Pirms sazincikmiljoniem gadu, akurāt 28. februārī notika kas neparedzēts. Proti, kāda amfībija, kas jau pusstundu blāvu skatienu bija klausījies sievas stāstā, cik daudz pelna viņas draudzeņu vīri, piepeši piecēlās un klusējot devās ārā no siltajiem piekrastes sēkļa vilnīšiem uz sauszemi, pa ceļam nomesdams sen apnikušās pleznas.
- Neuzdrošinies aiziet, kad es ar tevi runāju! - iespiedzās laulene.
- Tē-tē-tē-tē… - iebubinājās bērnu varza, kas vēl nemācēja runāt.
- Phe, evolūcijas strupceļš dodas strupceļā. - nobubināja tēvs.
- Ak, viņš vienmēr ir bijis mūsu ģimenes melnais ikrs! - saķēra galvu māte, - Lūk, manai draudzenei… - tālāk gan jau sekoja stāsts, kurš no mātes draudzeņu bērniem ko dara daudz labāk un veiksmīgāk par viņas atvasi, taču mūsu varonis tajā vairs neklausījās)
- Ceļš uz Fudzi kalnu sākas ar pirmo soli, - pie sevis izlēmīgi sprieda mūsu amfībija, - bet jūs varat te nosprāgt krīta nogulumos. Paliks vien nospiedumi kaļķakmenī…

Tālā 1582. gada 24. februāra rītā Viņa Svētība pāvests Gregors XIII uzklausīja Viņa Eminences kardināla Pesimisto Drūmelli ziņojumu, ka tuvākajā laikā visai pāvestībai un Baznīcai gaidāms totāls lokdauns un turpmāka mājsēde.
- Jūsu priekšgājējs Vinoveritass V īsi pirms nāves parakstīja līgumu ar gešeftterapijbanķieri Dolāru Žīdmasonu no Venēcijas, saskaņā ar kuru aizņēmās miljonu zelta dukātu. Jāatdod pusotru miljonu, jo uz jūdiem neattiecas aizliegums augļot. Neatdošanas gadījumā visai Baznīcai jākonvertējas jūdaismā.
- Jopcikmizīt! - Gregors XIII aš aizrijās. - Kur tas minjons palicis?
- Nevis minjons, bet miljons. Tika izsniegts Vinoveritasa V minjoniem, to startapiem. Diemžēl jaunskungi pēc laiciņa pasludināja maksātnespēju.
- Ēēēē… aber jāatdod kad?
- Šogad, laikā no 5. līdz 14. oktobrim - deviņu dienu termiņš ir gadījumam, ja Žīdmasons ceļā aizkavējas. Mūsdienās ar sabiedrisko transportu pa laikam ir problēmas.
- Bet naudastanau?
- No kurienes lai tā rastos? - Drūmelli aš apvainojās.
Pāvests brīdi klusēja, apdomājot jaunumus. Tad vaicāka:
- Ēēēē… bet šiem tur… nu tai jūdaismā kāds Telavivas pāvests ir?
- Nav vis, jūsu svētība, - Pesimisto noplātīja rokas.
- Tātad šis variants atkrīt… Hmm… Tātad raksti bullu: Mēs, Romas pontifiks un tā tālāk, informējam visas ticīgo draudzes. Proti, jau labu laiku kūrijas slieksni deldē visādu zinātnieku delegācijas, žēlojoties, ka seno pagānu astronomu un herētisko ampiratoru tumsonības dēļ mūsu kalendārs par 10 dienām atpaliek no dievišķā kalendāra. Tāpēc mēs, Romas pontifiks un tā tālāk pavēlam reformēt nebūšanu, proti, tūdaļ pēc 4. oktobra nākošā diena šogad būs 15. oktobris…

To, ka Benito Musolini režīms nesaudzīgi apkaroja mafiju, nezina vien tas, kurš vēstures stundas pavadījis nirvānā, meditējot par smukās Anniņas krāšņo bizi acu priekšā. Taču reti kurš zina, no kurienes Musolini tāda nepatika pret mafiju.

