info |es lasu

Veltījums kants
Pannā uzkarsē ēdamkaroti olīveļļas. Tajā apcep 4 (apmēram 200-250 gramīgas), iepriekš ar sāli un pipariem viegli apbērtas, laša filejas bez ādas. Cep aptuveni 7 minūtes. Kad tās izceptas, pannu noņem no uguns un aptuveni minūti atdzesē. Tad pannā sajauc: 3 ēdamkarotes ūdens, 1/4 krūzes sakapātus sīpollokus, 2 ēdamkarotes dižonas sinepes, 2 ēdamkarotes kļavu sīrupu, 2 smalki salmacinātas ķiploku daiviņas. Mērci kārtīgi izmaisa, pagaršo un finalizē sastāvdaļu proporcijas. Šovakar servējam ar rīsiem (vulgaris). Baudam ar vēsu Pays d'Oc Chardonnay no Rotšilda pagrabiem.

Baisais nogurums. Derētu kaut ko vēl izdarīt. Bet varbūt rīt celties.
Industrija nokaitinājusi un iedzinusi kaut kādā mazvērtības kompleksu grotā, kur kā bļauj tā atskan. Vajadzēja praktisku amatu mācīties. Vai jāpārkvalificējas. Par krāsotāju varētu.
Uz laukiem ar neesmu bijis pēdējās brīvdienās. Toties biju uz teātri pēc 10 gadu pauzes. Tā notiek, ka dzīvē gadījies strādāt Smiļģa ēnā. Trauma uz mūžu tā sacīt.
Svētdien aizbraucu tepat līdz Mazajam Baltezeram. Tukšais. Pārsala rokas un pazaudēju iemīļoto šūpiņu.
Rudens, īsāk sakot, pilnā savā skumjajā dumjumā.

Visas pazīmes liecina, ka cietais disks un 75GB mūzikas ir aizgājis pie dieviem. Kā reiz pagājušonedēļ domāju, ko atstāt, ko mest ārā. Es iepriekš biju iztēlojies, ka šajā situācijā būšu daudz skaļāls un necenzētāks. Sajūta nav nemaz tik slikta. Varu sākt no gala.
Taču tagad svarīgākas lietas. Uzvirpināt smalkākās un efektīvākās bušu sistēmas visā līvu krastā.

Laukos veļu tumsa klāt. Bet, lai cik uzmanīgi klausījos, nakts tumsā neko velīgu nemanīju. Tik vien kā pūces piemājas liepās un brieži tālumā. Atbraucot piektdienas vakarā un aizbraucot šovakar, gan kāds slapstījās tumsas aizsegā pa krūmiem. Varbūt tas arī bija tas vecais velis- mežsargs klarnetists. Bet varbūt viņš bija tas melnais sikspārnis, kuru uzmodināju pārkrāmējot malku.

Upē atkal pacēlies līmenis. Gāju atkal uz augšu pa straumi. It kā tuvu (2km pa taisno uz kartes), bet tās gravas un krūmi dara savu. Beigu beigās 40 min gājiens un biju pie upes. Izdomāju, ka provēšu šoreiz nomainīt leģendāro sarkano 0. Mosku uz elektrozaļo 1. ar tādu pašu zeltīto lapiņu. Aizgāja rūkdama. Stundas ar pusi laikā trīs gabali tuvmēri pieteicās. Vēl pluss ir tas, ka 1. tomēr āķis lielāks vieglāk dabūt nost. Kā filmās rāda, aiz āķa. Ar 0. stipri lielāka ķēpa.
Taču, kā noskaņojos noķert pēdējo (kuru izmēra atbilstības gadījumā arī paņemt vakariņām) un taisīties mājā, lai ar tumsiņu tiktu galā, tā zaceps bedrē līdz vēderam. Pielīdu klāt, čakarēju, čakarēju, baigi duļķains ūdens redzēt ar neko nevar, viens neveikls solis un ,knikts, uzkāpu uz kāta un nolauzu spicīti. Labi vismaz , ka vairāk vai mazāk zīmīgā vietā, varēšu atcerēties un nākamvasar pameklēt, šogad švaki vai ūdens nokritīsies.
Lūk tā arī beidzās man viss pasākums vakar.
Atpakaļ brienot pa mežu nekādas jēdzīgas sēnes ar nemanīja. Nav laikam gads. Neko, jau atkal jāēd tās sasodītās gailenes, kuras nu gan bez jēgas daudz.

