Pēc kaujas pie piramīdām, kavalērijas ģenerālis Luijs Šarls Antuāns Dezē (Louis Charles Antoine Desaix; 1768-1800) ar 2200 jātniekiem devās vajāt mamelukus uz dienvidiem. Esot Džirdžā, viņš padzirdēja, ka netālu no pilsētas dzīvojot kāds dervišs, gandrīz vai svētais, dižs prāts. Būdams tipisks sava laika aristokrāts - atvērts visam interesantajam pasaulē un jaunām zināšanām, liels gudrības cienītājs, - ģenerālis lika atvest gudro, lai ar to aprunātos. Saticis, ar tulka palīdzību uzrunāja:
- Ak, cienījamais sirmgalvi, esmu franču karavadonis, ieradies te nest Ēģiptes tautai brīvību un taisnīgumu.
- Es zināju ka jūs ieradīsities.
- Kā gan?!
- Saules aptumsums to pavēstīja.
- Kā gan saules aptumsums var ko pavēstīt?
- Erceņģelis Gabriels ar saviem spārniem aizsedza sauli, vēstot, ka nāk juku un karu laiki.
- Cienītais, te nu tu kļūdies. Saule iegrimst tumsā pavisam citu iemeslu dēļ. Raugi, te es uzzīmēšu Zemi, te Sauli, un te Mēnesi, un lūk, mainoties to atrašanās vietai, Mēness... - Ko viņš tur murmulē, Dezē uzvaicāja tulkam.
- Mans ģenerāli, viņš stāsta, ka tas viss esot muļķības, Saule satumst tāpēc, ka erceņģelis...
- Viņš taču ir fanātiķis! - vīlies izsaucās Dezē, - bet ar tādiem dialogs nav iespējams! Trieciet to dvieļgalvu ratā.

Pamācošs stāsts par to, cik ļoti svarīgi vēsturniekam zināt ne tikai vestures pētīšanas metodes, bet arī orientēties citu zinātņu (ģeogrāfijas, ģeoloģijas, ķīmijas, lingvistikas u.c.) pamatos.

Pagājušā gadsimta otrajā pusē Olvijā (vai Hersonā, kurš gan to vairs atceras) tika veikti ļoti auglīgi arheoloģiskie izrakumi. Atrada mazu un ļoti labi saglabājušos sengrieķu templi. No sākuma īsti nebija skaidrs, kurai no dievībām tas veltīts, taču situācija noskaidrojās, kad uz vienas no kolonnām atrada perfekti iekaltu tekstu: ΟΥΧΕΣΑ. Protams, mazliet mulsināja tas, ka Olimpa dievību saimē tāda/s Uhesas nav (un vispār nekur avotos nav minēta), taču, no otras puses, ne jau visur dominēja tieši Olimpa saraksts. Tā nu arheologi loģiski nosprieda, ka templis veltīts kādai no vietējām dievībām, acīmredzot Taurijas Uhesai, nekam citam. Par Taurijas vietējām dievībām tak absolūti nekas nebija zināms.

Kad izrakumi bija veiksmīgi pabeigti, Ermitāžā tika ar pompu prezentēta padarītā atskaite. Nu tur plakāti, ekrāni, goda runas un arheologu pārskati plus furšets fonā. Bija uzaicināts arī cienījamais hellēnists no filoloģijas fakultātes Ņikita Šebaļins (Никита Виссарионович Шебалин).

Kad ekspedīcijas vadītājs sāka stāstīt par jaunatklāto Taurijas Uhesas templi un atradumiem tajā, nez kāpēc valodnieka seja piesārta, acis izvalbījās, šis sāka sēkt kā sams izmests sausumā, un tad ar homērisku smieklu šalti nogāzās no krēsla, vārtoties krampjos pa zemi. Pasākums bija izjaukts, publika neizpratnē – kas cienījamajam metram atgadījies? Pēc brīsniņa, kad profesoru izdevās izvilkt no pagaldes, kurā viņš nekontrolēti bija ieripojis, viņš, rīstoties, paskaidroja savu smieklu iemeslu. ΟΥ ΧΕΣΑ nozīmē tikai vienu: “TE NEČURĀT!”