Protams, jebkura valsts ir centusies apkarot privāto reketu - valsts necieš konkurenci. Taču Benito gadījumā reketam bija konkrēts vārds: dons Čičo (don Ciccio, jeb kristītā vārdā Francesco Cuccia). Viņš bija Pianas pilsētiņas (Piana dei Greci, mūsdienās Piana degli Albanesi) mafijas galva, cienījams vīrs visā apkaimē, ar ietekmi pat pašā Palermo. Tik ļoti cienījams, ka ievēlēts par Pianas mēru. Jauka pilsētiņa starp Korleoni un Palermo. Tas pat bija visai ērti, jo nu iedzīvotājiem vairs nevajadzēja maksāt divas reizes, vispirms mafijai, pēc tam ierēdņiem. Tā nu dons Čičo bija pilntiesīgas pilsētas un apkaimes galva, tēvs barotājs, un pieradis pie apkārtējo cieņas.

1924. gadā jaunais Itālijas premjerministrs un tautas vadonis - duče, - Benito Musolini apmeklēja Sicīliju viesturnejā, uzstājoties ar patriotiskām runām un aicinājumiem atgriezties pie tikumības un senču dzīvesziņas vai visās lielākajās pilsētās. Protams, it visur tika saskaņots vizītes protokols, tai skaitā valsts pirmās amatpersonas drošības jautājums. Dons Čičo premjera kanceleju lepni informēja, ka garantējot absolūtu drošību savos valdījumos. Kā jau saprotat, vīrs un vārds Sicīlijā nozīmēja daudz.

Taču kad jaukā maija rītā (diemžēl nekur neatradu precīzu datumu) Musolini ieradās, viņu pavadīja miesassargu kolonna uz motocikliem. Dons Čičo izbrīnīts ieminējies premjeram: “Tu esi kopā ar mani, tu esi manā aizsardzībā. Kāpēc vajadzīgi visi šie kruķi?” Taču Musolini sašutis noraidīja pat domu iztikt bez miesassardzes. T.i. apšaubīja dona Čičo autoritāti. To tā atstāt nevarēja, un dons tūdaļ lika saprast, kurš te galvenais. Proti, kad pēc furšeta Musolini iznācis un mērijas balkona uzrunāt tautu, laukums rātsnama priekšā bija tukšs kā izslaucīts. Tik vien kā avīžu tirgotājs un pārdesmit apkaimes ubagi un muļķīši. Tā nu Musolini, zobus sakodis, teca savus kvēlos vārdus praktiski tukšam gaisam. Un pie sevis nolēma, ka mafiju jāiznīcina.

Pēc pāris gadiem “dzelzs prefekts” Čezāre Mori (Cesare Mori, 1871-1942) ietupināja donu Čičo aiz restēm, kur tas sagaidīja Musolini galu. Iznācis no ieslodzījuma, valdīja savā pilsētā vēl ilgi un laimīgi, līdz mira savā savrupmājā 1957. gadā, 81 gada vecumā.

Tālā 1886. gada 1. augusta rītā, sēžot pie kruasāna un kafijas tases, daudzi parīzieši atvēra savu iecienīto avīzi «Le Journal Illustré», kur to uzmanību uzreiz piesaistīja virsraksts: «Enfant de la Rue du Vert-Bois!». Ziņa vēstīja, ka uz ielas atrasts četrgadīgas meitenītes līķis bez vardarbības pazīmēm, ja neskaita zilumu uz rokas.

Ieinteriģētie lasītāji, ieturējuši sātīgas brokastis, pa vienam, kompānijās un ģimenēm devās uz pilsētas morgu Sitē salā, lai aplūkotu līķīti savām acīm. 5. augustā ziņkārīgo pūlis jau bija tik liels, ka apstājās jebkāda satiksme visā kvartālā ap morgu. Pūlis lauzās ēkas durvīs, skanēja kliedzieni, lamas un tika vicinātas dūres. Ja kādam nokrita cepure, to neglābjami sabradāja. Sievietes ģība, iespiestas starp cilvēkiem, morga telpās vispār nebija ko elpot. Lai līdzi paņemtie bērni ko varētu redzēt un sajūsmā spiegt, tēvi tos nesa, uzsēdinātus uz pleciem. Vēlāk avīžnieki lēsa, ka vismaz 15 000 parīziešu šajās dienās apmeklēja morgu, meklējot asas izjūtas.

