Priekšpēdējā ierakstā ielaidu daudz pārrakstīšanās kļūdu, tā jau nepārredzamības dēļ un pašu pārāk nebesī, esmu uzvilkts kā mehānisms. Besī tikai ke, f yr legacy n all, kā var tik ilgi čakarēt vērtīgu cilvēku, ka mauka ir _labāk_ par lētu vienas nakts sakaru, tāpēc jau tie (latviešu) tēviņi ir tādi cūkas, ka viņiem piedod. Šis besī. Cūkas nemaz fizioloģiski nav spējīgas paskatīties debesīs ;) Paldies arī SC lasāmajām lentām par vielu, lenorai par atgādinājumu, ka lieldienās neizšūpojos, lai gan no mājdurvīm līdz tuvākajām šūpolēm ved skaidām klāta taciņa kokos tikai divsimts soļu attālumā. Izšūpojos tagad, līdz fiziskam nelabumam, kas nozīmē, ka visas nogulsnes, inter human filth, žults, inde iet laukā, tagad arī tur viss būs kārtībā ^^

(e) courtesy of repelsteel

Let us go to the rose

Julianapark, 2012

(e) courtesy of Apple Network 89ceea

Paldies tam masonam, kas projektējis Schdamu. Mans West izplešas no pusapaļās, diviem kanāliem ieskautās vecpilsētas vēdekļveida tīklojumā. Manas kājas ir viņam parādā par neskaitāmajām maršruta, urbānās zondēšanas if u wish autopilotā iespējām -- no Dienvidiem var atnākt pa zaļo zonu vien, no Ziemeļiem caur neskaitāmu wireless zirnekļtīklu mežu, aizvien atrodot jaunus ip donorus. Jau esmu pamanījis, cik efektīvi holandieši prot izmantot Virsmu

Paldies arī tiem reptiloīdiem, kas izgudroja androīdu (vai tā izgudrotājus). Pateicoties tam, smēķēju daudz retāk, pateicoties kam man tikko uzbruka ods. Esmu pie ūdeņiem, sēru vītoliem, krēslā... izdzēsu no telefona tur visilgāk gulējušo Latvijas Dziedātājputnu albumu, jo te tas viss ir live un vairāk

Paldies orandžajam Volksparka mincītim, kas nupat paskrēja garam. Man atkal ir jauns otrais darbs. Neapnīk

(e) courtesy of MIRANDA-PC_Network

Runājot par pasākumiem, parādījušās aizdomas, ka Shīdama varētu būt tāda kā holandes utena (jo viļņa ir Utrehta) -- jau pirmajā vakarā, klīstot pa "lielāko vecpilsētu Rijnmond areālā" lai kas tas arī būtu, uzdūrāmies ar matainajiem līdz spundei piebāztam un karaliski piedūmotam (nl vēl drīkst pīpēt iekšā tādās vietās, vai nav leiputrija, atvainojos nesmēķētājiem) krodziņam, kurā tobrīd notika vai nu thrash vai death metāla live, saprast nevarēja, jo rībēja varen skaļi, turklāt grupa sastāvēja tikai no bundzinieka un ģitārista, kurš šaurības dēļ stāvēja aiz bāra letes, bet izskatījās, ka visiem patīk un vispār ģimeniski tā. Šodien tā paša kroga logā pamanījām afišu tādam matusreibinošam pasākumam, grupu nosaukumi iedvesmo, last.fm nav atrodami :)) būs jāaiziet par vienas stundas algu katram

