Operators Mārtiņš Kleins stāstīja, kā tālajā 1969. gadā filmēja "Pie bagātās kundzes" par dzīvi 1920. gadu otrajā pusē – Lielajā depresijā. Pienāca brīdis, kad jāfilmē scēnu, kurā Pāvuls pērk Līgai baltās kurpītes. Tā kā tajos laikos paviljonos filmēja maz, priekšroku deva darbam dabā, tad nu sarunāja Vecrīgā apavu veikalu, netālu no Sv. Jāņa baznīcas, kuru vakarā dekoratori pārveidoja līdzīgu 1. republikas laika veikaliem, salika skatlogā apavus un cenas latos (bet bez "Ls", tikai skaitļi).



Ierodas kinošņiki no rīta filmēt, bet tur pie veikala vairāki simti kareivīgu sievišķu - rinda pa 4 kvartāliem, - deficīts veikalā "izmests"!!! Bezmaz jāsauc miliciju (tā laika policijas nosaukums), lai padomju sievišķiem iestāstītu, ka viss domāts tikai lai atainotu pagātnē palikušo "pūstošo kapitālismu", nevis lai padomju sievietes tiktu pie kvalitatīvām kurpītēm.

15. gs. humānists no Venēcijas Hieronimo Skvarčafiko (Hieronimo Squarciafico) savus darbos un vēstulēs ļoti pukojās par to, kā jaunā mode uz poligrāfiski drukātajām grāmatām acu priekšā degradējot jaunatni.

Ja tā turpināsies, cilvēki aizmirsīšot rakstīt! Viss tev priekšā nodrukāts kantainiem burtiem - neko nevajag pašam neko pārrakstīt, vingrinot roku motoriku. Nevajagot vairs iedziļināties, censties saburtot neskaidrās vietas pergamenta rokrakstā. Pateicoties šim gadžetam, jaunatne nevis socializējas krogos, meitu mājās un dueļos, bet nu par lētām naudiņām katrs varot iegādāties kaut kādas blēņas un savā kaktā lasīt. Grāmatatkarība! Jau esot tādi, kas vispār no mājas neejot ārā, iegrimuši tai verķī, ko rokā tur!

Visbīstamākā situācija veidojas tad, ja uz jauno prātu iedarbojas zemas kvalitātes teksti ar patērētājpsiholoģijas sindromu. Līdz ar to viņš kļūst par t. s. “masu” cilvēku, viduvējību, kas pamazām zaudē jaunrades spējas. Lētās un tagad viegli pieejamās grāmatās agresivitāte, sadisms, izvirtība izraisa haosu, “tumsas” spēku darbību, tieksmi visu sagraut, izpostīt. Ikviens, kurš lieto drukātās grāmatas, var nonākt atkarībā no tām, un jo īpaši tie cilvēki, kuri jūtas vientuļi, kautrīgi, garlaikoti, un tie, kuri cieš no citām atkarībām vai kuriem ir vāja savu impulsu kontrole.

Grāmatatkarība - atkarība no drukātās grāmatas varot rasties arī tad, ja to bieži izmanto, lai mazinātu stresu - ja cilvēks neprot citādi tikt galā ar negatīviem notikumiem un emocijām. Nevēlama ietekme rodas tad, ja grāmatu izmanto, lai vilcinātos paveikt darāmo, izvairītos no netīkamas atbildības, mierinātu sevi, mēģinātu slāpēt depresīvas izjūtas vai censtos apmierināt vajadzību pēc domubiedriem vai piederības kādai ļaužu kopai.

Verdikts: jaunās tehnoloģijas veicina globālu intelektuāla slinkuma un domāšanas sekluma izplatīšanos. Pie tam pieejamais drukātās informācijas apjoms drīz būšot tik milzīgs, ka viens cilvēks to nespēs sagremot! Ļaužu prātus pārņems haoss, zudīs personības identitāte, nespēja pašiem domāt, dominēs tikai tikai svešu domu citēšana, neprotot vairs atšķirt "graudus no pelavām". Vēl pāris paaudzes, un cilvēce būšot degradējusies līdz mežoņu līmenim.

