reizēm apsveru par komentēšanu beztēmā ;) bet par to, ka fotoaparāta atmiņas karti atstāju citās mājās iespraustu pa taisno jūtūbā, piedāvāt varu tikai psihodēliskus telefonuzņēmumus, turklāt bez (atpazīstamām) (sejām), jo tās, iespējams, pieder personām, kas vairāk vai mazāk ciena savu un citu privātumu, savukārt, es izliekos, ka cienu viņu cieņu. Bet tagad tad vēlreiz par pasākumu, to, ko nepateicu, kamēr dzelzis vēl čūkst...

Starp citu, lūk, nistagms atskaitīte

Uz Velnakmeni 2012 devāmies ar to pašu ekonomiski/ekoloģiski izdevīgo, gāzes spēcināto kreisleri un līdzīgi man abās dzīvajās baltu mēlēs runājošo šoferi, ar ko uz Kilkim Žaibu, tikai šoreiz bijām par vienu cilvēku mazāk un diviem vairāk, un iemaldījāmies nevis Šauļos, bet diezgan horōrīgā labības laukā, kur notriecām suicidālu bezdelīgu (jeb veicinājām tās ķermenī iesprostotās dvēseles ātrāku pārmiesošanos). Pats detour kilometrāžas ziņā sanāca izdevīgāks un arīdzan pastorālāks, lai gan krietni bedraināks un lēnāks. Iespējams, tāpēc uz Soundarcade nepaspējām, taču iekšā tikām laimīgi un pat ar vairākiem litriem nejauši somās aizmirsta alkohola.

Kāpjot lejup uz telšu nometni idilliskajā Svētupes ielejā, galveno skatuvi bija ieņēmuši ēģiptiešu nāves metālisti Scarab, par kuru ēģiptismu tuvplānā pārliecināties nebija laika, jo strauji tumsa, tāpēc koncertu noklausījāmies caur kokiem, slienot naktsmājas efektīvi izvēlētā vietā un paralēli atzīmējot veiksmīgo ierašanos ar dažādiem asinsriti un vielmaiņu ietekmējošiem līdzekļiem. Turpinājām to darīt arī īpaši patīkamajā pludmalē, kur teltis bija sacēluši latvieši (no kuriem nevienu, izņemot Blade of Darkness, tā arī nesatikām), toties satikām Sinisteru, kurš arī tāpat kā mēs bija apmeties mežiņā un izrādījās esam pasākuma oficiālais fotogrāfs.

Uzreiz jāsaka, ka festivāls izcēlās ne tikai ar ļoti profesionālu organizāciju (pat aproces nebija no auduma, kas noteikti nozīmē to, ka ietaupītie līdzekļi tikai izlietoti citur un pragmatiskāk), bet arī nepierasti kvalitatīvu skaņu (atšķirībā no tās, kas mana fotoaparāta ierakstos), tāpēc, ja vien tas nebija eiforiskās vides un vielu veicinātais agregātstāvoklis, Kampfar mani savā postmoderno troļļu rāvā ierāva uzreiz, izskatījās savākti, skanēja loud un tight, turklāt spēlēja daudz dziesmu no sava pēdējā ieraksta Mare (2011), kuru biju klausījies visvairāk. Lai gan brīžiem uzdziedāja arī bundzinieks, visaktīvākais nenoliedzami bija vokālists, kurš sev uz vēdera bija ietetovējis grupas nosaukumu un uzvedās tā, it kā būtu labi pacienājies no stratēģiski (talk about product placement) skatuves centrā novietotās Red Bull kastes. Festivāls uzskatāmi pagāja zem vērša zīmes (varbūt tāpēc sajutos tur tik mājīgi), jo tā oficiālais alus bija Taurus, tātad no visām malām uz apmeklētājiem raudzījās vairāki niknu ragulopu logo, par simbolisko ragu rādīšanu pie skatuvēm nemaz nerunājot.

Pēc Kampfar bija jāspēlē britu hevīmetālistiem Enforcer, taču tos gaidīt mums apnika un galu galā vairākkārtīgā maldīšanās trīssimts priedēs, pēc upes apmeklējumiem tumsā meklējot telti, bija interesanta atrakcija pati par sevi. Nakts rokotēku jau komentēju pie iepriekšējā ieraksta, bet gulēt man tā nebūt netraucēja, varbūt vienīgi biežāk modos, kas arī bija savdabīga pieredze, attapties no kāda nejēdzīga sapņa, ārpusē skaļi skanot tādam vai citādam wtf – Radio Gaga, Highway to Hell, Paranoid, Under Pressure, Hotel California vai tml. Pieļauju, ka apmēram sešos no rīta roks tika slēgts ārā, nodrošinot vismaz pāris stundas mierīga miega šalcošo priežu galotņu ambientā.

