1915. gada pavasarī Krievijas impērijas armija frontē atradās diezgan bēdīgā situācijā. Iepriekšējā gadā uzsāktais iebrukums Austrumprūsijā ar lielu blīkšķi bija izgāzies, savukārt rudenī un ziemā vecais lapsa fon Hindenburgs sagādāja virspavēlniekam lielkņazam lielas galvassāpes, ar saviem visai mazskaitlīgajiem spēkiem spoži manevrējot un sasaistot skaitliski daudz lielākos Krievijas spēkus pata situācijā. Dienvidos Austroungārijas armija gan atkāpās, taču organizēti un pēc plāna, ja neskaita slāvu brāļus, kuri tūkstošiem padevās gūstā un nu prasīja ēst. Šķērsot Karpatus un izlauzties Ungārijas līdzenumā nekādi nesanāca. Nu un fonā stacionārs munīcijas un pārējās amunīcijas trūkums, kas bojāja garastāvokli kungiem Augstajā Štābā. Naidinieks nekādi negrasījās bailēs trīcēt Trešās Romas priekšā.

Pārspēt vāciešus manevrēšanā un izmainīt situāciju sev par labu nekādiu nesanāca, taču pārmācīt šos trakoti gribējās. Tad nu Ziemeļrietumu frontes štābā kādam dzima ideja: ja nevaram reāli uzvarēt, tad jāveic kādu spožu mazu uzvaru, un tad gan slava, gan ordeņi visiem garantēti. Bet jāuzbrūk tur, kur vācu zaldātu ja ne gluži nav, tad vismaz ir ļoti maz, jo citādi uzvara var pārvērsties sakāvē, un tad jāatskaitās priekšniecībai – šitā var arī kādu zvaigzni no pagoniem zaudēt. Tā nu štāba virsnieku kungi atradās mūžīgās dilemmas priekšā: gribējās gan zivtiņu uzēst, gan zēnam klēpī pasēdēt, taču nekādi neriskējot.

Tika nolemts pārraut fronti tās vājākajā iecirknī un veikt reidu uz seno vācu pilsētu Mēmeli. Pasākumam vajadzētu izdoties, jo pilsētas garnizonu veidoja vien pāris rotas landvēra, t.i. mobilizēto rezervistu. Šo vācu spēku pārvarēšanai tika izveidots ekspedīcijas karaspēks, kurā apvienoja trīs zemessargu brigādes, kara jūrnieku bataljonu, Donas kazaku sotņu un pāris robežsargu vienības. Par komandieri iecēla ģenerālmajoru Alekseju Potapovu (Алексей Степанович Потапов).

Publika šajā ekspedīcijas korpusā bija visai raiba. Zemessargi, skaidrs, bija ne pirmā svaiguma aktīvajam karadienestam nederīgi onkuļi ar lieko svaru, aizdusu un bruņoti ar vecajām labajām 1870. gada Berdana šautenēm, tautā dēvētām par “berdankām”. Robežsargi bija jau sakarīgāki, taču neapmācīti karošanai.

Neko labāki nebija brašie jūras kājnieki, kuru bataljons bija nokomplektēts no pabirām, kas par dažādiem disciplīnas pārkāpumiem bija norakstīti no kuģiem kā jūras dienestam nederīgi, un principā bija kriminālistu banda. Pa ceļam no Pēterburgas uz Lībavu, brašie tēvzemes dēli svītrotajos apakškreklos – pēc gadiem 3 gan jau ka sarkangvardi, - ne mirkli nebija skaidrā, bet varoņdarbiem naidinieka teritorijā gatavojās jau ceļā: ierāvuši savā vagonā divas meičas, lai apgūtu to, kā jārīkojas ar supostatiem. It kā pusdzīvas esot pēc vairāku diennakšu izmantošanas izmestas no braucošā vilciena, un to tālākais liktens nav zināms. Jūrniekus komandējošais 1. ranga kapteinis Pekarskis savus padotos raksturoja kā nelabojamus neliešus, taču kaut kādu disciplīnu ieviest viņam traucēja paša hroniskais alkoholisms. Kaut cik karavīru paskatā bija Lībavas jūras sapieru komanda, ar kuru bataljons tika papildināts īsi pirms operācijas.

Uz šī fona kazaki izskatījās kā aristokrātiski kā imperatora gvarde, taču šie simts zobeni izkusa kopējā masā kā darvas karote aromātiskā medus mucā. Nu un vainagoja to visu pats vojevoda Potapovs, kurš miera laikā bija atvaļināts no armijas kā psihiski slims, taču kara laikā dzimtenei vajadzēja visus – arī tos, kam galvā nebija pilns rubulis.