Vēl pirms gadiem 200 Dienvidkurzemē meitas svētkos staigāja tādos pašos pelēki bēšīgos vilnas strīpbrunčos, kā citos novados tuvākajā apkaimē. Neko jestru un spilgtu, krāsojot vaivariņos un sīpolu mizās, mājas apstākļos nedabūt. Nu bij kāds tur savs musturiņš atšķirīgāks (nevienos laikos meitas nav gribējušas ģērbties visas vienādi, kā Ziemeļkorejas jaunkareivji, izņemot, ja jādzied korī vai jādejo TDA), kas, ja nebūtu noticis kāds cundurs, pirms gadiem 100 būtu iegrāmatots kā Dienvidkurzemes tautastērps, un tradīciju komisijas rūpīgi raudzītos, lai mūsdienās nebūtu nekādu noviržu no apstiprinātā un iekonservētā standarta. Gluži kā tas šobrīd notiek ar citu novadu tautas tērpiem.
Bet redz, sanāca tā, ka Lībavas jūrmalā ņēma un strandēja kāds hollanderu tirdzniecības kuģis, kas bija bāztin piebāzts ar rūpnieciski krāsotu spilgi sarkanas vilnas auduma baķiem un stikla pērlītēm Sibīrijas iezemiešiem, devās uz Pēterburgu. Un, tavu brīnumu, jau pēc mēneša visas Nīcas un Bārtas novadu meičas uz zaļumballēm devās nevis no vecmāmiņām mantotajos bēšīgi strīpaini pelēkajos, bet gan no nekurienes uzradušajos ugunīgi sarkanos brunčos un stikla pērlītēm izšūtos sarkanos vaiņagos! Un neviens nepīkstēja (moš kāds bubināja, kur nu bez tā, taču avotos tas nav saglabājies), ka lūk, galīgi kaunu aizmirsušas, tēvutēvu tradīcijas un nacionālo identitāti zaudējušas, ne mūsu, bet "svešās" krāsās izrotājušās. Un nepagāja ij ne pārsimt gadu, kad sarkanie brunči tiek uzskatīti kā kas mūžsens un tradicionāls. Būtu strandējušā kuģī cita krava, būtu latviešiem cits tradicionālais nacionālās identitātes mantojums, ko tagad sargāt.

ПРИКАЗЪ
По Суздальскому Мушкатерскому полку
Ковно 20 августа 1807 г. №372

По случаю назначеннаго сего числа у Польскаго князя Сангушскаго бала и приглашенiя на таковой всъх Штабъ и Оберъ-Офицеров ввереннаго мне полка, предписываю принять къ руководству и непръменному исполненiю слъдующее: Всъмъ Штабъ и Оберъ-Офицерам быть одътымъ в новой парадной формъ при знакахъ, шарфахъ и ранцахъ.
Явиться к Польскаму князю на балъ ровно въ 8 час. вечера.
Прибывъ на балъ осмотръеть исправность своей амуницiи, дабы не было видно сквозь проръзы въ соблазнительных местахъ голое тъло.
Пришедши въ покой не сморкать на полъ, а иметь для того цълые платки.
По стенамъ покоевъ похабныхъ надписей не дълать и соблазнительныхъ членовъ человъческаго тъла не рисовать.
Когда явятся польския женщины, вести себя какъ можно скромнъй. Жопой къ лицу дамъ не поворачиваться, при разговорахъ съ красивыми шляхетками рукъ въ карманахъ панталоновъ не держать и членовъ не наяривать.
Во время танцевъ и контредансовъ ногъ своим дамамъ не подставлять, чтобы падали, къ себъ на колени не сажать и за жопы дамъ не щупать.
Въ буфетахъ до пьяна не напиваться, по углам комнатъ не плевать и пальцами не высмаркиваться.
Во время ужина за столомъ поганныхъ словъ не произносить и под столомъ соседнимъ дамамъ членовъ въ руки не класть. После ужина на балконъ срать не выходить, а отправляться для этого въ отхожiя мъста.
При прощанiи съ дамами дълать трижды поклонъ на французскiй манеръ и вообще вести себя на время бала прилично, яко подобаетъ образованному русскому офицеру.

