1901. gada 27. martā Norvēģijā, Tjongsfjordā, zvejnieka ģimenē piedzima puišelis, kuru nokristīja par Gustavu.

No 12 gadu vecuma puikam nācās pašam sākt sev maizi pelnīt (tādi laiki bija), braucot zvejā. 17 gadu vecumā šis uzmunstierējās par jungu uz kravas tvaikoņa, un izvagoja visas pasaules jūras, metot ogles kuģa krāsnī, kaujoties ostmalu krogos, baudot daždažādus stipros dzērienus un eksotisku daiļavu miesu. Kā nu sanāca, kā ne, tak pašā 1920. gadu sākumā norvēģu tvaikonis gāja gar Jukatanas krastu, kur kādā miglas pilnā naktī līdz baltajām pelītēm apdzēries Gustavs nejauši pārvēlās pār kuģa bortu (to viņš pats pēc gadiem godīgi atzina, noliedzot biogrāfu rakstīto, ka aizmucis pēc strīda ar kapteini par neciešamo pārtiku). Taču Ēgila Skalagrimsona gēni nivaidēja miruši, t.i. jaunais žūpa ūdenī atžirga un spēja kā aizpeldēt līdz krastam.

Nolēmis jūrai kādu laiku atmest ar roku, Gustavs iekārtojās darbā cukurniedru pārstrādes rūpnīcā, kur pelnīja pusotru peso dienā. Bagāts no tā nekādi nekļūsi, taču tāds no viesstrādnieku liktenis – strādāt par vēdera tiesu un cerēt uz veiksmi. Un veiksme patiesi nāca! Pēc smaga darba dienas sēžot pie tekilas glāzes vietējā tavernā, no pudeles brāļiem viņš padzirdēja, ka pavisam netālu, Čičen-icā traki gringo tīra no sūnām vecus akmeņus un rok grāvjus. Protams, stulbāku nodarbi pasaulē izdomāt nevar, taču maksājot labi (kas vien jau pierāda, ka šie nav ar pilnu rubuli galvā). O! - Gustavs nosēcās, - un kā ērce ieķērās Fortūnai dibenā.

Nākamajā dienā viņš ieradās arheologu nometnē un stundām vazājās nopakaļus cienījamajam Dr.hist. Silvanam Morlī (Sylvanus Griswold Morley, 1883-1948) dīkdams, lai ņemot šo darbā. Varot rakt, varot arī nerakt – kā boss teiks. Morlī, lai kaut kā atkratītos no uzmācīgā skandināvu bomža, norādīja tam uz mežmalā rūsējošo studebekeru, sak, ja dabūsi to pie braukšanas, varēsi stūrēt. Par lielu izbrīnu zinātnieku draudzīgajam kolektīvam, pēc pāris dienām norakstītais lūznis ierūcās! Arheologi bija tikuši pie sava mehāniķa.



Neviens pat nenojauta, ka pēc pārdesmit gadiem vēstures zinātnē viens no dižākajiem prātiem un atzītākajiem speciālistiem senās Jukatanas arheoloģijā un Norvēģijas nacionālais lepnums būs arheoloģijas spīdeklis Gustavs Strēmsviks (Gustav Strømsvik, 1901-1983).