Tā kunga 1670. gadā “bajāra dēls Nikifors Skorjatins sita pieri pret zemi par savu sievu Pelageju, bet lūgumrakstā vēstīts: sūdzība, valdniek, mana par nevaldāmo savu sievu Pelageju: tai 176. gadā iekoda viņa, mana sieva, mana ķermeņa plecā ar zobiem, knaibīja manu rumpi un bārdu izplūkāja. Es, kalps tavs, situ pieri pie zemes, vēršoties pie tevis Meistaru Palātas Prikazā, un iesniedzu lūgumrakstu okoļņičijam Vasīlijam Jeropkinam Mihaila dēlam. Un tavu kalpu Meistaru Palātas Prikazā uzklausīja djaks Ivans Vzimkovs, aplūkoja manas sievas un viņas zobu pēdas uz mana ķermeņa, un šajā viņas ļaundarībā neko nosodāmu nesaskatīja. Un 178. gadā mana sieva Pelageja gribēja mani, tavu kalpu, ar cirvi nosist, man nācās glābties, atgaiņājoties, taču viņa pāršķēla man labās rokas apakšdelmu, un es knapi dzīvs no viņas cirvja izglābos, pametot savu sētiņu un begot uz Meistaru Palātas Prikazu, kur situ pieri stoļņika Fjodora Sokovņina Prakofjeva dēla priekšā. Un stoļņiks Fjodors Sokovņins Prakofjeva dēls lika aprakstīt manā rokā šķelto brūci, un no šī pāršķēluma radīto skādi. Taču arī turpmāk mana sieva draudēja man nāves draudus, un pēc tava, mans valdniek, rīkojuma ietupināta mana ļaunprātīgā sieva aiz atslēgas. Bet viņa, arī sēžot aiz atslēgas, savā negantībā turpina brūķēt muti un draudēt man nāves draudus. Visužēlīgais valdniek, žēlo mani, liec manas sievas negantībai un audzināšanai savu rīkojumu izdot un ļaut man no viņas šķirties, lai mani no viņas rokas nākotnē nāve priekšlaicīga nepienāktu.”
( ... )

Rīta dūmu aizkūpinot un veroties nu jau rudenīgajās debesīs aizdomājos par vides ietekmi uz personības veidošanos cilvēkā (jo redz, personas esam mēs visi, bet personības – retais). Nu lūk, izsenis vēsturnieki bijuši viena no bohēmiskākajām studentu apakškopām iekš LU, taču pēdējos gados šķiet, vagantu gars izplēnējis. Ja tā nebūtu klaja spekulācija, varētu pieļaut, ka pie visa vainīga VVF bāzes ēkas nomaiņa, proti, fakultāte gadu desmitus atradās Brīvības bulvārī, ēkā, kurā senos laikos bija augstas raudzes bordelis (aiz kam auditorijas maziņas, pat nezinātāju vidū dēvētas par "numuriņiem"). Tajos laikos citās fakultātēs, kā man stāstīts, bija iespaids, ka vēsturnieku vārds ir leģions (nezinu, atsauce uz Bībeli vai Bangerski), tur studē smukākās meičas, un visi "dzer un smēķē bezbožno" – bohēma sita augstu vilni. Bet kas tagad? Kur meiču slava un naksnīgās uzdzīves spozme? Nē, mācās kā skudras, klusi un nemanāmi. Vienīgais izskaidrojums: tāpēc, ka fakultāte pārvākusies uz telpām, kuru sienas piesūkušās ekonomikas studētāju/sausiņu smārda...

Lielā mērā pateicoties lamarkismam, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tajās pašās plašajās tautas masās strauji kļuva tikpat populāra tāda iepriekš ne pārāk izplatīta parādība kā vingrošana un nevis kaut kāda tur pa pakšiem ņemšanās, bet reāli valsts atbalstīta, jo vingriem cilvēkiem dzimst vingrāki bērni un tur jau tik viens solis līdz pārcilvēku nācijai un pasaules virskundzībai.

20. gadsimta sākumā prevalēja divas vingrošanas sistēmas - zviedru Raiņa(dramaturgs, dzejnieks, sabiedrisks darbinieks) Pēra Henrika Linga(Pehr Henrik Ling) izgudrotā, oriģināli nosaukta par zviedru vingrošanu un tā paša Linga sekotāja, dāņu atlētikas tautskolas dibinātāja, bestsellera "Grundgymnastik eller primitiv gymnastik" autora Nila Buha(Niels Ebbesen Mortensen Bukh) pamata jeb primārās vingrošanas sistēma. Abas šīs sistēmas bija ļoti populāras galvenokārt tālab, ka bija balstītas vingrojumos, kuriem nav vajadzīgi kādi speciāli stendi un mehānismi, viss balstīts uz cilvēka paša svaru un organisma iespējām.