Подписалъ
Командиръ полка, Полковник Зорублёвъ
----------------------------------------------------------------------
Protams, ka feiks – šajā laikā pulka komandiera vietas izpildītājs, bija apakšpulkvedis Pjaterikovs (Пятериков Василий Ильич), bet pulka šefs bija ģenerālmajors Šenšins (Шеншин Федор Михайлович), savukārt tāda pulkveža Zarubļova nekad nav bijis, – taču vienalga smieklīgi, jo katrā pasaciņā ir sava daļa patiesības. :)

1920. gadā lielinieku partijas (un arī nu jau "Padomju" Krievijas) vadība nolēma, ka ko jādara, lai kā iegūtu bijušo impērijas Kaspijas jūras floti (tankkuģus un kara kuģus), kas, sakautajām "balto" vienībām atkāpjoties, bija nonākusi Persijai piederošajā un britu kontrolētajā Enzelas ostā, un tur internēta. Juridisku tiesību uz impērijas mantojumu lieliniekiem nebija, savukārt mēģināt kuģus atgūt ar spēku, nozīmēja atklātu militāru konfliktu ar Lielbritāniju.

Tad nu ārlietu tautas komisārs (tb ārlietu ministrs) Čičerins nolēma iet jau iestaigātu taciņu, proti, Volgas-Kaspijas kara flotiles komandierim Fjodoram Raskoļņikovam vajadzēja "uz savu galvu" (t.i. it kā priekšniecībai nezinot) uzbrukt ostai. Ja sanāks, tad labi, bet ja nesanāks, Maskava norobežosies un postulēs, ka neko nezina: gan jau, ka vietējie, nopirkuši krievu uniformas mednieku makšķernieku veikalā, bet mūsējo tur nav – ja tā būtu Sarkanā Armija, tad viens pats budjonoviešu kavalērijas pulks tur visus būtu izklapējis pāris stundu laikā!

Tā nu 1920. gada 18. maijā "brīvprātīgie" vairākos kuģos naktī pietuvojās Elzelas ostai un līdz ar pirmajiem saules stariem tai uzbruka. Savukārt no sauszemes uzbrukumu atbalstīja kavalērijas divizions, kas jau agrāk bija turp devies pa kalnu takām no lielinieku iekarotās Azerbaidžānas. Rezultātā pilsētas nelielais garnizons tika sakauts un bēga, bet lielinieki ieņēma gan pilsētu, gan krietnu teritoriju ap to. Necerētie panākumi tā spārnoja pasaules revolūcijas bīdītājus, ka Kremlī jau sāka domāt par Persiju kā jaunu "padomju republiku" un jūras robežu gar Indijas okeānu. Nu un tika nolemts radīt Persijas Padomju Sociālistisko Republiku.



Tas arī tika pēc jau zināma scenārija (atcerēsimies kaut vai visas fiktīvās Ukrainas, Somijas, Igaunijas, Baltkrievijas, Latvijas Stučkas u.c. "padomju valdības") tika izveidota jaunās republikas Kara revolucionārā padome, valdība un armija (kuras kodolu gan veidoja "brīvprātīgie", kas šādi izmantoja savus atvaļinājumus). Augustā Persijas Sarkanā Armija uzsāka pārējās Persijas "atbrīvošanu", ar perspektīvu ieņemt Teherānu, taču jau pēc pāris nedēļām uzvarošie sarkanarmieši sastapās ar Persijas regulārās armijas daļām, un t.s. Persijas kazaku divīzija pirmajā kaujā tos sakāva lupatlēveros, saņemot gūstā vairāk nekā 500 "tūristus". Drīz vien kazaki ieņēma jaunizceptās sociālistiskās republikas galvaspilsētu Reštu, un no sakāves sarkanos paglāba tikai atvaļinājumā palaistais strēlnieku pulks no Baku, kas nevis brauca apciemot ģimenes, bet gan devās palīgā idejiskajiem brāļiem taisīt revolūciju. Rešta astoņas reizes nonāca te persiešu, te sarkano varā. Pa to laiku lielinieku kontrolētajā teritorijā sākās agrārā reforma, nacionalizācija un pārtikas resursu konfiskācija, kas nekādi neraisīja sajūsmu vietējā proletariātā, kas vēl joprojām bija pusfeodāla cilšu sabiedrība. Sāka veidoties vietējo cilšu partizānu vienības, kas sāka uzbrukt lieliniekiem.