Arī sestdienas pirmās trīs (Baltijas valstu) grupas klausījāmies mežiņā vai tikai garāmejot. Paspēju gan nopeldēties upē, gan izvingroties ap līdzpaņemto PSRS ražoto, positively steampunk petrolejas plītiņu, kura diemžēl izrādījās nefunkcionāla. Pa dienu programmā bija 3 stundu pauze, acīmredzot, paredzēta tam, lai dotos garā, laiskā un līkumainā ekskursijā uz netālo pilsētiņas centru un atpakaļ, kura fragmentāri arī atspoguļota augstākatrodamajā fotogalerijā. Bija interesanti, atmosfēriski un vietām ļoti smieklīgi.

Atgriezušies beidzot atradām roka skatuvi, kurā tobrīd uzstājās laikam angļu progmetālisti Haken. Tos skatīties gan īsti nebija ne intereses, ne vaļas, jo tikmēr uz galvenās rosīties sāka Lake of Tears. Pie lenora jau ziņoju, ka šī grupa apnīk tikpat ātri, cik iepatīkas, bet glāba tas, ka viņi bija zviedri (būtu angļi, izbesītu), tāpēc klātienē noklausījāmies tikai pāris dziesmas un devāmies uz telti, lai atpūstos pēc nogurdinošā pārgājiena un nedaudz ieturētos pirms subjektīvajiem hedlaineriem.

Alcest nudien bija tik daiļi, cēli, mierīgi un saviļņojoši, cik varēja vēlēties. Nepatīk atkārtoties, tāpēc neatkārtošos, bet pievienošos nistagms minētajam pārsteigumam par to, ka augstos vokālos izpildīja nevis Neige, bet gaišmatainais ģitārists ar romiešu dieva vaibstiem. Basu spēlēja ne mazāk eksotiska izskata garmatains aziāts, bet labāk par šiem diviem man iepatikās bundzinieks, kuram mugurā bija Summoning krekliņš (Neige zem kaklā iekārtās pāva acs reklamēja Slowdive) un kurš vienas dziesmas sākumā izvilka iepriekš satītu tabakas kāsīti, iesprauda lūpās un arī braši nopīpēja tālākspēlēdams (respect)

Hexvessel episko uzstāšanos jau tīri labi aprakstījis kolēģis spamā, piebildīšu tikai, ka tā noteikti uzlaboja manu līdz šim visai remdeno viedokli par viņiem – tie bija īsteni muzikanti, septiņi (vai tomēr seši) diezgan mākslinieciska izskata somi (viena arī siev. dz.) tāda angļu izcelsmes okultista vadībā, kurš agrāk darbojies internacionālajos blekmetāla projektos Doedheimsgard un Code. Vismaz divās dziesmās bija arī ļoti iespaidīgi gaismas efekti.

Festivāla objektīvos hedlainerus Anathema skatījāmies līdz pirmajām lietus lāsēm, pie viena stalkojot Alcest dalībniekus (bundzinieks, piemēram, pie Hexvessel aizrautīgi izēda makaronu šķīvi, pēc kā arī mēreni ietresīja), kurus, cerams, atbalstījām arī finansiāli, iegādājoties kaut ko no viņu atvestā merchandise. No pašas Anatēmas bija vairāk silts, nekā auksts, bet nevar jau gribēt, lai patiktu viss. (Gribēt, protams, var, bet nekādu tādu garantiju nav) Varētu teikt, ka man diez ko nepatika viņu garderobe, bet Eu. (Manējā nav labāka.) Vakars loģiski beidzās ar atziņu, ka jādodas pie miera, kamēr nav sākušās paģiras...

Atpakaļceļš uz Rīgu bija samērā mierīgs, ja neskaita piestāšanu-lai-iztērētu-pēdējos-litus ciematā pie Vaboles (upes), kura centrā tieši pretī Maximai (bet a. baznīca, b. kapi un c. maxima ir trīs lietas, kurām jābūt katrā sevi cienošā Lietuvas miestā) bija kritušā eņģeļa statuja un kāds kolorīts aborigēns, vēl silts no sava brāļa kāzām, izdzēra mūsu pēdējo kandžu un noteikti nonāca vēl lielākā :pālī:

Attēlā – Šventojas labais krasts (bet, iespējams, kāda nekad neierakstīta poustroka albūma “cover” ;)