Ideja par jogu kā ko veselību uzlabojošu parādījās XX gs. gadsimta pirmajā pusē Maisuras galmā, kad Vadijaru (Wadiyar) dinastijas valdnieks maharadža Krišnaradža IV (Nalwadi Krishnaraja Wadiyar IV, 1884-1940) ieinteresējās par britu armijā pastāvošo vingrošanas sistēmu – Eiropu kā reizi bija pārņēmis apsēstības ar veselību un vingrošanu vilnis.

Tika izveidota instruktoru grupa, kas tika apmācīta Lielbritānijā, bet pēc tam centās ieviest to Maisuras armijā un izglītības sistēmā. Kaut pat jaunie prinči vingroja ik dienu, pastāvēja arī zināma pretestība konservatīvi noskaņoto pavalstnieku vidū, tāpēc visai drīz valdnieks nāca klajā ar ideju, ka vingrinājumus jāpiemēro vietējām īpatnībām, nevis mehāniski jākopē. Piemērs jau bija: fizkultūras pasniedzējs un kultūrists K. V. Aijers (K.V. Iyer, 1898-1980), kurš aktīvi centās apvienot jogu asanas ar sengrieķu klasisko vingrošanu, bija pārtulkojis sanskritā visai daudz metodisko materiālu, bija atvēris jau vairākas vingrošanas zāles, izmantoja sūrju namaskāru (Sūrya namaskāra) bodibildingā.

Maharadža uzdeva galma filosofam svami Tirumalajam Krišnamačarjam (Tirumalai Krishnamacharya, 1888-1989) izveidot indiešu nacionālo vingrošanas sistēmu, kā arī uzticēja Aieram uzcelt jaunu vingrošanas halli tā izstrādātās vjajamas metodes (vyayam) treniņiem. Apvienojot ko no klasiskās jogas, šivaītu askētu prakses, Aijera metodēm un britu vingrošanas, tika izveidota sistēma, ko mūsdienās Rietumos praktizē kā "hatha jogu".

Indijā šīs vingrošanas sistēmas tālāk izplatīja Kristiešu jauniešu asociācija(YMCA), kuras pamatmērķi līdz pat šim pašam brīdim ir rūpēties ne tikai par līdzpilsoņu gara, bet arī par grēcīgās miesas spēku un veselību. Šīs organizācijas iespaidā Indija desmit gadu laikā(1920. - 1930.) no valsts, kurā vingrošanu teju vai nepazina vispār, kļuva par valsti, kurā vingro stūru stūros. Kļuva populāras arī gandrīz vai pilnībā aizmirstas senās elpošanas sistēmas un kaujas mākslas elementi. Šis viss indiešiem bija ļoti aktuāls, jo beidzot taču bija jātiek galā ar britu koloniālistiem, tostarp, gatavojot topošos teroristus. Viens no teroristu - fizkultūriešu šūniņu veidotājiem Raghavendra Svami no Malladihalli, tautā pazīstams kā Tiruka(ubags) esot pievērsis terorismam un fizkultūrai až 4,5 miljonus cilvēku. Lai britu oficiālās iestādes ne pārāk pievērstu uzmanību viņa radošajai darbībai, viņš deklarēja, ka māca cilvēkiem "jogu".

Tas tiešām palīdzēja, jo britiem "joga" bija labi pazīstama. Tas bija tas, ar ko nodarbojās klaiņojošie ubagi - faķīri. Proti, grauza stiklus un rija garus lupatu striķus, tos pēc tam velkot ārā, staigāja pa oglēm un gulēja uz naglām, izveica apbrīnojamas litrāžas klizmas un ar zobiem cēla milzīgus smagumus, nodarbojās arī ar kontorsiju, kur nu bez tā. Paši jaudīgākie no faķīriem, daudz tuvāk karjeras beigām, nekā pašiem šķita, reizēm uz kādiem ražas svētkiem ļāvās sevi dzīvus zemē ierakt. Kad uz rīta pusi iesviķojušie ciema iedzīvotāji devās faķīru meklēt, parasti nevarēja vairs atcerēties, zem kura koka šis ierakts un vienojās, ka jogs ir brīnumainā kārtā pačabējis, kas viņa slavu un prestižu pacēla par desmitiem procentpunktu. Vienvārdsakot, briti jogus uzskatīja, lai arī par plānprātiņiem, taču pilnīgi nekaitīgiem.

