1915. gada pavasarī Krievijas impērijas armija frontē atradās diezgan bēdīgā situācijā. Iepriekšējā gadā uzsāktais iebrukums Austrumprūsijā ar lielu blīkšķi bija izgāzies, savukārt rudenī un ziemā vecais lapsa fon Hindenburgs sagādāja virspavēlniekam lielkņazam lielas galvassāpes, ar saviem visai mazskaitlīgajiem spēkiem spoži manevrējot un sasaistot skaitliski daudz lielākos Krievijas spēkus pata situācijā. Dienvidos Austroungārijas armija gan atkāpās, taču organizēti un pēc plāna, ja neskaita slāvu brāļus, kuri tūkstošiem padevās gūstā un nu prasīja ēst. Šķērsot Karpatus un izlauzties Ungārijas līdzenumā nekādi nesanāca. Nu un fonā stacionārs munīcijas un pārējās amunīcijas trūkums, kas bojāja garastāvokli kungiem Augstajā Štābā. Naidinieks nekādi negrasījās bailēs trīcēt Trešās Romas priekšā.

Pārspēt vāciešus manevrēšanā un izmainīt situāciju sev par labu nekādiu nesanāca, taču pārmācīt šos trakoti gribējās. Tad nu Ziemeļrietumu frontes štābā kādam dzima ideja: ja nevaram reāli uzvarēt, tad jāveic kādu spožu mazu uzvaru, un tad gan slava, gan ordeņi visiem garantēti. Bet jāuzbrūk tur, kur vācu zaldātu ja ne gluži nav, tad vismaz ir ļoti maz, jo citādi uzvara var pārvērsties sakāvē, un tad jāatskaitās priekšniecībai – šitā var arī kādu zvaigzni no pagoniem zaudēt. Tā nu štāba virsnieku kungi atradās mūžīgās dilemmas priekšā: gribējās gan zivtiņu uzēst, gan zēnam klēpī pasēdēt, taču nekādi neriskējot. ( ... )

1) Noslēdzam sadarbības līgumu ar Vāciju un kā sabiedrotie uzbrūkam Polijai.
2) Paplašinām karadarbības zonu un uzbrūkam Somijai.
3) Kopā ar mūsu sabiedroto Vāciju sadalām Poliju.
4) Apejot visādu tur pasaules sabiedrisko domu, apgādājam Vāciju ar stratēģiskajām izejvielām.
5) Nododam Vācijas rīcībā savas tankistu un kara lidotāju skolas un poligonus.
6) Ar sabiedrotās Vācijas piekrišanu okupējam un anektējam Baltijas limitrofus.
7) Vācija mums uzbrūk!
8) Kliedzam: Palīgā!
9) Pārējā pasaule mums palīdz - sūta apbruņojumu, izejvielas, karamateriālus.
10) Ar lielām mokām, kopā ar Rietumu sabiedrotajiem, pa visiem uzvaram Vāciju.
11) Okupējam visu Austrumeiropu un izveidojam tur sev pakļautus lokālos režīmus.
11) Pasludinām sevi par varoņiem un vienīgajiem pasaules glābējiem no nacisma brūnā mēra.

“(..) Personības Izaugsmes Baznīca, kā vienmēr, bija stāvgrūdām pilna. Ienākuši pa viesmīlīgi augu diennakti atvērtajām durvīm, ticīgie bijībā slīdēja garām Maska, Kavasaki, Karnegija, Geitsa un Allena svētbildēm, noskūpstīja stiklu, aiz kura relikviārijā atradās mumificējies Stīva Džobsa pirksts, līdz nonāca lielajā lūgšanu zālē. “Tici sevi! Izvēlies mērķi! Sasniedz to!” – vēstīja zeltā mirdzoši burti virs altāra. (..) Sprediķis ilga piecas stundas, ar diviem kafijbreikiem un pārtraukumu netvorkingam. Kad bija iestājies klusums un izdzisis ekrāns, draudzes locekļi pārskaitīja Baznīcai pienākošos desmito tiesu no saviem startapiem, bet tie, pār kuriem bija nākusi Motivācija, ziedoja pat bitkoinu. (..)”