(e) courtesy of Pacha Free internet

Ai, uz roķīti vairs speciāli nevilksimies (ar vilcienu 4 min/€2.10, kājām stundaorso/€0, riteņu nav), ja vien tur nenotiks kāds uzbudinošs mūzikas pasākums (ap 20.-ajiem datumiem kaut kas industreāls ar veco beļģi Imminentu), jo pilsēta galīgi neuzrunā, plašas ielas, tādas kā Londonas neinteresantākajos centra rajonos, daudz bezpersonisku stikla debesskrāpju, kanālu vietā šauri grāvji, parku maz, senas arhitektūras arī, laikam pamatīgi bumbota kariņā, lielās baznīcas mūri iespaidīgi, bet torņa ta nav. Pārgājām jaunajai Maasai pa vienu tiltu, izmetām krietnu loku līdz G-kartēs noskatītajam Apollyon hedšopam, kurš, protams, svētdienā bija ciet, atpakaļ gājām pa otru, Erasmus vantinieku, un tad nejauši pa kreisai rokai saskatījām ieeju pirms tam jau cituviet pilsētā afišās manītajā Wereldmuseum jeb Pasaules Muzejā. Plakātos reklamētā Magie van de Vrouw (Sievietes maģija) izstāde maksāja 12 eiro, bet pastāvīgā ekspozīcija izrādījās aplūkojama par velti - Tibetas, Ķīnas, Japānas, Indonēzijas un Okeānijas kolekcijas trīs stāvos, jeb tāda kā fantastiskā Amsterdamas Tropenmuseum (very very recommended, ja esi amsķikā un interesē primitīvā antropoloģija) limited versija, ļoti kompakta, pusotrā stundā virspusēji apgūstama, darbinieki smaida virsū kā traki, līdzi dod bezmaksas audiogida gadžetu, bijām vienīgie apmeklētāji, bildēt nedrīkstēja, bet pie tibetiešiem dieviete atļāvās, lai gan visizglītojošākie bija Okeānijas stāvi. Uzzināju, ka Papua zemēs nogriezt galvu ienaidniekam bijis bezmaz augstākais sakrālais sasniegums, bet turpat netālu blakus Gvinejā vai Indonēzijā kosmisko harmoniju simbolizē putns ar čūsku (Putns pārstāv gaisa stihiju, debesis, Sauli un tās siltumu, bet ūdenī dzimusī čūska -- Zemi, htonisko, postošo), patika, ka iepretim ekspozīcijām var ērti apsēsties, mierīgi papētīt, visu izlasīt, diskrēti fonā skanot attiecīgā reģiona rituālajam ambientam (no budistu mantrām līdz džungļu traibāliņam), arī lai atpūtinātu roķīša nogurdinātās kājas, kopā nostaigājām kādus 15 k, vajag velo... amsķika laikos man tādu bija 3