Pilsētas morgs bija atvērts augu diennakti septiņas dienas nedēļā. Viss tika darīts, lai apmeklētājiem būtu pēc iespējas ērtāk: izstāžu zālē vienlaikus varēja atrasties vismaz 50 apmeklētāji, kas lēnu garu aplūkoja uz melna marmora grīdas divās rindās izliktos līķus aiz stiklotas sienas. Miroņu apģērbs bija akurāti izklāts blakus to īpašniekiem. Sīktirgotāji nodrošināja apmeklētājus ar vieglām uzkodām un atspirdzinošiem dzērieniem. Lai varētu labāk aplūkot visos sīkumos, 1888. gadā papildus logiem, izstāžu zāle tika elektrificēta ar prožektoriem.

Tā tradicionāli bija vienkāršo parīziešu iecienītākā izklaides vieta: policija turp veda naktīs uz ielām vai Sēnā atrastos līķus, un izstādīja atpazīšanai. Taču lielākā daļa apmeklētāju turp devās, nevis meklējot pazudušu tuvinieku, bet izklaides un asu izjūtu meklējumos katru reizi, kad avīzē izlasīja par kārtējo līķi. Jo lielāki sakropļojumi, jo vairāk skatītāju. Bez tam iestādi regulāri apmeklēja policijas darbinieki, šurp veda arī noziedzniekus aplūkot viņu darba rezultātu. Minēti vairāki gadījumi, kad aizdomās turētie, kas līdz tam kategoriski nolieguši savu vainu, pēc upura ieraudzīšanas, atzinušies nodarītajā. Apmeklētāji to visu varēja aplūkot savām acīm. Tajos retajos gadījumos, kad jaunu līķu pievedums aizkavējās, saīgušie pilsētnieki bubinājuši, ka sasodītā nāve paņēmusi brīvdienu un velti šurp nākts. Izklaide bija tik populāra, ka jau tika minēta visos ceļvežos.

Kad 1907. gadā morgu brīvam apmeklējumam slēdza un līķus vairs neizstādīja publiskai apskatei, tautas sašutums bija liels! Kā vienmēr, kad visādi liberasti iejaucas tradicionālās dzīvesziņas normās. Daudz netrūka, ka būtu celtas barikādes un francūži kārtējo reizi izietu ielās padumpoties.

Ļaužu prātus nomierināja brāļu Limjēru aizsāktā alternatīva: nu līķus, slepkavniekus un policijas darbu varēja skatīt vēl komfortablākos apstākļos - kinoteātros. Vēl pēc pusgadsimta sākās TV ēra, un nu morga teātra apmeklētāju pēcteči var ērti ik vakaru gūt to pašu baudījumu, ko viņu senči aizpagājušajā gadsimtā. Tikai nevis stumdoties morga priekštelpā, bet savā dzīvoklī ar kokteiļa glāzi pie plazmas ekrāna.

Cilvēku daba nemainās, mainās tikai gadžeti. ;)

1920. gada 17. jūlijā Rīgā bāzētā Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulka kareivji, vairākas rotas, tika palaisti nedēļas nogalē brīvdienās. Atvaļinājuma nauda puišiem bija, savukārt ceļš kur uz dzimto pusi, lai vecākus apciemotu, makten tāls – nevarēja tā iesēsties autobusā un aizbraukt pāris stundās uz dzimto miestu. Tā nu kareivji nolēma brīvdienas pavadīt vieglā izpriecā, un devās uz Āgenskalnu, kur Grāvju (mūsd. Valguma) ielā bija sarkano lukturu rajons: vai katrā otrajā namiņā bija ierīkots t.s. publiskais nams, jeb tautas valodā runājot – mauku māja.