( Varbūt tā nemaz nebija )

Diezgan ņestrs uzvedums. Taču brīdinu, tiem, kas no tā sagaida kautkādu apokaliptisku drone orgasmu, būs mazliet vīlušies. Forma tomēr nosprauž robežas, kas šajā gadījumā tieši izpaudās vokālistu (kuri vispār bija pārsteidzoši labi) sadzirdamības nepieciešamībā. Jā, prasījās maķenīt skaļāk, un es atdotu pāris tekstus par dārzeņu augšāmcelšanos pret ķeskas tricinošu Moog subbasu.
Tā pa īstam manuprāt iešūpojās uz vidu, kad sākumā dominējošā "LKA jauno aktieru" manierē ieturetā brēkšana bija beigusies. Tur iezīmējās pāris baigi labās liriskās atkāpes un motīvi, kuri man vispār likās muzikāli un atmosfēriski visinteresantākās.
Aizejiet apskatieties. Es gan vairāk klausījos, jo uzveduma dramatiskā un vizuālā daļa mani baigi neuzrunāja. Džeki vairs nav 80tie un ir miljons citu materiālu bez celofāna maisiņiem, saprotu tur līmes ostīšana utt. bet nu tomēr. Tāpat tie miljons reizes redzētie plašķi un beretes + saulesbrilles. Sarkanais zviedru zirdziņš gan bija kruts, tas gan.
Prieks, ka Rolšteins ticis atkal pie spēlēšanas. Bet varbūt būtu jēdzīgāk, ja tie būtu koncerti un ieraksti. Operas moš var arī netaisīt he he he.

Atgriezos no laukiem. Kā jau svētdienas vakaram pienākās. Nē, es tur nebiju visu iepriekšējo mēnesi. Lai, kā arī es to vēlētos.
Atvaļinājums biedzās jau pirms nedēļas, tā kā paspēju apviļāties iekšējā kopprodukta celšanas mērcītē, un atkal aizbēgt uz meža mājām pie sēnēm (kuras jau ienākušas sētā). Tur, pēc piektdienas negaisiem un ūdeņiem viss mežš ūdenī. Vecdorvalks pārrāvis mežā ceļu. Upe arī līdz ūkai pilna.
Vispār es brīnos, ka tā arī vēl neesmu ielicis kautkādu atskaiti par zivceļojumu uz Lapzemi. Varbūt līdz galam tā arī nēesmu vēl apjēdzis. Visbrucinošākais bija ierasties tiešā taciņā uz fetsivālu, kurā jāuzstājās. Ik pa brīdim bija jātgādina sev, kur atrodos un ko daru. Jo galvā vēl tundra un akmeņi uz kuriem sēž Ravgga un dzied rīklesdziesmas. Un sēž vēl joprojām, tikai blakus vēl piesēdis Sūnu vecītis un slapjš krupis.
Rīt jāiet tas Rolšteina brīnums klausīties. Skatīties es netaisos, jo man no sendienām kretinē tas teatrālis.

Ziniet, kas man liekas stulbi? Tas, ka ir skaidri sajūtama atmiņas pasliktināšanās, un domu skaidras uztveršanas grūtības, nerunājot vēl par to noformulēšanu. Smadzeņu nodilums, jeb varbūt tā vienkārši atnāk apziņa, ka te kaut kur arī beidzās mana spēja saprast un loģiski virknēt domas (es neesmu no tiem, kurš mostas ar mantru "Tu Vari Būt, Kas Tu vien vēlies būt!", un domāju, ka katram tās robežas ir determinētas).
Lūk, piemēram, lasu grāmatiņu par nāvīti un bailēm, jautra tāda grāmatiņa. Bet lūk vietām kopbilde sāk zust. Paliek tikai tādi atsevišķi izcēlumi, pampaki purvā, kurus arī drīz vairs neatceros. Lūk tas ir Stulbi.
Taču iespējams tās arī ir tikai kautkādas instiktīvas bailes no miršanas. Vismaz tad, tas mani nomierina, jo nozīmē, ka man vēl "viss nav izdomāts".

Sēžu viens dzīvoklī, loku kaut kādu mistisku bezalko vīnu un nevaru izlemt, kura ir foršākā Keiva dziesma.

UPD: Izlēmu - Stranger than kindness