Sensenos laikos dzīvoja reiz labdzimusi jaunkundze vārdā Almodisa de la Marša. Kā jau tas dzīvē bija iekārtots, 1038. gadā viņa visai agri tika izdota pie vīra, par kuru kļuva Hugo V, Luziņanas kungs, saukts par Dievbijīgo. Abi bija aptuveni viena vecuma, hormoni virmoja, un viens pēc otra pasaulē nāca trīs mantinieki: dvīņi Hugo un Žurdēns, kā arī meitiņa peciņa Melisenda. Taču tad piepeši (sic!) izrādījās, ka abi laulātie esot pārāk tuvi radinieki (visi apkaimes Targarieni rauca degunus), un laulību nācās šķirt. Tā kā dāma bija izskatīga - piens un asins, - ar labiem ciltsrakstiem un pūru, nepagāja ne brīdis, kad viņa 1040. gadā aprecējās pa otram lāgam, šoreiz ar Tulūzas grāfu Ponsu Gijomu. Bērni palika pie tēva kā tā mantinieki, bet pats Hugo jaunu sievu vairs nemeklēja.

Arī Ponsam tā bija jau otrā laulība, taču bērnu nebija. Te nu Almodisa nāca kā glābiņš – viens pēc otra pasaulē nāca trīs dēli (viņu skaitā arī Raimunds, vēlāk viens no Pirmā krusta kara līderiem) un meita. Laulība bija izdevusies: gan plaši valdījumi, gan lieliska pils Narbonnas centrā (blakus frizētava, itāļu delikateses, alko outlets), gan augsts sociālais statuss, gan jauka bērnu varza, gan lieliski iekārtota virtuve – kas vēl sievietei vajadzīgs laimei?!

Taču liktens sliktens lēma citādi, un 1053. gada pavasarī Barselonas grāfs Ramons Berengers I, nolīdzis musulmaņu pirātus (iespējams, Raimundam uz tiem dvieļgalvām nīgrs prāts bija arī tāpēc, ka šie māmiņas nolaupīšanā pirkstu pielikuši), nolaupīja laimīgo māti un aizveda uz savu mežonīgo katalāņu zemi. Tur ar varu aprecēja, bet jau pēc rudenī piedzima dvīņi Berengers Ramons un Ramons Berengers (acīmredzot tēva fantāzijai nebija pārāk plašs lidojums). Pa to laiku ritēja sūdzības, tiesāšanās, kuru rezultātā pēc trim gadiem pāvests Ramonu un Almodisu izslēdza no Baznīcas kā grēkā dzīvojošus, taču Barselonā tam lielu vērību nepiegrieza, jo akurāt pasaulē nāca mazā Agnese, bet vēl pēc gada – Sansa.

Acīmredzot Almodisa bija harismātiska personība, jo, par spīti dažādajām laulību peripetijām, spēja saglabāt arī bijušo lauleņu mīlu un cieņu. Hugo V nesavtīgi palīdzēja viņas dēlam no otrās laulības Raimundam karā ar Akvitānas hercogu, pati netraucēti viesojās Tulūzā meitas kāzās u.tt. Meitas tika lieliski aprecinātas, dēli bija slaveni valdnieki un krusta karotāji, bet mazmazdēls Gijs de Luziņans 1186-1192 gados pat sabija par Jeruzalemes karali.

Vārdu sakot, par neizdevušos un garlaicīgu dzīvi Almodisa sūdzēties nevarēja, tikai nāves stunda mazliet disonē ar pārējo, proti, 1071. gadā viņu nogalināja padēls Pere Ramons (attiecīgi tika izslēgts no mantojuma un izraidīts no Barselonas) no pēdējā vīra iepriekšējās laulības. Taču citādi grāfiene nodzīvoja pilnasinīgu mūžu, atstājot burvīgu dzīves dzīparu kamolu, ko pēc gadsimtiem vēsturniekiem šķetināt.

Pirāti izsenis uz jūrām veica milzumu neģēlību, un sagādāja kārtīgiem ļaudīm daudz sirdsēstu.

Lūk, kā tas notika senos laikos. Ieraugot jūrā tirgotāju kuģi, kas pārvadāja vērtīgas mantas, pirāti uzreiz tam sāka dzīties pakaļ, bet kad noķēra, abordēja. Ieņēmuši tirgotāju kuģi, pirāti atbruņoja komandu un uzreiz devās uz kravas rūmēm, pa ceļam neaizmirstot uzlauzt seifu kapteiņa kajītē. Īpaši viņus interesēja juvelierizstrādājumi, kas tajos laikos bija lielā vērtē.