Puiši jauni, asinis karstas, temperaments virda, tā nu sastopoties Āgenskalnā ar ārvalstu kuģu jūrniekiem - tie šo teritoriju tradicionāli uzskatīja par savu, - klope gāja vaļā. Tika izmantots viss, kas pa rokai: koka sētu mieti, bruģakmeņi, galdu kājas utt. Gods kam gods, mūsējie vinnēja! Ārzemnieki tika ar kaunu un pārsistiem deguniem patriekti, bet varonīgie Latvijas bruņotie spēki pārņēma savā kontrolē atbrīvoto apvidu ar visām trofejām: meitenēm un alkoholu. Nav zināms, kā uz notikumiem raudzījās Āgenskalna meičas, taču rūpalu turētāji - krogus papi un mammas, - to nepavisam neuztvēra patriotiski atsaucīgi, bet uzreiz zvanīja policijai, ka te kareivji trakojot, šņabi un alu par velti dzerot, meitenēm nemaksājot saukdami, ka neesot jāmaksā par to, kas šiem no dabas pienākoties par velti! Ar sirēnām un ūdensmetējiem ieradās izsauktā policijas specvienība, taču bija pārvērtējusi savus spēkus un latvju puiku likumbijību – pārdesmit minūtēs policisti tika izmesti pa logiem un ar kaunu, pieturēdami pusnoplēstās piedurknes un iebuktētās ķiveres, muka atpakaļ uz iecirkni. Savukārt policijas iecirkņa priekšnieks izmisis zvanīja garnizona komandierim, Rīgas pilsētas komandantam palkavniekam Oskaram Asmanim, lai tak dara kaut ko, lai savalda savus bažibožukus!

Komandants mierīgu sirdi nosūtījis uz Āgenskalnu komandantūras rotu pilnā kaujas ekipējumā, lai tā bargi ieviestu kārtību un visus ataolus-bērziņus stieptu uz čoku. Bet vai domājat, ka Bermonta uzvarētāji tā viegli padevās? Nē – pašvaldības policistu likteni piedzīvoja arī militārā policija – šaut uz savējiem tā neuzdrošinājās, bet dūru un gultu kāju kaujā cieta smagu sakāvi... atkāpās, slaucīdami pārsistos degunus uniformu frenču piedurknēs. Bet armija ir armija - tik lēti nepadosies, - izsauca no garnizona divas bruņumašīnas un mēģināja Āgenskalnu ieņemt pa otram lāgam. Taču arī pretī tādi paši zeļļi! Rezultātā palkavnieks Asmanis zvanīja pulka komandierim jau pavisam izmisis: komandantūras rota cietusi sakāvi un piekauta, bruņuauto apturētas ar steigā improvizētām barikādēm (citādi būtu aizmukuši), bet daži bohēmas adepti pat sakāpuši uz auto jumtiem un torņiem, solot pa lūkām iekšā laist granātas, ja uzbrucēji netīsies prom!

Nācās 2. Ventspils pulka komandierim Jānim Ezeriņam lekt dienesta auto un pašam doties uz Āgenskalna fronti. Ieraugot savu komandieri, buntavnieki, izliekušies pa mauku māju logiem, to sagaidīja ar pērkondimdošu kopkora "urrā!" – pat ezītim skaidrs, ka arī pats palkavnieks paņēmis brīvu brīdi, lai pabaudītu Āģīša meiču maigi apaļīgo labvēlību. Komandieris brīdi pavērojas notikušo, pamāja ar roku un uzsauca: "Zēni, diezgan esot trakojuši, iesim nu uz mītnēm". Kareivji momentā saskrējuši kopā, sastājušies kolonnā, un dziedot "mirdzot šķēpiem zeltsaules staros", braši piecērtot uz Grāvju ielas bruģa papēžus, viegli līganā gaitā devās pār Daugavas tiltu uz kazarmām.

"Āgenskalna karš" bija īsa, taču spoža 20. gs. pirmās puses Rīgas bohēmas vēstures lappuse. Es ieteiktu mūsdienu Āģīša iemītniekiem kooperēties un nākamgad svinēt Āgenskalna brīvestības dienu – jūlijs, man domāt, ir ļoti labs mēnesis svētkiem, bet svētku nekad nevar būt par daudz.