Nu, jā, un viens no šiem sportiskajiem, skandināvu garā trenētajiem atlētiem Manibhai Haribhai Desai pārvācās uz ASV, pieņēma vārdu Jogendra(Shri Yogendra), nodibināja jogas institūtu(Yoga Institute), sāka izdot grāmatas(Yogendra «Asanas Simplified» 1928.; Yogendra «Yoga Personal Hygiene» 1931.) un aiziet jūriņā. Uz eksotiku tendētajai amerikāņu publikai tā bija tīrā medusmaize.

Par t.s. Krimas karu (an. Russian war, Crimean War, fr. la Guerre d’Orient, Guerre de Crimée, vc. Orientkrieg, Krimkrieg, kr. Восточная война, Крымская война, 1854-1856). Interesanti, ka, piemēram, Baltijas jūrā operēja tikai lielo okeāna kuģu flotiles, kas, attiecīgi, bija spējīgas veikt ostu pilsētu bombardēšanu, taču nekontrolēja seklos piekrastes ūdeņus. Kur palika mazākas iegrimes karakuģi, kas spētu gan desantus veikt, gan piekrastes blokādi īstenot un kaperēt? Izrādās, ka 10 šādi kuģi patrulēja Skotijas piekrasti, 27 - Anglijas piekrasti, 7 – Īrijas jūru, bet 23 - Ziemeļu jūru.

Kāpēc tik dīvaini? Gluži vienkārši, tāpat kā mūsdienās, arī tajos laikos Krievija lieliski mācēja (kā nekā Potjomkina ģerevņas ir viņu tehnoloģija) imitēt militāro varenību un grabināt ieročus: bija pāris ekstra klases elites armijas vienības, vairāki ultramoderni karakuģi (kurus gan īsti nemācēja vadīt, bet to jau neviens nezināja), ko demonstrēja visās iespējamās situācijās, kamēr armijas pamatmasa vīzēs maršēja siens/salmi un ravēja ģenerāļu mazdārziņus. Attiecīgi, Rietumos bija iespaids par Krievijas impēriju kā sociāli un ekonomisku iepalikušu, toties militāri varenu lielvalsti, un centās nodrošināties pret šīs varenās armijas prettriecieniem pašu teritorijai. Neviens pat nenojauta, ka tas viss ir "pokazuha". Bet kad saprata, tad jau bija par vēlu ko stratēģiskajos plānos mainīt.

Starp citu, šajā dienā pirms 209 gadiem dzimis viens no dižākajiem politiķiem Eiropā kopš Renesanses laikiem.

Šis cilvēks izcēla no drupām savu valsti, kas bija izpostīta revolūcijā, sagrauta visu zemeslodi aptvērušā karā, nospiesta zem reparāciju sloga.

Šis cilvēks ilgi no nekā veidoja savu karjeru, iesviests cietumā ar safabricētu apsūdzību par "apvērsuma" organizēšanu, pa šiem gadiem, pateicoties savām rakstura īpašībām, ap sevi savācot uzticamu un pārbaudītu draugu un atbalstītāju pulku.

Šis cilvēks, atšķirībā no daudziem citiem saviem priekšgājējiem pie varas nāca ne to sagrābjot ar varu, ne iekļūstot krēslā ar dzimšanas tiesībām, bet gan godīgi uzvarot demokrātiskās vēlēšanās.

Šis cilvēks sapņoja pārvērst savu galvaspilsētu par arhitektūras pērli, un savu panāca – vēl šobrīd viņa veikumu apbrīno ik gadu miljoniem tūristu, bet cilvēku apziņā šī pilsēta iegūlusi kā "redzēt, un tad var mirt".

Šī cilvēks panāca, ka viņa vadītā valsts kļuva par visstraujāk attīstošos ekonomiku pasaulē.

Viņa dzīve beidzās traģiski. Valsts nonāca totālā izolācijā, armija sagrauta, bet pats viņš ne visai ilgi pārdzīvoja savus kareivjus, kas mira ar viņa vārdu uz lūpām. Taču mēs viņu atceramies.

( ... )

1912. gada Olimpiskajās spēlēs Stokholmā jāšanas sporta cienītāju uzmanība bija pievērsta sacensību favorītam, kurš kā spēlēdamies izpildīja vissarežģītākās figūras un iegūto punktu ziņā jau no sacensību sākuma bija tālu priekšā visiem konkurentiem. Visi bija pārliecināti, ka te nu zelta medaļa garantēta ar uzviju. Līdz brīdim, kad lecot pāri šķērslim ar ūdens grāvi, zirgam paslīdēja kāja un abi - kā jātnieks, tā zirgs, - apmeta kūleni un, dubļus šķiežot, pazuda ūdenī. Jātnieks ar smagu kontūziju un piecām lauztām ribām bija spiests izstāties no sacensībām, un tik vien bija mierinājums, kā pēc karaļa Gustava V īpaša rīkojuma īpaši tikai viņam kalta zelta medaļa par "sportiskumu".