Savukārt Lielbritānijas valdība ne pa jokam satraucās par iespējamo Persijas nonākšanu lielinieku varā. Maskavai tika piedāvāts darījums: Lielbritānija pārtrauc militāro palīdzību Polijai un ģenerāļa Vrangeļa armijai, atzīst de iure KSFPR un slēdz ar to tirdzniecības līgumu, savukārt Sarkanā Armija aizvācas no Persijas, kurā oficiāli nemaz neatrodas. Kremlis sita saujā un solījās, ka darīšot visu, lai kā ietekmētu sev draudzīgos "ogļraču zemessargus" Persijas ziemeļos – 1921. gada septembra sākumā pēdējās Sarkanās Armijas vienības atstāja Persijas teritoriju, pametot savus nedaudzos vietējos atbalstītājus taisīt revolūciju vienus pašus.

Via: http://svpressa.ru/post/article/100071/

Grīste par Nafi, Rukšhīra dēlu

Dzīvoja reiz vīrs vārdā Rukšhīrs no Kuiļfjorda. Tā tēvu sauca par Rukšķi Cūkģīmi – viņš bija Siveina, Sverkera Cūkas dēla brāļadēls, kurš ieradās Islandē kopā ar Gudmunda, Gudleifa dēla ļaudīm, bet pirms tam dzīvoja Sivēntorpas sētā Norvēģijā. Taču ne par viņu vēsta šī sāga.

Kad Rukšhīrs nomira no vēdera krampjiem, tā stiprais akmens nams Kuiļfjordā nonāca vecākā dēla Nafi rokās. Nafi bija divi pusbrāļi - Nifi un Nufi, - kas bija Rukšhīra un verdzenes Sivindisas dēli.

Haugā dzīvoja berserks Ulfs Pelēkās Bikses. Viņš bija neganta rakstura, un ļaudis aiz muguras sačukstējās, ka Ulfs varētu būt vilkatis. Savulaik viņš nogalināja un apēda Astrīdas Sarkanais Apmetnis vecmāmiņu, kamēr Astrīda bija kalnos glābt aitas no negaisa, un altingā izraidīts no zemes, taču Ulfs nepakļāvās bondu gribai un paslēpās ziemeļos. Te nu viņam uznāca dullums un šis ieradās Nifgardā, kur dzīvojas Nifs – pienāca pie tā salmiem klātās zemnīcas un kliedza: "Nāc laukā, Nif, cīnīsimies!" Taču Nifs zināja, ka berserki negodīgi cīnās, tāpēc atbildēja caur durvīm: "Nav man šodien vēlmes ar tevi cīnīties Ulf, ej, no kurienes nācis". Tad Ulfs pūta ar tādu spēku, ka aizpūta salmu jumtu fjordā, un ielēca zemnīcā. "Nu vai tagad tev vēlme parādījās?!" "Parādījās cita vēlme", - iesmējās Nifs, - "sacensties ar tevi, kurš ātrāk skrien!" - un metās prom. Viņš skrēja ļoti ātri un drīz nonāca Kuiļfjordā, kur lūdza patvērumu Nafi stiprajā namā. "Nāc iekšā, Nif" - atbildēja Nafi, - "akmens ir stiprāks par salmiem, bet tu esi mana tēva dēls".

Ulfs nevajāja Nifi, jo pavisam netālu bija Nufgarda, kur dzīvoja Nifi brālis, vārdā Nufi. Par to, kā šis Nufi krita kaujā pie Skjafandas, vēsta sāga par Tordu, Tormoda dēlu. Nufi zemnīca bija klāta ar žagariem, bet vainagoja to koka zirga galva. "Nāc ārā, Nufi, neesi tāds gļēvulis kā tavs brālis Nifi!" - sauca Ulfs, un sāka pūst. "Nepird tik skaļi, Ulf, un neplāties", - caur durvīm atbildēja Nufi, - "bet ej no kurienes nācis". Ulfs niknumā tā pūta, ka žagari pašķīda, un viņš veikli ar cirvi rokā ielēca zemnīcā. Taču tur paslīdēja uz pavarda akmens un nokrita, bet Nufs paspēja uzlēkt zirga mugurā un laisties auļos uz Kuiļfjordu. Viņš vēl nezināja, kas noticis ar Nifi.