Savākuši uz kuģa visu, kas spīdēja un kam bija kāda vērtība, viņi to pārnesa uz savu kuģi, kur darbnīcu klājā kaujas gatavībā sēdēja pirātu juvelieru u.c. amatu pratēju komanda. Te sākās pats briesmīgākais, proti, pirāti aši nokopēja visas atrastās mantas, tad oriģināllietas aiznesa uz tirgotāju kuģi, atsēja tā komandu, bet paši pameta nozieguma vietu un devās tālēs nezināmās.

Kad pirātu kuģis sasniedza tuvējo ostu, uz tā jau bija pilns ar augstvērtīgām mantu kopijām, kuras viņi pārdeva ar milzu peļņu, izgatavoja jaunas un atkal pārdeva, bet iegūto naudu apraka neapdzīvotās salās.

Savukārt šo mantu pirmie izgatavotāji cieta prātam neaptveramus zaudējumus no neiegūtās peļņas - nenopelnīta nauda ir zaudēta nauda! Bet cietušo kuģu jūrnieki un pasažieri zaudēja popularitāti, jo nu tādas rotaslietas, kādas bija viņiem, valkāja pat sētnieces un asfalta licēji!

Cīņa ar pirātismu bija valdību augstākā prioritāte.

… Reiz naktī muižā iebruka laupītāju banda. Kalpus nogalināja, saimniecības ēkas liesmās, bet saimniekus sasēja un sāka pirms nāves spīdzināt – lai parāda, kur mantu noslēpuši.

Te piepeši, cauri liesmojošajiem vārtiem pagalmā iejoņoja klusējošu jātnieku virtene. Visi melnos zirgos, melnās drēbēs, melniem apmetņiem plīvojot, krīta baltām sejām un melniem milzu zobiniem rokās. Laupītājus sakapāja vienā mirklī, neviens no ļaundariem neizglābās.

Atbrīvotais saimnieks slīga ceļos, simtu reižu pateicās un vaicāja: "Ak sakiet jel, kam lai mūžam esmu pateicīgs par dzīvības glābšanu?" - Pēc mulsa klusuma melno jātnieku vadonis aizkapa balsī atbildēja: "Mēs esam tie rutki, kurus tu visu mūžu esi ēdis. Tu tik kaismi ticēji, ka rutki tev nodrošinās ideālu veselību un ilgu mūžu - mums nebija kur likties, - nācās atbilst tavām iedomām".

Dzīvoja reiz galvaspilsētā sīkuzņēmējs, mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs, kuram piederēja apģērbu un higiēnas preču bodīte. Bizness gāja no rokas, sieva piepelnījās kā istabene, bankā maziņš uzkrājumiņš, un nu jau palēnām kalt plānus par paplašināšanos un bērnu laišanu pasaulē. Vēl viņam piederēja arī dzīvoklis - par nākotni domājot, bija izmantiojis iespēju un ieguldījies nekustamā īpašuma iegādē, - kuru viņš nolēma izīrēt, lai vismaz NĪN un komunālos maksājumus segtu. Diemžēl tieši ar šo dzīvoklīti, kas bija ieplānots kā "drošības spilvens" katram gadījumam, sākās viņa problēmas.

Izīrēja uzņēmējs to kādam jaunam cilvēkam - it kā solīds, strādā "spēka struktūrās" (tātad likuma kalps ar stabiliem ienākumiem), nupat ieradies no provinces. Kā visai drīz izrādījās, tā bija kļūda. Īrnieks, kā lai to tā politkorektāk pateikt, nu nebija pats likumbijīgākais pilsonis šaipus Himalajiem. "Orgānos" iekārtojies par "blatu", pateicoties tēva draudzībai ar ietekmīgiem ļaudīm uzplečos. Izturējās derdzīgi: rupjš, netīrīgs, mēnešiem nemaksāja īri, toties regulāri pļēguroja ar draudziņiem, postīja īpašumu, traucēja kaimiņiem. Nu nelaime, ne īrnieks!