Tas bija Krievijas impērijas Izmailovskas leibgvardes pulka poručiks Karls fon Rummels (Carl von Rummel, kr. фон Руммель Карл Альфонсович, 1888-1967), labākais jātnieks visā impērijā, pēc tam 1. pasaules kara varonis, pēc lielinieku apvērsuma demobilizējās, kopš 1919. gada komandēja 8. kņaza Poņatovska ulānu pulku Polijas armijā (kas loģiski - neatgriezīsies tak pie radiem uz Kurzemi, ja tur igauņi ar latviešiem vācbaltiem brūk virsū), apbalvots ar Polonia Restituta, Virtuti Militari un Zelta Krustu, demobilizējās kā kavalērijas pulkvedis; pārstāvēja Poliju 1924. un 1928. gadu Olimpiskajās spēlēs, pēdējās izcīnot bronzas godalgu.

Un, kaut baltkrieviem šajā jautājumā cits viedoklis (Karls dzimis Grodņā), manuprāt viņš ir īstens "mūsējais" – vācbaltieši fon Rummeli Kurzemē ir zināmi kopš 1357. gada, 1631. gadā ierakstīti Kurzemes bruņniecības matrikulā, to valdījumā bijušas Purmsātu (Pormsahten), Nurmuiža (Nurmhusen), Zasas (Saassen), Červonkas (Tscherwonka) u.c. muižas, – sena un cienījama kurzemnieku dzimta.

1922. gada 11. oktobrī, 17:00, Samārā, pa Zavodskajas ielu (mūsd. Venceka iela) līgodamies slāja riktīgi iešvilpis tēvainis. Pie nama Nr.74. esošajā stabā elektromontieris Jerofejevs remontēja tālruņu sadales skapīti. Tēvainis aizķērās aiz instrumentu kastes, nolikās uz deguna, pārskaitās, norāva montieri no staba un sāka klapēt. Kāds no garāmgājējiem ieaurojās: "Oficieru šņagas mūsējos sit!" un metās Jerofejevam palīgā. Tēvainis viņu atsvieda kā dogs takšeli, taču nu jau no tuvākās vārturūmes ar bļāvienu "Sitiet oficierus!" tam steidzās palīgi. Pēc īsa, taču spoža kautiņa tēvaini sašņorēja un aizstiepa uz 1. milicijas nodaļu: "Noķērām oficieri!". Iereibušais tēvainis izrādījās guberņas kara komisatiāta darbinieks un partijas biedrs I.A. Antonovs. Arī viņu atstiepušie līdzpilsoņi, izņemot Jeroferejevu, bija pamatīgi sadzērušies, tāpēc visi kopā tika iemesti aiz restēm "līdz noskaidrosies apstākļi". Pirmais noskaidrojās Antonovs un lūdza miličus šo laist vaļā. Nu ko lai saka, cilvēks cienījams, pārkāpums visnotaļ ikdienišķs – var laist vaļā, tikai paziņojot uz darba vietas partijas šūniņu, lai tur skaidrojas. Taču nu sāka šūmēties pārējie aizturētie, aurojot, ka te darīšana nevis ar kādu kārtīgu komunistu, bet gan ar visīstāko "oficieri" un viltvārdi. Tā nu miliči sabijās uz savu roku šo laist vaļā un piezvanīja uz Valsts Politisko Pārvaldi. Čekisti atbrauca, palūkoja Antonova partijas biedra biļeti, un aizveda viņu sev līdzi. Pārējos lika palaist uz brīvām kājām, izdalot pavēstes ierasties uz nopratināšanu. Nākamajā dienā uz nopratināšanu VPP atstiepa visu guberņas kara komisariāta vadību ar pašu komisāru priekšgalā. Antonovs patiesi izrādījās bijušais Deņikina armijas virsnieks, partijas biedra karte viltota, norādītā izsniegšanas vieta nekad nebija eksistējusi.

Kā tad modrie līdzpilsoņi atpazina viltvārdi? Izrādās, Antonovs vispirms Jerofejevam iecirta pļauku, un tikai pēc tam sāka sist ar dūrēm. Būtu uzreiz gāzis pa ģīmi, vēl šo baltu dienu staigātu uz brīvām kājām.