Interesants blēņu pastāsts, kā savulaik smiltēnieši veidoja attiecības ar centrālo varu tā, lai viņuprāt kaza dzīva un vilks paēdis. viena no aktīvākajām pretalkoholisma kustības lokomotīvēm, Kristīgi Nacionālās Savienības (KNS) Centrālas valdes priekšsēdētāja vietnieks, Rīgas pilsētas valdes Žūpības apkarošanas komisijas priekšsēdētājs un amatu apvienošanas kārtībā vienlaikus arī galvenais antisemīts Latvijā Jānis Dāvis (1867-1959) bija liels t.s. “attāluma normas” pārbaudītājs.

1924. gadā Saeima pieņēma “Likumu par žūpības apkarošanu”, kas stājās spēkā 1925. gada 24. martā. Likums aizliedza atvērt alkoholisko dzērienu pārdotavas pilsētās un miestos tuvāk par 100 metriem, bet laukos tuvāk par vienu kilometru no pilsētu, miestu un pagastu valdēm, tiesu namiem, skolām, cietumiem, kazarmām, rūpniecības uzņēmumiem, kuros ir ne mazāk kā 50 darbinieku, slimnīcām, kapiem, baznīcām un lūgšanu namiem, kuros notiek dievkalpojumi. T.i. attālums pilsētās tika palielināts par apmēram 15 metriem, savukārt laukos – par apmēram 915 metriem.

Būtisks likuma jaunievedums bija žūpības apkarošanas kuratoru institūcijas izveide. Kuratori staigāja pa restorāniem un centās pieķert aizliegtā laikā apmeklētājus dzeram alkoholu, pārbaudīja attālumus no krogu ieejas līdz sabiedriskām ēkām, lai sastādītu protokolu un nodotu tiesai. Viens no aktīvākajiem šādiem kuratoriem bija arī augšminētais tautas tikumības glābējs Dāvis.

Un nu izrādījās, ka daudzviet Latvijā, tai skaitā arī Smiltenē pretī luterāņu baznīcai esošais, tautā iemīļotais krogs, ir jāklapē ciet, jo nu atrodas pārāk tuvu baznīcas vārtiem! Krogu klapēt ciet tikai tāpēc, ka Rīgas jampampiņi te ar mērlenti skraida apkārt? To nu nē! Tad nu smiltēnieši ņēma un pārcēla ieeju baznīcā un vārtus tās pagalmā no gala uz sāniem. Tā kā šī laikam būs gana unikāla ēka ar to, ka centrālā ieeja nu ir sānos, bet smiltēnieši pēc kārtīgas garīguma devas, var doties iestiprināties arī miesiski netālu esošajā un saglābtajā šeņķī.

Varbūt kāds zina vārtu un ieejas pārcelšanas datumu?

Sēžot kārtējo reizi koncentrācijas nometnē Sibīrijā, vēsturnieks/ģeogrāfs (Dr. grādi gan vēsturē, gan ģeogrāfijā) Ļevs Gumiļovs (Л.Н. Гумилев; 1912-1992) kopā ar savu nāras biedru rakstnieku Sergeju Sņegovu (С.A. Снегов; 1910-1994), lai nesajuktu prātā, rakstīja kopā blēņu stāstus par vēsturi, izmantojot krievu kriminālistu žargonu, t.s. feņu. Šeit jauks pastāsts par Apvienoto provinču dumpi pret Habsburgu Spānijas impēriju. Pie tam tīri faktoloģiski viss korekti kā enciklopēdijā - toties naratīvs daudz sulīgāks. ;)

( ... )