(e) courtesy of DAVIMM_EOC1

Gājām uz princeses Beatrixes parku, kartē lielāko zaļo plankumu apkaimē, bet neaizgājām, jo pa ceļam ieklīdām Patiešām Laikmetīgos Kapos jeb Crematorium en Begraafplaats Beukenhof un -- galvunost, ja tas neizrādījās pilnīgi pašpietiekams ekskursijas galamērķis! Krematorija ar budistu templim līdzīgiem zelta vārtiem un melnu piramīdu otrā stāva/jumta vietā, milzīgas vēl neapgūtas platības, un tādas, kas jau uzraktas, bet pārsvarā tekošajā gadsimtā aizņemtas, arī agrāk, bet novārtā nepamestas nekur, gandrīz vispār neviena krusta (vienīgais saskatāmais trīsmetrīgs koka iesprausts beztēmā krūmos... blakus putnubūrītis :), bet teju katrs kaps -- mākslasdarbs, vai fenomens pats par.sevi -- no atturīga minimālisma līdz psihodēliskam eklektismam -- kvarca piramīdas, kristāla lodes un pundurobeliski kapakmeņu vietā, caurspīdīga stikla plāksnes dažādos toņos, visur mincīšu (visvairāk putnu un eņģeļu, bet daudz arī taureņu, suņuku, delfīnu, feju, rūķīšu, budu, sēņu u.tml.) statujiņas, šur tur miniatūras laternas, vēja zvani, pie atsevišķiem apbedījumiem iecentrētas kastītes ar stikla vāku, kurās uzskatāmi 'apglabātas' dažādas nelaiķiem piederīgas, ar vintage elpu apdvestas lietas (fotogrāfijas, modelīši, pieraksti, apbalvojumi u.c. nieki), acis žilbinoši, neredzēti apstādījumi (sajutos ne tikai kā muzejā, bet arī botāniskajā dārzā vienlaicīgi), visvairāk iepatikās attēlā aplūkojamais krāsaino pelnu urnu izkārtojums medus šūnu formu imitējošos monumentos, jā, cilvēki ir kā bites (un tomāti, un dažreiz nekas vairāk) vēl bija kaut kādi melnbalti totēmu stabi ar plāksnītēm/vārdiem, daudz grotesku skulptūru, urnu un kapakmeņu bodīte, piemiņas memoriāls kaut kādam Nīderlandes armijas pasākumam Korejā; gaumīguma jomā uzvar elfisks apbedījums veca, dobumaina koka pavēnī - sūnām noaudzis zaļš akmens klucis ar aizvēsturiska runča reljefu, sausiem ziediem uz ilgi nekoptās kopiņas un no zariem vītu stirnu godpilnā sardzē, kā arī opītis Vims un omīte Jo, kuru atdusas vietu rotā pieticīgs akmeņu, praulu un čiekuru krāvums, bet pieskata viena sapņaina laumiņa, uzgājām arī, šķiet, vietēja mēroga rokzvaigzni, kura piemineklī inkorporēta akmens akustiskā ģitāra un apzeltīts mikrofons ar visu štepseli, blakus kociņā pakārtām fanu vēstulēm, turpat arī vairāki brutāli wtfpsc, piemēram melnītis Elias Antonio Freitas Bosa Amado (1972-2007), kurš kapakmenī iemūžināts basketbolista krekliņā, ar keponu un saulenēm, bet tā pakājē starp svecēm trīs viesnīcbāriņu izmēra alkohola pudelītes, iespējams, pāragrās nāves cēlonis, lai gan visā kompozīcijā ļoti prasījās pēc šaujamieroča, lai dievi piedod man manu stereotipiskumu), ā, tad vēl tāds Robčiks, pagaidām 45 gadus jauns, sava kapu vietu laicīgi rezervējis un varen krāsaini izrotājis ar taureņiem un hiacintēm, bija arī musulmaņu, ķīniešu un ar dzeloņkrūmiem noauguši, starp mūžzaļām skujām noslēpušies un ķēdēm apkārti 'blekmetālistu' kapi, daudz klusu soliņu un gandrīz neviena apmeklētāja sestdienas pēcpusdienā, paspējām izstaigāt labi ja 1/2, līdz bērniem (Kindergraven :) nemaz netikām, ap puspieciem par darbalaika beigām vēstīja krematorijas teritorijā vientuļi ieripojošais apsarga auto. Par Roterdamu šodien, pēc tam, <3

(e) courtesy of Sitecom_N300

Turkiem pilnmēness. Sarkans, spriežot pēc visa. Kāds tev?