Kad nu saimnieks vairs nevarēja izturēt un sāka uzstājīgāk prasīt, lai īrnieks pilda savus pienākumus, sākās it kā nejaušu nelaimju virkne. Vispirms tika arestēta viņa sieva, kuru apsūdzēja valsts nodevībā. Valsts nodevībā, Karl! Istabeni! Gan veikalā, gan dzīvesvietā notika kratīšana, viss izvandīts, spoguļi sadaudzīti, skaidrā nauda no lādītes pazudusi. Pēc tam arestēja arī pašu uzņēmēju – izmisumā šis aizskrēja pēc palīdzības pie sava uzplečotā īrnieka, taču tas pats viņu arī nodeva dienesta kolēģiem. Un ko domājat? Arī nabaga sīkuzņēmējam "piešuva" valsts nodevību!

Ciešanu mērs bija pilns: apcietinājumā viņu dauzīja, pazemoja, turēja vienā kamerā ar recidīvistiem, kas par viņu augu diennakti ņirgājās, stiepa uz konfrontāciju ar kaut kādu uzplečoto, kas beigu beigās izrādījās ne tas, par ko uzdevās. Pie tam kamēr viņu mērdēja karcerī, tikmēr īrnieks piespieda viņa sievu stāties seksuālos sakaros.
Beigu beigās, izsistiem zobiem un sagrautu veselību palaida vaļā, pirms tam liekot parakstīties par brīvprātīgu sadarbošanos ar izmeklētājiem un kļūšanu par ziņotāju.

Taču ne uz ilgu laiku. Visai drīz atkal arestēja gan viņa sievu, kura bija cerējusi ar savu ķermeni paglābt ģimeni, gan viņu pašu. Sabija ieslodzījumā vairākus gadus, tā arī bez apsūdzības uzrādīšanas un tiesas. Viņu vienkārši mērdēja iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. Kad beigu beigās palaida brīvībā, tad mūsu sīkuzņēmējs bija pilnībā izputināts: veikals bankrotējis, dzīvoklis atņemts. Tā visai īsā laika sprīdī stabils vidusslāņa pārstāvis tika padarīts par bomzi, kas nu pārtika no žēlastības dāvanām. Savukārt viņa īrnieks īstenoja spožu karjeru apsardzes dienestā. Bet uzņēmēja sievu vienkārši nogalināja, lai nemaisās pa kājām un lieku nerunā.

Kas tālāk notika ar bijušo galantērijas bodnieku Bonasjē, Dimā vecākais klusē.

Tālajā 1262. gadā Volīnijas kņazs Vasiļko (Василько Романович, 1203-1269) veica sirojumu lietuviešu zemēs, un netālu no Neblas pils pie kāda ezera sastapās ar skaitliski krietni mazāko vietējo lietuvju karadraudzi (kuru vadījis kāds novada vadonis, vārdā Kovdižads).

Kā jau tajos laikos, kad jājamzirgi bija retums un tos varēja atļauties tikai turīgākie karavīru kastas pārstāvji, abus karaspēkus pamatā veidoja kājnieki. Kauja sākās, izskrienot ierindas priekšā volīniešu lokšāvējiem un sākot apšaudīt pretinieku. Un te hronikas autors min ko tādu, kas viņam šķita pieminēšanas vērts: "Lietuvji atkāpās pie ezera un, ieraugot [iznākam lokšāvēju pulkus] notupās trijās rindās, pēc sava paraduma aizsedzoties ar vairogiem" (Литва же бяше стала при озерѣ, и видивше полкы, изрядишася, и сѣдоша во три ряды за щиты по своему норову).

T.i. taktikas paņēmiens visai skaidrs: būdami mazākumā, lietuvieši novietojas pie ezera, lai viņus nevarētu ielenkt; pirmās trīs rindas izveido blīvu vairogu sienu,aizsargājoties no pretinieka lokšāvējiem – pirmā rinda apsēžas zemē, lai tās vairogi balstītos ar malu zemē un sargātu kājas, otrā un trešā rindas notupjas uz viena ceļa, lai to vairogi aizsegtu jostas vietas un krūšu augstumu, bet trešās rindas vairogi – plecu un galvas līmeni. Tā kā šauts tiek no attāluma, bultām lidojot pa ballistisko trajektoriju no augšas uz leju, visticamāk, dziļāk esošie karavīri ar vairogiem sargāja galvas, izveidojot klasisku "bruņurupuci", tikai tupus (седоша). Pie tam hronikas autors uzsver, ka slāvi šādu aizsardzības taktiku nepielieto, bet tā esot tipisks "lietuvju paradums" (литовским норовом).