Visai amorfo frontes līniju 4. martā šķērsoja bez kaujas, apejot vācu vienības - 17. martā muromieši sasniedza Mēmeli – garnizons pameta pilsētu, pavirši atšaudoties. Pilsēta nonāca uzvarētāju rokās. Tie uzreiz uzsāka visu, lai izkliedētu naidinieku propagandas mītus par krievu kāri pēc alkohola un tā neesamību, ko iedomīgie doičlanderi saprata ar jēdzienu “kultūra”.

Izklīduši pa pilsētu, cara tētiņa un dižās māmuļas aizstāvji izvērsa taisnīgu kustamā īpašuma reformu, t.i. sāka nacionalizēt bezsaimnieka mantu, jo pilsētnieki bija visi paslēpušies pa pagrabiem, atstājot mantu nepieskatītu. Atrastā, it sevišķi alkohola krājumu pārbagātība mazliet mazināja karaspēka iedzimto disciplinētību: kā ar lineālu novilktās kareivju ierindas sašķobījās, un komandieriem tikai ar lielām grūtībām uz vakara pusi izdevās sadzīt aurojošo pūli pamestajās vācu kazarmās. No rīta tika veikta personālsastāva pārbaude, bet pēc tās devās meklēt pārcentīgākos tēvzemes aizstāvjus pilsētā, kur šie kopš vakara demonstrēja atrastajiem vietējiem iedzīvotājiem “russkij mir” pamattēzes. Pie reizes vajadzēja novākt no ielām pārdesmit līķus, kas tur nezin kā atradās.

Padomājis, ģenerālis Potapovs nolēma izvest savu brašo karapulku no pilsētas, lai pārskaitītu un liktu noskūties. Tā pagāja diennakts, pēc kuras viņš uzzināja, ka Mēmelē atgriezies garnizons. Otro reizi pilsētā ieiet jau bija grūtāk – nu rezervisti turējās pretī brašāk, un arī daudzi civiliedzīvotāji tiem nezin kāpēc pievienojās, neapjēdzot savu laimi. Nācās pašaudīties. Protams, pāris simti pirmspensijas vecuma friču nespēja ilgi turēties pretī desmit tūkstošu vīru lielajai neuzvaramajai armijai, kaut arī atsevišķos kvartālos izrādīja nejauku neviesmīlību.

Šoreiz Vācijas impērijas alkohola rezervju utilizācija bija mazāka, toties kustamā īpašuma nacionalizācija plašāka. Visvairāk cieta pārtikas un delikatešu veikali, kā arī pulksteņu saloni – kā nekā šis dīvainais zobratiņu mehānisms bija īsts ģermānisma iemiesojums, pret kuru cēlusies cīnīties varenā Krievzeme. Te savas pieticīgās kaujasspējas kompensēja matroži, izrādot neapstrīdamu talantu atrast visneiedomājamākajās pažobelēs nobēdzināto.

Tikai nevajag iedomāties, ka visi spēki tika veltīti vācu birģeru ekonomisko pamatu graušanai. Nebūt nē. Arī Vācijas militārajai mašinērijai tika dots pamatīgs trieciens: dzelzceļa stacijā tika uzspridzināts stratēģiski svarīgais ūdenspadeves tornis, kā arī apšautas preču vagonos atrastās vācu govis (tiešā nozīmē: liellopi).

Pa to laiku Berlīnē bija uzzinājuši, ka Mēmele kritusi, un sūtīja turp armijas vienības paša Prūsijas prinča Joahima vadībā. Tie gan bija tie paši landvēristi un lauka žandarmērijas daļas, taču nu jau skaitliski vairāk par dažām rotām. Pilsētas okupācijas pārvaldes pienākumi ģenerāli Potapovu tā bija nogurdinājuši, ka viņš deva pavēli atstāt pilsētu bez kaujas un atgriezties pie savējiem.

Atgriezties māmuļā Krievzemē gan sanāca ne visiem. Vācieši, ienākuši pilsētā, sašņorēja divus simtus zemessargu un matrožu, kā arī ložmetējnieku komandu, kuri braši krāca stratēģiskās pozīcijās, krājot spēkus izšķirošanai kaujai. Taču tik spoža uzvara, par kuru nu varēja rakstīt visās avīzēs, bet pašu Potapovu apbalvoja ar ordeni, varēja pieciest tik nenozīmīgus zaudējumus – nesasitot olu, omleti neuzcepsi.