Kāds nabadzīgs vīrs no Ču zemēm reiz sācis lasīt Huainaņas valdnieka traktātu ("Huainaņdzi" - traktāts, ko valdnieka vajadzībām bija sarakstījusi daosu gudro grupa, pārpilns ar fantastiskām ziņām un mistisko prakšu aprakstiem). Izlasījis, ka "Dievlūdzējs, kurš uzglūn cikādei, slēpjas zem koka lapas un klūst neredzams", viņš tūdaļ metās pie koka un sāka pētīt, kur slēpjas dievlūdzējs. Un patiesi drīz ieraudzīja dievlūdzēju, kurš, paslēpies zem lapas, gaidīja medījumu. Čusietis norāva šo lapu, taču nejauši tā izslīdēja viņam no pirkstiem. Visu zemi zem koka klāja kritušās lapas, un viņš vairs nezināja, kuru no tām turējis kukainis. Cilvēks sagrāba visas lapas sainī un atgriezās mājās. Tur viņš ņēma lapu pēc lapas, aizsedza seju un prasīja sievai:
- Tu mani redzi?
Sieva, protams, atbildēja:
- Redzu.
Taču pēc pāris dienām viņai apnika vīra muļķošanās un šī, lai atkratītos, atbildēja:
- Neredzu!
Čusietis sajūsmē metās uz tirgu, kur, aizsedzies ar šo koka lapu, visu acu priekšā paķēra saini ar preci no tirgotāja letes. Tirgus sardze viņu saķēra un nogādāja apriņķa tiesā. Priekšnieks iezskatīja apsūdzību un iztaujāja vainīgo un cietušo. Čusietis izstāstīja visu kā bijis. Ierēdnis sāka smieties un lika atbrīvot zemnieku:
- Viņu Debesis jau tā sodījušas, atņemot prātu, tāpēc mēs viņu nesodīsim.

(Haņdaņs Šuņs "Smaidu mežs", III gs.)

1630. gadā Jaunās Amsterdamas (mūsd. Ņujorka) kolonijas gubernators Villems Kifts (Wilhelm Kieft) izdomāja aizliegt smēķēšanu. Protams, viņam nebija nekādu no pirksta izzīstu apgalvojumu par šī procesa kaitīgumu, tāpēc nācās iztikt ar vidusmēra cilvēkam iedzimto vēlmi aizliegt apkārtējiem to, kas pašam nepatīk. Tūdaļ pēc aizlieguma izsludināšanas pie gubernatora nama sanāca viens no pirmajiem cilvēces vēsturē zināmajiem flešmobiem: savācās visi kolonijas pīpmaņi - bez kādiem karogiem un transparentiem, - klusējot visi sēdēja un smēķēja, kamēr gubernators auroja, draudot visiem ar cietumsodu par valsts varas noniecināšanu, nesankcionētu mītiņu u.tml.

Via: http://www.futilitycloset.com/2014/07/05/flash-mob/

Juniors man uzvaicāja, kā no kaut kādas ellē ratā nomales, visu aizmirstās Ipiķu Austrijas hercogistes varēja uztapt tāda megavalsts kā Austroungārijas impērija, ja tai Austrijai ne resursu, ne dzīvā spēka nebija, lai pretendētu uz kaut cik vērā ņemama spēlētāja lomu? Aizdomājos par to.

Principā viss sākās tai mirklī, kad plikadīda Austrijas princis Maksimilians, kuram visa mantība bija zobins, pāris violetas govis, Milky pienotava un ādas šorti, iestūrēja laulības ostā, kas būtu atzīstama par cilvēces vēsturē finansiāli izdevīgāko precēšanos, jo sievai pūrā līdzi nāca t.s. Burgundijas mantojums.
Vidusmēra īpatnim Burgundija saistās tikai ar nemaz tik nesmādējamiem vincukiem, taču viduslaikos bija krietni savādāk. Ja ilustrācijai ņemam XX gs. beigu situāciju, kad varēja droši teikt, ka pasaulē ir ASV, ES, Ķīna un pārējie, tad XV gs. visiem bija skaidrs, ka pasaulē ir Itālija, Burgundija un visi pārējie.

( stāsts )

2. aprīlī www.ndr.de izvietotajā raidījumā izrādījās, ka daudzi vācieši esot par to, lai Krievija okupē arī Baltijas valstis, ja vien Gazprom tad pazeminās gāzes cenu vācu pensionāriem (intervijas pēc 6. minūtes) - http://www.ndr.de/fernsehen/sendungen/extra_3/videos/extra7057.html

Nav nekā jauna zem šīs saules...