Vakardien, šitā bakstoties telefonā, kājas pašas aizveda līdz otrajai pareizajai kafejnīcai Shīdamā, kura saucas vienkārši "!" (tātad tagad atliek vēl tikai tā trešā, ar trepēm, par kuru stāstīja začs ar tuneļiem). Atradu arī brīvu gaisa internetu tepat 30 metrus pa kreisi uz Volandlaan un Graaf Florisstraat stūra, korti jau apnikuši. Pēc vakardienas veidņu atvēršanas Panteona dārzā pēkšņi uzradās bariņš pārnīderlandojušos, dažādu paaudžu semītu (nav nemaz tik viegli atšķirt turkus no arābiem, tāpēc saukšu viņus tā, iespējams, politiski nekorekti) ar ezīti, i mean, dzīvu ezi, izskatījās, atraduši citur un mērķtiecīgi atnesuši izlaist parkā. Kurmji te arī dzīvo, bet to rakumus aušīgi placina. Tagad tur sabūvētas lielas baltas teltis kaut kādam episkam Fancy Fair '12, kurš sākas jau pēc divām stundām un izskatās pēc semītu bērniem domāta pasākuma ar dejām, dziesmām, teātri un whatnot. Brīnos, kā atkal ar savu inherento raspizģaijstvu, nemaz neapzinoties, esmu panācis sev vēlamo lietu stāvokli (bezkaunīgajiem laikam pieder pasaule :) arī to, ka teorētiski un praktiski vairs nesatieku pārējos latviešu nama iemītniekus (bez mums mājā dzīvo vēl divi pāri: omulīgie jurītis ar svetu no rēzeknes, un viszinīgā paskata aivis ar kristīni, kuri ārzemēs strādājot jau septiņus gadus, holandē gan visi pirmoreiz). Viņu tomātu elle sākas piecos vakarā, kamēr manas plastmasas kāpurķēdes asemblējas no 7 līdz 15.45, uz ielas jābūt jau 6.20, taču man vismaz pieder vakari, mani mīļākie diennakts laiki, un ne ar ko nenovērtējamā vienatne. Turklāt šodien jāstrādā nav, jo laikam saīsinātā pirmssvētku diena un darbiniekus nevajagot. Kas tad man, nekādu iebildumu, vairāk laika pirmajam darbam (grāmatai), žēl vienīgi dievietes, bet šorīt viņa staro. Rīt atkal uz Roterdamu, ievērtēsim tad to industriālo to

(e) courtesy of Eminent

Vakardienas feinākais atklājums izrādījās tas, ka mincīšparks jeb tā turpinājums patiesībā ir vēl tuvāk mājām par mitoloģisko Julianapark 1929, kuru jau aprakstīju, ar Panteonu un tenisa kortiem, kuri, savukārt, ir tuvākā apzinātā vieta ar neaizsargātu gaisa internetu (vēl ir vairāki punkti Schiedamas vecpilsētā, bet līdz tai jāiet kādas desmit-padsmit minūtes) Zini, kā es daru? Satinu cigareti, ievelku, uzlieku austiņas, nokāpju no sava 3. stāva, durvis aizslēdzas pašas, es piepīpēju, aizeju līdz parka aizmugures ieejai, izmetu cigaretes galu miskastē, citādi sekojošās darbības turpināsies ar apsvilinātiem pirkstiem, atrodoties ģeometriski apmēram pa vidu Panteonam un ieejai tenisa kortos ~15 metrus no katra, ar LGoogle telefonu pieslēdzos Mirandai, ieeju ēpastā atveru kādas trīs pēdējās frendlistes lapas, last.fm, atkarībā no vajadzībām, labošanas, komentāru, vai tukšu Bīdīt tekstu veidni utt. un pēc tam mierīgi turpat parciņā, pa ceļam uz Alberhainu vai mājiņās sabakstu visu offlainā (reizēm gatavi teksti un html šabloni man jau ir saglabāti kā Memos androīdā) kad esmu beidzis, tad vai nu turpat pie kortiem, citur vai atpakaļceļā nospiežu sūtīt kolektīvajā okeānā, ņemtne baigā, visu šo ar vienu pirkstu, visbiežāk īkšķi, nākotnes paaudzēm tas noteikti būs slaidāks un vēl tālākā priekšapokalipsē panāks pārējos plaukstas brāļus :) tātad iespēju robežās visam sekoju līdzi, pašlaik ar vislielāko interesi suic gaitām, t.i. kamēr nesalūst androīda browseris, kā mēdz gadīties pie 7-8 atvērtām saitēm, bet lai uz kaut ko nopietni atbildētu vai komentētu tomēr pārāk jāiespringst, ar atvērtu laptopu uz parka dzīvžoga lūmot netaisos, vakar gan ieliku somā un aiznesu tāpat līdzi ar nogrieztu skaņu, lai ieskroblojas pēdējā nedēļā mājās klausītais, varbūt kādam tas liekas slimi, man liekas normāli

