Kāds nabadzīgs vīrs no Ču zemēm reiz sācis lasīt Huainaņas valdnieka traktātu ("Huainaņdzi" - traktāts, ko valdnieka vajadzībām bija sarakstījusi daosu gudro grupa, pārpilns ar fantastiskām ziņām un mistisko prakšu aprakstiem). Izlasījis, ka "Dievlūdzējs, kurš uzglūn cikādei, slēpjas zem koka lapas un klūst neredzams", viņš tūdaļ metās pie koka un sāka pētīt, kur slēpjas dievlūdzējs. Un patiesi drīz ieraudzīja dievlūdzēju, kurš, paslēpies zem lapas, gaidīja medījumu. Čusietis norāva šo lapu, taču nejauši tā izslīdēja viņam no pirkstiem. Visu zemi zem koka klāja kritušās lapas, un viņš vairs nezināja, kuru no tām turējis kukainis. Cilvēks sagrāba visas lapas sainī un atgriezās mājās. Tur viņš ņēma lapu pēc lapas, aizsedza seju un prasīja sievai:
- Tu mani redzi?
Sieva, protams, atbildēja:
- Redzu.
Taču pēc pāris dienām viņai apnika vīra muļķošanās un šī, lai atkratītos, atbildēja:
- Neredzu!
Čusietis sajūsmē metās uz tirgu, kur, aizsedzies ar šo koka lapu, visu acu priekšā paķēra saini ar preci no tirgotāja letes. Tirgus sardze viņu saķēra un nogādāja apriņķa tiesā. Priekšnieks iezskatīja apsūdzību un iztaujāja vainīgo un cietušo. Čusietis izstāstīja visu kā bijis. Ierēdnis sāka smieties un lika atbrīvot zemnieku:
- Viņu Debesis jau tā sodījušas, atņemot prātu, tāpēc mēs viņu nesodīsim.

(Haņdaņs Šuņs "Smaidu mežs", III gs.)