Nafi un Nifi, ieraugot Nufi, ielaida viņu namā un sāka trīt šķēpu asmeņus zinot, ka Ulfs viņus meklēs.

Kad Ulfs Pelēkās Bikses ieradās Kuiļfjordā, jau sāka tumst, taču viņš, kā jau berserks, labi redzēja tumsā, un saskatīja, ka Nafi nams ir stiprs. Tāpēc viņš uzmeta plecos aitādu, izliekoties par kalpu, un klauvēja pie nama durvīm. "Kas tur ir?" - vaicāja Nafi. "Atver, Nafi, tas esmu es, Bezzobu Vuškuds, - nomēkšķēja Ulfs. Šajā brīdī garām gāja Torbjorns Līdaka, Torleiva Turi dēla dēls, un skaļi iesmējās: "Patiešām bezzobu, jo mutē vieni vienīgi ilkņi!" "Velti tu tā", - noteica Ulfs, un ar vienu vēzienu pāršķēla Torbjorna galvu. "Esi nolādēts, Ulf!", - aiz durvīm iesaucās Nafs. Tad Ulfs uzlēca uz viņa nama jumta un ielūkojās dūmvadā. "Necepies nu, Nafi" - viņš sauca, - "es atvēsināšu tavu galvu!" "Es necepjos, bet tu gan tūdaļ to darīsi!" - tam atbildēja Nafi, un brāļi ar šķēpiem aizķēra Ulfu un pa dūmvadu ievilka namā, tieši uz pavarda esošajā alus vārāmajā baļļā ar verdošu ūdeni, kurai tūdaļ uzmeta vāku pa virsu. Stāsta, ka Ulfs tajā brīdī nodziedājis pirmsnāves dziesmu, taču par to šī sāga klusē. Nākamajā dienā Nafi devās uz tingu un izstāstīja bondiem visu, kā bijis.
Tā beidzas grīste par Nafi Rukšhīra dēlu.

XX gs. viena no labākajām paraugkolonijām pasaulē bija Beļģijas Kongo. Kalnrūpniecībā balstītā ekonomika (75% kobalta ieguves pasaulē, 60% urāna rūdas pasaulē, dimanti, varš, alva, volframs u.c.), stabili pieauga par 4-5% gadā, bet dzīves līmeņa ziņā Kongo izteikti līderēja Āfrikā un tikai mazliet atpalika no Dienvideiropas zemēm. Attīstīta infrastruktūra, dzelzceļu tīkls klāja visu zemi, 38 visnotaļ mūsdienīgās pilsētās lidostas. Tāpat Kongo bija izteikts līderis analfabētisma likvidēšanā pamatiedzīvotāju vidū (42% lasītpratēju 1960. gadā), tajā bija visai laba veselības aizsardzības sistēma, kas veiksmīgi tika galā ar tropu epidēmijām, kas pļāva apkārtējo zemju iedzīvotājus. Bija izveidota arī visnotaļ moderna sociālo pabalstu sistēma darba nespējniekiem un bezdarbniekiem.



( ... )

"170* года сентября в 17-й день по росписи доктура Самойла Каллинса сделано лекарство боярину Борису Ивановичу Морозову, а в то лекарство положено:
- cоли из раковых глаз - золот(ник)
- камени безую против 24-х зерен
- водки коричной 12 зол(отников)
- водки ангеликов 16 золот(ников)
- сиропу фиалкового 8 золот(ников)
и то все смешено принять половину по утру рано или после обеда, а другую половину принять на другой день по утру рано. Записано"
(..)
"4 октября. Сахару мелкого четверть фунта, масле феникольнаго 6 капель, масля мятного, масла коричного по 4 капли, водки мятной сколько пристойно, винных ягод 16 золотников, пива кружка серебряная, водки сарпинли 32 золотника."

Acīmredzot bajāram Morozovam, tāpat kā man, vislabāk patika "водки мятной сколько пристойно", taču tie pārējie ingradienti... vārdu sakot, pēc divām nedēļām bajāra dvēsele devās pie Tā Kunga... Savukārt dokturs Kolinss 1666. gadā atgriezās miglainajā Albionā, kur sarakstīja fundamentālu darbu "The present State of Russia in a letter to a friend at London written by an eminent person residing at the Great Tzars Court of Moscow for the space of nine years".