Tikmēr dažas 3. stāvā radušās atziņas par 20. gadsimta mūziku iepriexhējā subjektā: Nekas nav tik ekstātisks kā Cradle of Filth (un saviļnojošs kā Elend) 16 gadu vecumā... bet Toms Petijs, izrādās, taču ir legāls stouneris, kādu nepavisam neuztvēru viņu bērnībā!

!

(e) courtesy of MIRANDA-PC_NETWORK

Nav tas 3d, kas ar pilnmēnesi krustcelēs tagad, bet šorīt

Esmu vienā no ēkām augšējā bildē. Atrodi kameni

Mana pirmā darba vieta

Teh fat turkish fuck did me a favour indeed, jo darbs Rexnord fabrikā 's-Gravenzandē (aha, nl apdzīvotu vietu nosaukumi mēdz sākties ar apostrofu), salīdzinot ar tomātiem, ir a walk on the beach. Stāvot pie liela galda, divatā vai trijatā no ierobežota skaita (2-5) nelielu plastmasas moduļu patīkami zilzaļos toņos jāliek kopā tāds kā regulārs puzlis vai ķēde (atgādina prievīšu vērpšanu bērnībā, pēc sarežģītības pakāpes noteikti), kuras, cik sapratu, izmanto kā konveijeru segumu pudeļu vai to uzpildīšanas cehos. Divas stundas paliec vienu, tad citu, jāveic tikai kādas 4-5 vienkāršas darbības, kas tomēr ir pietiekami variētas, lai nesajustos kā robots, viss ar pirkstiem, plaukstām un tīri, pa vidu 3 īsas kafijas pauzes (pīpēt nevar, bet visu atnes) un 2 normālas. Izskatās, ka te novācas tie aģentūru darbinieki (lasi, 90% poļu), kurus pie tomātiem atzinuši par nederīgiem, jo publika un atmosfēra pavisam cita nekā pakošanā, es pat teiktu, pavisam neformāla, ar tetovējumiem un pīrsingiem (kuriem, kopā ar visu citu bižutēriju pie dārzeņiem ir defaults bans), dzied līdzi radio, brīžiem ārdās, brīžiem kaujas un visi tādi priecīgi (jo vairs nav jāķēpājas ar tomātiem, obviously). Bez manis vienīgais latvietis arī ir no Schiedamas, jānis un izskatās tieši tā, kā es iztēlojos sickboy. Viņš ir tas, ar tuneļiem ausīs, par kuru mums stāstīja jau iepriekš Rīgā. No Greenpack atskaitīts pēc 2 nedēļām, pat bez tādas uzskatāmas motivācijas kā manā gadījumā, bet gan jau neiepatikās tam pašam turkam, tuneļi tomēr :) Arī nācies atdot auto. Bet manas festivālu aproces ir savā vietā, un Rexnordā maiņas fīrers ir tikpat iespaidīgu izmēru, bet daudz tumsnējāks un simpātiski arhetipisks indietis ar piķa melniem matiem un ūsām, krietni labvēlīgāku sejas izteiksmi un dispozīciju. Visu dienu strādāju ar jocīgu briļļainu, bet feinu meiteni no Portugāles ar bizi un maza plēsējputna degunu, who was also in tomatoes, for 5 years even, bet dienas otrajā pusē pieslēdzās 1:0.93 Parks & Recreation Leslijas Noupas kopija, tikai ar pīrsingu zodā (viņa gan tādu seriālu nezināja, loģiski)