Via: Galīcijas-Volīnijas hronika (Галицько-Волинський лiтопис), kuru sarakstījis tuvs kņaza draugs, Vladimiras-Volīnijas bīskaps Eisignijs (Евсигний).

Tālajā 1788. gadā Sv. Romas imperators, Vācijas, Bohēmijas un Ungārijas karalis, Austrijas lielhercogs karalis, Jozefs II (1741-1790) nolēma izmantot situāciju, ka nav neviena spēcīga kaimiņa, kurš varētu iebilst pret spēku samēru pārkārtošanos Dienvidaustrumeiropā un mobilizēja 100 000 vīru lielu armiju, lai atņemtu Osmaņu impērijai Balkānus. Kara sākuma fāze solīja lielisku perspektīvu: karaspēks strauji virzījās uz priekšu, sīkajās avangarda vienību sadursmēs turki mūždien cieta sakāvi un bēga. Osmaņu impērija savāca 70 000 vīru lielu armiju – abas puses gatavojās izšķirošajai lielkaujai, kaut bija skaidrs, ka pie šāda spēku samēra turkiem nav ne mazāko cerību (Osmaņi sen vairs nebija tādi, kā savu varonīgo senču laikā).


( ... )

1901. gada 27. martā Norvēģijā, Tjongsfjordā, zvejnieka ģimenē piedzima puišelis, kuru nokristīja par Gustavu.

No 12 gadu vecuma puikam nācās pašam sākt sev maizi pelnīt (tādi laiki bija), braucot zvejā. 17 gadu vecumā šis uzmunstierējās par jungu uz kravas tvaikoņa, un izvagoja visas pasaules jūras, metot ogles kuģa krāsnī, kaujoties ostmalu krogos, baudot daždažādus stipros dzērienus un eksotisku daiļavu miesu. Kā nu sanāca, kā ne, tak pašā 1920. gadu sākumā norvēģu tvaikonis gāja gar Jukatanas krastu, kur kādā miglas pilnā naktī līdz baltajām pelītēm apdzēries Gustavs nejauši pārvēlās pār kuģa bortu (to viņš pats pēc gadiem godīgi atzina, noliedzot biogrāfu rakstīto, ka aizmucis pēc strīda ar kapteini par neciešamo pārtiku). Taču Ēgila Skalagrimsona gēni nivaidēja miruši, t.i. jaunais žūpa ūdenī atžirga un spēja kā aizpeldēt līdz krastam.

Nolēmis jūrai kādu laiku atmest ar roku, Gustavs iekārtojās darbā cukurniedru pārstrādes rūpnīcā, kur pelnīja pusotru peso dienā. Bagāts no tā nekādi nekļūsi, taču tāds no viesstrādnieku liktenis – strādāt par vēdera tiesu un cerēt uz veiksmi. Un veiksme patiesi nāca! Pēc smaga darba dienas sēžot pie tekilas glāzes vietējā tavernā, no pudeles brāļiem viņš padzirdēja, ka pavisam netālu, Čičen-icā traki gringo tīra no sūnām vecus akmeņus un rok grāvjus. Protams, stulbāku nodarbi pasaulē izdomāt nevar, taču maksājot labi (kas vien jau pierāda, ka šie nav ar pilnu rubuli galvā). O! - Gustavs nosēcās, - un kā ērce ieķērās Fortūnai dibenā.

Nākamajā dienā viņš ieradās arheologu nometnē un stundām vazājās nopakaļus cienījamajam Dr.hist. Silvanam Morlī (Sylvanus Griswold Morley, 1883-1948) dīkdams, lai ņemot šo darbā. Varot rakt, varot arī nerakt – kā boss teiks. Morlī, lai kaut kā atkratītos no uzmācīgā skandināvu bomža, norādīja tam uz mežmalā rūsējošo studebekeru, sak, ja dabūsi to pie braukšanas, varēsi stūrēt. Par lielu izbrīnu zinātnieku draudzīgajam kolektīvam, pēc pāris dienām norakstītais lūznis ierūcās! Arheologi bija tikuši pie sava mehāniķa.



Neviens pat nenojauta, ka pēc pārdesmit gadiem vēstures zinātnē viens no dižākajiem prātiem un atzītākajiem speciālistiem senās Jukatanas arheoloģijā un Norvēģijas nacionālais lepnums būs arheoloģijas spīdeklis Gustavs Strēmsviks (Gustav Strømsvik, 1901-1983).