-----
* Domāts 7170. gads - tūkstoši tekstā izlaisti kā pašsaprotami, - t.i. 1661. gads pēc Gregora kalendāra.

Vēl XIX gs. beigās pamattransports bija zirgu pajūgs. Bet zirgs, kā zināms, ēd auzas (principā zirgs var ēst arī tikai zāli un sienu, taču tad nebūs nekāds vilcējs). Pēc tam parādījās automobiļi, kas XX gs. pirmajā pusē pilnībā izspieda zirgu miljonus no aprites, tb tos pārstrādāja desās. Un ko šādā situācijā lai dara zemkopji, kuri tradicionāli jau gadsimtiem audzējuši auzas? Vai nu šiem jāpārprofilējas un jāsāk audzēt gurķus, vai jāmeklē jaunus noieta tirgus. Bet tirgus ir cilvēki – lai tie pirktu auzas, viņiem ir jāiestāsta, kāpēc tās jāpērk.

Uzdevums ir grūts, taču ne neiespējams. ( nu_ir_auzas )

Viena no interesantākajām personībām Turcijas vēsturē ir 1564. gadā par lielvezīru ieceltais Sokolu Mehmeds pašā (Sokollu Mehmet Paşa, 1506-1579). Mūsu pusē par viņu neviens nekā nezina (kas saprotams, jo te vēsture sākas 1918. gadā un aptver tikai reģionu no Mēmeles līdz Abrenei), taču Tuvajos Austrumos viņu tur lielā cieņā līdz pat mūsu dienām. Viens no interesantākajiem apsektiem viņa darbībā ir megaplāni, kuri pa lielam visi realizēti... pāris gadsimtus pēc viņa nāves.
1) 1568. gadā viņš lika priekšā jau izstrādātu Suecas kanāla plānu kura realizācija ļautu izveidot īsu un drošu ceļu no Vidusjūras uz Indijas okeānu, savienotu Osmaņu impērijas Mazāzijas un Persijas līča ūdens komunikācijas vienā veselumā (tā kā impēriju apskaloja vairākas jūras, katrā nācās uzturēt savu atsevišķu floti). Tika uzsākti sagatavošanas darbi, taču Ēģiptes pašā un Jemenas hanu pretestība projektu nobremzēja un nācās to iekonservēt labākiem laikiem.
2) 1569. gadā Lieliskajā Portā uz galda tika likti Volgas-Donas kanāla projekta rasējumi, lai sajūgtu savā starpā Melno un Kaspijas jūras un varētu nostabilizēt tirdzniecību un attiecības ar draudzīgo Maveranahru, apejot naidīgo Persiju, kā arī palielināt militāro klātbūtni Volgas lejteces stepē, ko aizvien vairāk sāka apdraudēt moskoviti. Kanālu sāka rakt tajā pašā gadā, kopumā tika veikta daļa darbu, taču sākās Krimas hana atbalstīti dumpji, un arī pats hans Girejs izrādīja gatavību sacelties: šāds Rail Baltica ceļš veicinātu to, ka Krimas haniste no visai autonoma protektorāta kļūtu par Osmaņu provinci. Bez tam, lai panāktu pilnīgu drošību, bija nepieciešams atņemt moskovitiem Astrahaņas hanisti, ko tie bija okupējuši un anaketējuši 1557. gadā – Krimas hans atteicās karot, bet bez viņa atbalsta šīs teritorijas atgūšana nebija iespējama.
3) 1590. gadā viņš nāca klajā ar projektu kanālam starp Melno un Marmora jūrām: Marmora jūra > Sakarjas upe > Melnā jūra, ko realizēja 1591. gadā, un pa kuru piegādāja kokmateriālus no Bursas uz Stambulas stāpeļiem.
4) Īsi pirms nāves viņš sāka caursist Krimas zemes šauruma kanāla projektu – tam vajadzēja savienot Azovas jūru ar Dņepras-Bugas limanu. Projekts netika pat uzsākts, jo Krimas hans bija krasi pret to (labāk atteikties no ekonomiskā izdevīguma, taču saglabāk autonomiju - nebūtu iespītējies, Krima šodien moš būtu Turcija).

Via: Samarcic Radovan. Sokollu Mehmet Paşa. - Sabah Kitaplari: İstanbul, 1995, ISBN 975-7238-14-7