Aāhahahaa, baigais sviestz ar to otro darbu: Astoņas stundas un divpadsmit minūtes starp trīs nejēdzīgi garām atpūtas pauzēm vakara maiņā griezu tomātu ķekarus, svēru un liku kastītēs milzīgajā Greenpack cehā Maasdaikā (tepat vien ir), bet ar manu īpatnējo Job Karma (ir tāds neslikts poļu industrial projekts) pirmā darba diena izrādījās arī pēdējā, jo neiepatikos vienai no konveijera pieskatītājām, kaut kādai Jūlijai no Jelgavas un viņas supervaizoram, resnam, bārdainam turkam, psc, es esot atteicies komunicēt, strādāt kā vajag, bijis nelaipns, u.c. nonsenss, lai gan komunicēt kā reiz centos pēc labākās sirdsapziņas (lol bitch, kā man, interesanti, jākomentē tādi izteikumi kā Jūs izskatāties tāds dusmīgs, Es jums laikam traucēju un Saprotiet, man tāds darbs? Ka nespēju ignorēt saviem pirkstiem piekaltās vagara acis, tas taču ir pašsaprotami, un ka seja man tāda no blekmetāla? moš atšujies) strādāju arī, kā pienākas pirmajai dienai, no rokām vēl nav līdz galam nogājis tomātlakstu melni zaļais filth, starp latviešiem nebiju pat pēdējā vietā pēc ātruma (biju priekšpēdējā :), da bļ es pat piekritu nogriezt uz locītavas saglabātās pērnā gada festivālu caurlaides next time (kura nebūs, lucky for me/them) Svaigi piešķirtā opelīša atslēgas tiek jurītim, pietiks man ar tiem gandrīz simts jau nobraukmaldītajiem kilīšiem, vietējās likumdošanas iespējotais agregātstāvoklis galu galā diezgan eiforisks šeit (iepriekšējoreiz, pastnieka amatā providence man liedza vadītspēju -- bet braukt, man liekas, holandē dod/liek katram, kam ir tiesības -- jau trešajā darba dienā, nozogot tās (tiesības :) kopā ar maku, LU studenta apliecību, divu dienu minimālo algu un gabalu lēta moroccan black)

Lvk pēcpusdienas pirmo wtf jau pārņēmusi nemirstīgā pārliecība, ka nav ļauna bez laba un šie mazie cilvēciņi, kuri perjūzo tās niecīgās varas drupačas, kas viņiem atbirušas, nav daudz vairāk kā instrumenti kaut kam citam manā kosmosā, jo NL Jobs un medniece ir feinie un jau atraduši man jaunu otro darbu :] tagad kaut kādā plastmasas fabrikā, kas katrā ziņā skan labāk par tomātiem, curse those red little overnourished ba*ds, I'm going to DisneyworldRexnord (rīt)

Esam Schiedamā, kas ir tāda kā Roterdamas Mārupe pēc lokācijas, bet Mežaparks pēc ambiences, labas stundas gājiena attālumā no centra un katrā ziņā win, jo krietni glītāka, zaļāka un patīkamāka par pašu Roterdamu, kuras galvenais lepnums esot tās industriālā arhitektūra (neinteresē). Ieradāmies piektdien ar visu latvijas laiku līdzi, bet sākotnējo drēgnumu un īgnumu par to, ka pretēji cerētajam dzīvesvietā nav interneta (apkures arī, vismaz pagaidām, par laimi tikai termiskās ;) ātri kliedēja fakts, ka ir divi balkoni, no kuriem redzamas daudz, daudz debesu, jumtu, dakstiņu, mākoņu un savādu putnu, uz Roterdamas lidostu diagonāli lēnām slīdoši hroma pterodaktili to skaitā, septiņas vējdzirnavas, četri baznīcu torņi un divi minareti. Tikai 300 metrus no mājām ir varbūt pats glītākais parks, kādā esmu bijis, ar desmitiem ziedošu koku, puķēm, dievietes statuju (attēlā dibens), neesošu zvēru skulptūrām, harmoniskās pludlīnijās izraktu pīļu dīķi ar tiltiņu un 12 koku aplī 18 kolonnu pusloka ieskautu apjumtu sešu kolonnu objektu uzkalnā, kuru uzreiz nodēvēju par Panteonu. Kaut kā ātri un viegli te dodas nosaukumi vietām, cilvēkiem un fenomeniem, ir arī orku mežiņš, mincīšparks, etniskie šlāgertroļļi, tribal warfare un tautu draudzības krasts, pretnis un tetris, medniece, brālīši, jurītis un sveta, un vispār pietiekami iespaidu, par kuriem varētu rakstīt atsevišķi, taču pagaidām ar paroli neaizsargātus tīklus nākas zvejot uz ielu stūriem un dators vēl nešķiet prioritāte... No šodienas sāku strādāt divos darbos )