Imperators Maksimilians pieņem Maskavijas sūtņus

( tālāk )

Pašā Francijas karaļa Anrī II (''Henri II de France'') valdīšanas sākumā, tālajā 1549. gadā Luvrā nopietni saecējās jau sirmais zobenu cīņas meistars Klods de Agērs, Vjennas barons no Šastelas (Claude d'Aguerre, Baron of Vienne le Chastel) un jaunais uzdzīvotājs metroseksuālis Žaks de Fontēns, Fandijas senjors (Jacques de Fontaine, sir de Fendille) - vārds pa vārdam, savstarpēji apvainojumu un lamas, līdz kungi sakāvās kā prasti bauri krogū, svētdienā pēc baznīcas. Un neviens tā īsti nezina, vai d'Agēram kāja paslīdēja, vai kas cits, taču de Fontēns ar trāpīgu aperkotu notrieca baronu zemē. Kāds kauns! Gan par to, ka rokas palaida - kā zinām, jeux de mains, jeux de vilains, tb dūres vicina tikai bauri, - gan par to, ka viens no karalistes pēriem ar pārsistu degunu pa zemi vārtījies. Abas konfliktējošās puses apspriedās ar radiniekiem un vasaļiem, līdz vienojās, ka tā lietu nevar atstāt un jātiekas duelī - Tas Kungs dos uzvaru tam, kurš nepatiesi apvainots - un vērsās pēc atļaujas pie karaļa (kā reizi valsts vara bija sākusi aktīvi ierobežot smēķēšanuduelēšanos. Taču karalis, vells tāds, ņēma un klaji ierobežoja pavalstnieku izvēles brīvības, aizliedzot kungiem krustot zobenus. Neko darīt. Tak brīvi pilsoņi brīvā valstī dzīvoja: abi kungi, izmantojot Šengenas zonas sniegtās pārvietošanās priekšrocības, devās uz netālo Sedanu, tai laikā vienu no varenākajiem cietokšņiem Eirōpā, kas mudžēt mudžēja no hugenotiem (ticības kari vēl nebija sākušies, taču kungi jau trina zobenus, lai ieviestu valstī etniskoticības tīrību, izkaujot katoļus, tb uz karaļa ediktu šiem bija nospļauties. Duelim zaļo gaismu deva Sedanas senjors, Buijonas hercogs Robērs de la Marks (Robert IV de la Marck, dit Fleuranges, duc de Bouillon, seigneur de Sedan).
Agrā rīta stundā, kad saules stari tikko kā sāka iesildīt sulojošos vīna dārzus, cīņas arēnā, kuru ieskāva uz ātru roku sanaglotas tribīnes, viesnīcu numuriņi ar dubultpodiem, un pulcējās ieinteresēto skatītāju pūļi, ar lielu pompu ieradās zeltsarkanajās dzimtas krāsās tērpies pasākuma iniciators Klods d'Agērs. To pavadīja viņa sekundants Fransuā de Vendōms, Šartras vidams (François de Vendôme, vidame de Chartres) un 200 bruņās kaltu vīru goda eskorts (gadījumam, ja pretiniekam ar godu tā pašvakāk). Pārģērbās jau laikus uzslietajā teltī un, tēju malkojot, sāka gaidīt pretinieku. Pūlis pamazām piepildīja tribīnes, savstarpēji apspriežot jaunumus, vērojot vējā plīvojošos goda viesu karogus un pakalnā uzslietās karātavas (ordālijā zaudējušais tika atzīts par noziedznieku un tā sodīšana tālāk nonāca bendes pārziņā). Viegls satraukums un paaugstināts asinspiediens, t.s. mandrāža. Vai arī smalka psiholoģiska spēle pretinieka sanervozēšanai, jo Žaks de Fontēns nerādijās...
Beidzot vidams, nikns kā lapsene, jo pajukušas ieplānotās rīta medības, devās pie tiesnešu kolēģijas iesniegt protestu par pretinieku komandas nesportisko rīcību. Jau tika sākts spriest, kuru neierašanās gadījumā jāatzīst par zaudētāju, taču tad taurēm skanot, viss zaļibaltā tērpies, Nevēras hercoga un 30 karakalpu pavadībā iejāja Fandijas senjors. Kamēr abi džentlmeņi pārģērbās bruņās, publika kaismīgi aizpildīja tootalizatora kuponus un slēdza derības, bet tad jau sākās oficiālā daļa. Abi pretinieki svinīgi zvērēja, tipa, man ir taisnība, esmu goda vīrs un tīrs savos nodomos kā bāreņa asara, bet mans pretinieks ir derdzīgs saskaņietis un Kremļa aģents blēdis bez goda un sirdsapziņas et cetera, un nu cīnīšoties godīgi, paļaujoties tikai uz To Kungu un savu zobinu. Tad atbildētājam piedāvā ievērtēt arsenālu, no kura Neveras hercogs tam izvēlas labu pusotrrocinieku. Otru tādu pašu saņēma d'Agērs.