923. gads pēc Tā Kunga dzimšanas (tā misionārs stāstīja) - vasara, Norvēģijas dienvidi
Einars patiesi varēja uzskatīt, ka dievi viņam ir labvēlīgi, ja vien nebūtu jaunākais brālis Egils. Te nu Nornām bija iemeties kāds pamatīgs mezgls vērpumā, jo Egils bija tikpat spēcīgs, cik stulbs. Varēja pat neaizelsies uzmest plecos un uznest kalnā vērsi, taču uzticēt Egilam pat visvienkāršāko darbu nevarēja – noteikti ko salauzīs vai ne tā izdarīs. Pat ne par darbu bija runa. Gandrīz ik dienu Egils pastrādāja kādu cunduru, savukārt ģimene pastāvīgi lauzīja galvu: kas šim iešausies prātā nākamo reizi. Arī šī diena nevēstīja neko labu: jau no paša rīta Egils bija aizdomīgi kluss, un nu jau krietnu laika strēķi nekur nebija manāms. Smagi nopūties, Einars devās uzmeklēt brāli.
Atrada to jūras krastā, kur Egils, piesarcis un piepūlē stanēdams, stiepa milzīgu akmeni. Parasts cilvēks, pat ne gluži parasts – pat slavenais berserks Bjorns tādu milzeni ne tikai pacelt, bet pat izkustināt nespētu! Einārs skumji nodomāja: tāds spēks niekos tiek izšķiests…
- Ko tu dari, Egil?, - viņš vaicāja.
- Te man būs solārijs, - brālis atbildēja, - noliekot akmeni blakus jau puslokā sakrautiem klintsbluķiem. – Pašam savs! Lūk tā puslokā salikšu, lai dzestrums no kalniem nepūš virsū. Varēšu aizvējā saulē sildīties. - Un devās kalnā pēc nākošā akmens.
- Kāds solārijs no akmeņiem?! Tas taču absurds! – Taču Egils, savas idejas pārņemts, pat neatskatījās un neatbildēja.
Einars brīsniņu pastāvēja, tad devās mājās un par kārtējo brāļa izgājienu pastāstīja sievai.
- Varbūt mēģināt viņa domas ar ko novērst? – viņš vaicāja.
- Kāpēc? – izbrīnījās Zigrīda, - Lai stiepj savus akmeņus. Galvenais, ka mājās neko nesalauž un ciema ļaudis nebiedē. Tāpat drīz ziema - apniks. Toties akmeņus no nogāzes novācis, būs aitām kur ganīties.

( ... )

Kur atminos manījis aizpagājušā gs. romantiķu sacerētu leģendu, ka barbarisma laika Baltijas piekrastes vendu jeb venedu cilts – pirms Baltijas kristīšanas dzīvojusi Ziemeļkurzemē, tad kuršu izspiesta uz Cēsu apkaimi, - esot kādi seno romiešu šķeltnieki, atbēguši šurp senos laikos no Venetijas (t.i. Venēcijas). Šādu pasaciņu ir daudz, un nepievērsu tai līdz šim uzmanību, līdz iedomājos, ka zināmas paralēles tomēr rodamas.

Proti, gan kurzemnieces, gan Cēsinieces zināmas ar savu nešpetno dabu. Nemaz nav mīlīgas: gan sapurgās nabaga laulenim Jāņu rītu ar savu mūžīgo “Īīīznēēēs tačūūū tooo eglīīītīīīī!!!”, gan vēl algu konfiscēs un liks justies vainīgam pie visām nelaimēm pasaulē. Bet par seno Romu mēs zinām, ka tieši tur notikuši pirmie vēsturē zināmie neganto sievišķu protesti ar plakātiem "Homo sum!". Un skaidrs, ka ja kādas negantas romietes pārceļas uz dzīvi aiz Boreja kalniem miglainajā Baltijas krastā, tad gantākas viņas nudien nekļūst, drīzāk otrādi (saules, olīvu un vīna trūkums cilvēces smukākās daļas raksturu ietekmē visai negatīvi).
( ... )

Reiz Viņa Majestāte Lielbritānijas karalis Džordžs II iegriezās apraudzīt Grinvičas observatoriju. Tās direktors Džeimss Bredlijs izvadāja karalisko augstību, izrādīja kas un kā, abi izrunājās par kosmosa dzīlēm, melnajiem caurumiem, tārpejām un lidojumiem kosmosā. Kaut kā pašās sarunas beigās saruna pašsaprotami ievirzījās zinātnes finansēšanas apspriešanā (arī tajos laikos finansējums bija zinātnieku vaimanu pamattēma). Uzzinājis, cik liela alga ir karaliskās observatorijas zinātniskajiem līdzstrādniekiem, karalis visai izbrīnījās, un piedāvāja to krietni palielināt. Bredlijs noslīdzis ceļos: “Majestāte, nedariet to! Ja observatorijā būs lielas algas, tad te neņems darbā nevienu astronomu!”