Woe be unto him who questions the contents of my backpack! I assure thee there is nothing short of perfection there. Man patiesībā ļoti patīk krāmēt somas pirms ceļojumiem, ja nav jāsteidzas. Tā ir tāda privātā inventāra revīzija, kuras dēļ var pat atļauties nokavēt pēdējo trolejbusu... Nekas, ir tramvaji

Es mīlu visas (3) savas mājas, gan tās, kas Vidzemes augstienē, gan tās, kas Mārupītes krastā, gan ar dievieti virs Vecrīgas jumtiem, šodien sapratu, patiešām, kā Taurus, ar saknēm mīlu vietas, vairāk par cilvēkiem un reizēm. Tāpēc reizēm tās jāpamet, kaut vai piespiedu kārtā, lai... nesajustos tajās slikti, kā bieži ir bijis, man parasti veicas ar vietām, bet tas neko nenozīmē, jo ļaunāka par sliktu pašsajūtu sliktā vietā ir tikai slikta pašsajūta labā vietā. Vissliktāk (un vissliktākais) mūžā jutos, dzīvojot smaržīgā priežu mežā Nemūnas ielejā, ar kristiešiem, vietā, ko sauc par Dieva galu

Šonakt pamanīju, ka bērnības loxi Roxette izdevuši jaunu brīnumu ar nosaukumu Travelling. Lol. Novilku, ierakstīju telefonā, bet uz 40 minūšu miega fona šodien nekas nepatika. Vakarā pasnaudu, paēdu, pasveicināju ģimeni, uzspēlēju tetri istabā, kurā manas prombūtnes laikā vienmēr novācas kaut kāds oftopiks, sāku krāmēt to somu un raugi, dziesmu Stars izturēju līdz beigām :)

Vēl dieviete šodien izšķīrās. Nepatika. Solījās nekad mūžā vairs nešķirties

Tātad nav ko jautāt




Vēl 5 dienas līdz 2. sezonai

Also, atbalstiet darbadevēju: http://whitebook.lv

Atlikušos kurmju rakumus izspārdīju ar kājām, tālākos arī, zemi pielīdzināju, no pagalma vidus līdz ozolam un ugunskuram lapas nogrābu, vējā kritušos zarus un mitruma mazināšanai paredzēto sienu aizvācu, traktora sastumtās velēnas sagāzu atpakaļ caurumos, pa vidu sabēru vēl pāris laukakmeņu vezumus un piemīdīju, kūtsaugšā pretlietus spoku dārzu iespēju robežās sataisīju, piekārtoju šķūnīti un priekšnamus, šūnas stropos saliks tēvs, iekštelpām cauri iet atļaušos tikai pēc saulrieta, bet vispār esmu bijis samērā kārtīgs un to sīko entropiju, kāda te valdīja pirms manas ievākšanās, tāpat jūtos ievērojami mazinājis. Motivācija iepriekšminētajām (un citām) darbībām ir galvenokārt viena – sagatavot pēc iespējas patīkamāku vietu, kurā atgriezties. Rīt, pretēji gājputniem, to pametu, lai dotos uz siltākām zemēm (Holandi) vismaz līdz vasarai