Via: "Коммуна", 14 октября 1922 года, Nr.1150

Līdz Bastīlijas ieņemšanas dienai vēl jāgaida (atšķirībā no latviešiem, kas visu ievērojamo veic slapjdraņķī vai sniegputenī, un attiecīgi visi valsts svētki šādā laikā, francūžiem patīk valstis dibināt un revolūcijas taisīt vasarā, kad saulīte silda), taču nenoturējos. :)

Interesanti bija pamanīt rakstos, ka šajā pasaulslavenajā brīvības cīnītāju cietumā ķēdēs sakalts bijis ieslodzīts arī kāds mūsu novadnieks, proti, paša Viņa Gaišības hercoga Pētera miesīgs jaunākais brālis Karls (Karl Ernst von Biron, 1728-1801), kuru 1768. gadā Parīzē apcietināja kā naudas un vekseļu viltotāju un kabatzagļu bandas vadoni. Ģimenei, zobus sakožot, sev par nelaimi nācās "melno avi" izpirkt, citādi sēdētu līdz revolūcijai.


Karl Ernst von Biron (1728-1801)

T.i. ne tikai brašie latvju anarhisti visādās tur londōnās un bostonās iekļuvuši vēstures annālēs ar kriminālām aktivitātēm ārzemēs. ;)

Sensenos laikos, tālo 1990. gadu pirmajā pusē godājamais arheologs Juris Urtāns devās uz nesen kā atvērto Sorosa fondu Latvijā, cerot izdiņģēt mazu finansiālu atbalstu kārtējai lauku ekspedīcijai. Ierodas trīcošu sirdi - kā nu ies?, - un klauvē pie fonda durvīm. Tās atver pati direktrise Vita Matīsa un, ak tavu dieviņ, atplaukst smaidā - "Cik lieliski, ka esat atnācis!!! Mēs jūs tā gaidām, tā gaidām!!!" - paķer metru aiz džempera piedurknes un rauj iekšā, neļaujot pat izstāstīt par vizītes mērķi. Godājamo vēsturnieku pārņem viegla eiforija - Lūk ko nozīmē Rietumu elpa! Lūk, kur zinātniekus ciena! - un šis tik ļaujas vesties. Bet Matīsas kundze danco apkārt: kafiju? tēju? konjaciņu? Un tik stumj tālāk iekštelpās. Kad nu mūsu pēdakmeņu pilastrs pavisam izkusis nepierastās laipnības saulē, un jau grasās krekšķēdams apspriest vēstures zinātnes jautājumus, viņš tiek veikli piebīdīts pie loga: "Lūk, meistar, šis radiators jau kuro dienu tek!!!"

Tālajā 1981. gadā nu jau sen aizsaulē aizgājusī Rīgas kinostudija filmēja savu pirmo nopietno TV seriālu "Ilgais ceļš kāpās". Nu un, ja nemaldos, 4. sērijā, bija ainas, kur Vācijas armija, skanot pūtēju orķestra maršam, zābakus rībinot soļo pa Vecrīgas bruģi. Filmēšana notikusi pie Sv. Pētera baznīcas.



Tā nu soļo "vācu zaldāti", zilpelēkajās uniformās, spožām pogām un ķiverēm, kameras dūc, orķestris spēlē - viss notiek, - te piepeši vienā no ēkām, kas blakus tagadējam Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejam, atveras jumta mansarda lodziņš, pa to izsvempjas vecs, vecs večukiņš, paltu galvu kā pieneņpūku, izstiepj uz ielas pusi rokā mazu sarkanbaltsarkanu karodziņu un kliedz, cik nu trīsošā balstiņa ļauj: "Es zināju, ka jūs atnāksiet! Es zināju!!!"

Filmēšana paralizēta, skatītāji, kā mūsdienās mēdz teikt, "šokā", uzreiz pāris vīri pelēkos vadmalas svārkos metas iekšā mājā un jau pēc pāris minūtēm vācu armijas sveicēju ievelk atpakaļ tā miteklī. Kā viss beidzās, nav zināms, taču tā kā tas bija 1981., nevis 1951. gads, ceru, ka aprobežojās ar to, ka atņēma karodziņu, vecos "Tēvijas" numurus, norāja un vecīti palaida, lai dzīvo atlikušos gadus mierā.

P.S.
Stāstīja man to viens kamrāds, kurš, dzīvotams Audēju ielā, kā puika tur grozījās, ar lielu interesi vērodams, kā notiek kīnō filmēšana.