Arēnas centrā svinīgi iznāca herolds ar palīgiem, un sava senjora vārdā vispirms piekrasīja klusumu - lai pat mušu lidojam varētu dzirdēt! - noskaitīja dalībnieku vārdus un titulus, aizliegumu tiem kā palīdzēt ar svilpieniem, ūjināšanu, taurīšu pūšanu, bungu rībināšanu un tiesnešu apsaukāšanu. Bungu rīboņas pavadībā arēnā iznāca abi pretinieki, naidīgi viens uz otru lūrēdami un nicīgi caur ķiveru vizira aizsargrežģi spļaudami zemē. Tad katrs skūpstīja sava zobena krustveida rokturi, vienu reizi noskaitīja Ave Maria un cīņai sveiks! Herolds svinīgi pasludināja olimpiskās spēles ordālijas sākumu: Laissez les aller, laissez les aller, laissez les aller, les bons combatans!
Pirmais uzbruka d'Agērs, apbērdams pretinieku ar cirtienu sēriju un kāpinādams tempu: viņš labi saprata, ka nav te ko airus žāvēt, bet jāsakauj pretinieku sprinta tempā tūdaļ, izmantojot savu pieredzi un labāko prasmi, jo ja ļaus cīņai ieilgt, gandrīz divas reizes jaunākais pretinieks sirmo bruņinieku gluži vienkārši nokausēs. Cirtienu krusa spieda d'Fontēnu pie ringa iežogojuma virvēm, bet viens solis aiz tām nozīmētu sakāvi. Vai pēdējā brīdī Fandijas senjors apcirtās ap savu asi, voltā aiziedams no uzbrukuma līnijas un no sāniem ar zobena smaili uzškērzdams baronam bruņu neaizsargātā dibena vaigu. Vienā mirklī bikšu stara bija smaga un silti lipīga no asinīm - d'Agērs saprata, ka viņam atlikušas vairs sekundes, - barons meta savu zobenu pretiniekam sejā un, kamēr tas izvairījās no lidojošā asmens, divos lēcienos pārvarēja distanci un tuvcīņā kailām rokām notrieca to zemē. Tālākais it kā vienkārši: barons norāva d'Fontēnam no galvas kasku un ar to, kā kasteti, sāka dauzīt pa pretinieka galvu. Taču še tev nu bija - Fandijas senjors kā bruņurupucis bruņās ievilka galvu kirasā - nevis šahs un mats, bet tikai pats. Uzvar it kā ievainotais d'Agērs, taču d'Fontēns sveiks un vesels, tūdaļ būs gatavs pārņemt iniciatīvu savās rokās. Noturēt viņu piespiestu pie zemes kļuva aizvien grūtāk, d'Agēru, kura spēki zuda līdz ar katru zaudēto asins šalti, pārņēma izmisums...
Bet tad notika kas negaidīts: titulētie vai vienkārši bagātie skatītāji tribīnēs tā bija pārņemti ar ainu, uzgūlušies margām, cenšoties ieņemt labāku skatu punktu, ka tribīnes neizturēja: ar briesmīgu krakšķi viena pēc otras sāka līzt atbalsta sijas un viss Maximas"kāršu namiņš" sabruka putekļu mākonī, vienā lielā ļaužu, kliedzienu un atlūzu jūklī. Arēnu pārņēma panika: vieni kārpījās ārā no gruvešiem, otri skrēja palīgā, trešie zvanīja uz 119, ceturtie skaitīja lūgsnas...
Neviens vairs nepievērsa īpašu uzmanību duelantiem, ko uzreiz izmantoja vecais kara vilks, vairs ne pārāk paļaudamies uz To Kungu. Viņš gluži vienkārši pagrāba sauju smilšu, ko ietrieca pretiniekam acīs. D'Fontēns, zaudējis redzi, vairs tikai vāri pretojās, bet barons guva iespēju izraut dunci un pielikt pretiniekam pie rīkles:
- Atdod man manu godu! Atzīsti sevi par zaudētāju?!
- Jā, - gārdza Fandijas senjors, - tu esi goda vīrs, man nebija taisnība!
Tā bija bezierunu kapitulācija. Ordālija beigusies. Pēc sekundantu ziņojuma tiesneši svinīgi (cik nu svinīgi varēja nu jau krietni apdriskātajai un satraumētajai auditorijai to pasniegt) pasludināja Klodu d'Agēru, Šasteles baronu par uzvarētāju un goda vīru. Herolda palīgi norāva zaudētājam bruņas, bet pašu izmeta ārpus ringa kā kartupeļu maisu.
Tāds nu šis stāsts. Sākās ar sīkumiem, noritēja saspringti, histēriski un nervozi, ar savstarpējiem apvainojumiem un briesmīgu naidu, bet beigas izšķīra negaidīta nejaušība. Kā parasti.

