Tālajā 1262. gadā Volīnijas kņazs Vasiļko (Василько Романович, 1203-1269) veica sirojumu lietuviešu zemēs, un netālu no Neblas pils pie kāda ezera sastapās ar skaitliski krietni mazāko vietējo lietuvju karadraudzi (kuru vadījis kāds novada vadonis, vārdā Kovdižads).

Kā jau tajos laikos, kad jājamzirgi bija retums un tos varēja atļauties tikai turīgākie karavīru kastas pārstāvji, abus karaspēkus pamatā veidoja kājnieki. Kauja sākās, izskrienot ierindas priekšā volīniešu lokšāvējiem un sākot apšaudīt pretinieku. Un te hronikas autors min ko tādu, kas viņam šķita pieminēšanas vērts: "Lietuvji atkāpās pie ezera un, ieraugot [iznākam lokšāvēju pulkus] notupās trijās rindās, pēc sava paraduma aizsedzoties ar vairogiem" (Литва же бяше стала при озерѣ, и видивше полкы, изрядишася, и сѣдоша во три ряды за щиты по своему норову).

T.i. taktikas paņēmiens visai skaidrs: būdami mazākumā, lietuvieši novietojas pie ezera, lai viņus nevarētu ielenkt; pirmās trīs rindas izveido blīvu vairogu sienu,aizsargājoties no pretinieka lokšāvējiem – pirmā rinda apsēžas zemē, lai tās vairogi balstītos ar malu zemē un sargātu kājas, otrā un trešā rindas notupjas uz viena ceļa, lai to vairogi aizsegtu jostas vietas un krūšu augstumu, bet trešās rindas vairogi – plecu un galvas līmeni. Tā kā šauts tiek no attāluma, bultām lidojot pa ballistisko trajektoriju no augšas uz leju, visticamāk, dziļāk esošie karavīri ar vairogiem sargāja galvas, izveidojot klasisku "bruņurupuci", tikai tupus (седоша). Pie tam hronikas autors uzsver, ka slāvi šādu aizsardzības taktiku nepielieto, bet tā esot tipisks "lietuvju paradums" (литовским норовом).

Via: Galīcijas-Volīnijas hronika (Галицько-Волинський лiтопис), kuru sarakstījis tuvs kņaza draugs, Vladimiras-Volīnijas bīskaps Eisignijs (Евсигний).