( Vēsture )

Pavasaros ap šo laiku, kad nokusis viss sniegs, man nereti rodas doma pārsaukt mājas par Kurmjiem, nešaubos, ka ne man vienīgajam, citi noteikti cieš vēl trakāk. Tas, ka kurmji pa ziemu neguļ ir uzskatāms, bet to, kāpēc tiem jārok jaunas alas, es varu tikai minēt, neriskējot dabūt pa ausīm no kāda zoologa, un minu, ka tāpēc, lai būtu ko elpot, tātad ziemā kurmji elpo caur sniegu, feini, ne. Īstenībā gan jau tāpēc, lai atrastu svaigas sliekas. Kādu laiku domāju, kā kurmjus ierobežot, jo indēšanu neatzīstu, zemes drebinātājs neesot efektīvs, piedāvājums ierakt zemē subvūferi :D nenopietns, bet ūdeni tajās alās var liet, cik uziet, viņi elementāri izraks jaunas, kamēr neskatīsies. Galu galā secināju, ka visoptimālākais risinājums būtu sākt ar sevi :) jeb mainīt viedokli un turpmāk uzlūkot viņu rakumus kā kaut ko nekaitīgu un skaistu, jo ir jau arī, saproti, mākslas darbi, mātes zemes aklo pabērnu zikurāti, ezotēriski ergonomiskas struktūras utt., bet... no otras puses, tumsā ar zemajiem apaviem tādā mākslas darbā iekāpt nav nekas patīkams un ir gadījies pārāk bieži. Pašlaik esmu jau noracis (placināt, kā mācīja vecmāte, nav labi, jo cauri tai pankūkai vēl ilgi nekas neaug) un kopā ar lapām likvidējis kādus trīsdesmit, palikuši vēl tikpat, pārējie ir pārāk tālu to care

( Ja es varētu izvēlēties būt... )

via eostre

Bet ko nu par to, labāk par jaunatklājumiem kosmiskā melnmetāla ārēs

Pagaidām no 2012. vistālākajam lidojumam iedvesmo amerikanoīdā Pravus Abyssus demo, no kura vienu dziesmu esmu licis jau agrāk: Eden, vēl noteikti pieminams ir Trist – tas, kurš no vācijas (60 minūšu ārija, very recommended :) un, protams, Alrakis, arī no vācijas. Palēnām iesakņojas pārliecība, ka Darkspace var mierīgi turpināt bremzēt kā bremzējuši līdz šim, tikai tagad gatavojoties izdot jau pērn solīto demo pārierakstu. Demo, neapšaubāmi, ir klasika: Dark Space -I

Man liekas, ka Skaistules un Briesmoņa modelim visvairāk atbilst Super Ego un Mirāžas attiecības:
pirmajās tu esi Briesmonis, bet otrajās – Skaistule :) un tad, kad tās beidzas, jūs apmaināties vietām

Man nepatika rakstīt Sviesta Cibā. Vienu brīdi tas bija pat apgrūtinoši, bet pavisam nerakstīt nevarēju. Vēl bija tāds laiks, kad man nepatika saņemt komentārus, jo tad bija jādomā, ko uz tiem atbildēt vai jāizliekas nepieklājīgam, bet piespiedu kārtā man nepatīk ne viens, ne otrs. Tagad tik sasodīti daudz kam ir tālejošas sekas, bet es nevaru teikt, ka man tās nepatīk. Tev arī iesaku nelamāties, kosmoss nav losis, cilvēks ir

Jānoskatās

Jā, vēl gribēju parādītuzlikt. Grupa no Sanktpēterburgas, kas, piemēram, iesildīs Marilyn Manson tur

Roman Rain - Королева

Patīk? Ceru vairs nekad nedomāt tādus vārdus kā piedziedājumā