( XVI_gs_bruņinieks )

kautskis ietekmē pieminot šīs dienas jubilāru Endzeliņu un viņa mentōru Mülenbachu, nejauši atminējos kādu citu musu novadnieku, Krievijas impērijas armijas ģenerālleitnantu brīvkungu Aleksandru fon Zasu (1782.-1843.) - tai laikā vēl pulkvedi, - kurš nolēma rīkot meitai kāzas.
Kungs bija vecā kaluma, nemācēja ne vārda krieviski, taču jo augstu turēja dzimtas godu. Taču kas tev deva – meita līdz ausīm samīlējusies nevis vietējā baltietī, bet Rīgas garnizona virsniekā (pēc izcelsmes gan no Meklenburgas slāviem, taču tēva sirds asiņoja par tādu mezaliansi). Pie tam nevis kādā kņazā, bet prastā impērijas grāfiņā (aber impērijas grāfa titulus tai laikā dāļāja pa labi un kreisi, vai ikkatram armijas furāžas piegādātājam par centību)!
Nu tā negribīgi, taču meita mīļa, ij moderni laiki pienākuši, kad skuķiem daudz vaļas dots, tēvs grūšu sirdi piekrita. Taču ar vienu noteikumu: lai tik labdzimusi jaunuve nepagaistu vēstures miglājā, pieņemot prastu uzvārdu, pieprasīja, ka nu jaunajiem būs jānēsā dubultuzvārdu, pie tam lai "Zass" kā senākais un cienījamākais būtu uzvārda sākumā. It kā nekā īpaša, impērijā bija gana daudz visādu Bestuževu-Rjuminu, Musinu-Puškinu, Sumarokovu-Elstonu u.tml.
Tā nu ielūgumi uz kāzām tika izsūtīti visiem radiem, draugiem, vajadzīgiem paziņām. Nu un protams daudzi ielūgumi tika aizsūtīt uz pašu Pēterburgu, kur daudzi mūsu novadnieki dienēja augstos činos un ieņēma augstus amatus. Te nu sākās interesantākais, jo Pēterpils krievu valodas vidē šī ziņa sacēla vietēja mēroga furoru, tika apspriesta galmā. līdz nonāca paša imperatora ausīs. Un jāatzīst, ar to arī iegāja vēsturē, jo ne katrām kāzām imperators velta personīgu telegrammu, nosūtot uz Rīgu prasību, ka pret kāzām nekas iebilstams nav, arī pret dubultuzvārdu nē, taču "Именовать их потомков как "Ранцевы-Засс"" un nekā citādi. ;)

Milton Visiting Galileo when a Prisoner of the Inquisition. By Solomon Alexander Hart (1847) - bojā gājušas Ticiana gleznas kopija

Mākslinieks atainojis kā tālajā 1638. gadā jaunais Miltons apciemo Toskanā sirmo Galileju, kurš pēc visiem kašķiem ar inkvizīciju nu rimti dzīvo klosterī, pēta debesjumu, domā par būtisko un raksta traktātus. Bilde kā bilde. Kreisajā pusē kautri ienāk Miltons, centrā ogļu panna, fonā izvietots teleskops, labajā pusē sēž metrs pie planšetes un sarunājas pa mobilo telefonu. Idilliska aina. Taču populāri ir norādīt uz fonā esošo Ticiana gleznu "Veronas Pētera nogalināšana":

( picture_in_picture )