Kur atminos manījis aizpagājušā gs. romantiķu sacerētu leģendu, ka barbarisma laika Baltijas piekrastes vendu jeb venedu cilts – pirms Baltijas kristīšanas dzīvojusi Ziemeļkurzemē, tad kuršu izspiesta uz Cēsu apkaimi, - esot kādi seno romiešu šķeltnieki, atbēguši šurp senos laikos no Venetijas (t.i. Venēcijas). Šādu pasaciņu ir daudz, un nepievērsu tai līdz šim uzmanību, līdz iedomājos, ka zināmas paralēles tomēr rodamas.

Proti, gan kurzemnieces, gan Cēsinieces zināmas ar savu nešpetno dabu. Nemaz nav mīlīgas: gan sapurgās nabaga laulenim Jāņu rītu ar savu mūžīgo “Īīīznēēēs tačūūū tooo eglīīītīīīī!!!”, gan vēl algu konfiscēs un liks justies vainīgam pie visām nelaimēm pasaulē. Bet par seno Romu mēs zinām, ka tieši tur notikuši pirmie vēsturē zināmie neganto sievišķu protesti ar plakātiem "Homo sum!". Un skaidrs, ka ja kādas negantas romietes pārceļas uz dzīvi aiz Boreja kalniem miglainajā Baltijas krastā, tad gantākas viņas nudien nekļūst, drīzāk otrādi (saules, olīvu un vīna trūkums cilvēces smukākās daļas raksturu ietekmē visai negatīvi).

Un kā parasti, visam pie vainas arī tur bija tie sasodītie cilvēktiesību aizstāvji sorosīti, kuri ierosināja Senātā pārskatīt 215. gadā p.m.ē. tautas tribūna Gaja Opija izstrādātos ārkārtas taupības likumus (lex Oppia). Proti, 2. pūniešu kara laikā tika ieviests ārkārtas stāvoklis un taupības režīms, kura ietvaros ierobežoja arī pieļaujamos sieviešu izdevumus greznotieskārei un smalkmaizītēm. Tika noteikts, cik daudz rotu var valkāt, liegts tērpties pārāk smalkās un greznās drānās, braukāt apkārt karietē pa pilsētu. Pēc kara pārējie likuma panti tika atcelti (nu tur paaugstināti nodokļi, obligātie sabiedriskie pienākumu u.tml.), taču sieviešu tēriņu taupība palika spēkā – likumdevēji uzskatīja, ka arī miera laikos tas ir vēlams.

Savukārt romietes nez kāpēc uz to visu raudzījās mazliet no cita, t.i. sava skatu punkta. Proti, kļuva ar katru dienu īgnākas.

Juridiski sieviete bija vai nu sava tēva, vai vīra aizbildniecībā, bez tiesībām uz kaut cik ievērojamu privātīpašumu. Arī viņas mantojums nonāca vīra pārziņā (pūru gan vajadzēja izlietot nevis jauna karburatora iegādei, bet sievas līdzšinējā komforta līmeņa uzturēšanai). Sievietes nevarēja ne ieņemt sabiedriskus amatus, ne brīvi nodarboties ar uzņēmējdarbību. Principā vienīgā joma, kā sieviete varēja publiski izpausties, bija mode un skaistums (vai tikai mode, ja māte daba ar to otro mazliet apdalījusi). Un tas nu viņām bija liegts.

Tā nu 195. gadā p.m.ē. vairāki senatori, kurus laulātās tomēr bija pabāzušas zem tupeles (vai kuri vienkārši bija aizrāvušies ar utopisko liberālismu), Senātā ierosināja diskusijas par lex Oppia atcelšanu. Sākumā viss bija kā noteikts kārtības rullī, proti, uzstājās pozīcijas pārstāvji ar saviem argumentiem, tad opozīcijas – ar saviem, tad visi kopīgi iedzēra, lai nākamajā dienā turpinātu.

Pozīcijas rupors bija pats Katons Vecākais (Cato Maior, 234.-149. g.p.m.ē.). Viņš apelēja pie tā, ka Romas vīri vairs nekontrolējot savas sievas, tradicionālais dzīvesveids brūk kopā, senču tikumi vairs neesot cieņā. Ja sieviešu izdevumus neierobežos likuma bardzība, tad pat Olimpa dievi būs bezspēcīgi, sastopoties ar sieviešu kāri tērēties! Brīdināja, ka pietiek atdot vellam mazo pirkstiņu, t.i. piekāpties un atcelt vienu likumu, lai maisam gals būtu vaļā, un tad nāks prasības pēc citu likumu atcelšanas, atteikšanās no tradicionālajām vērtībām un ģimeni stiprinošajām senču dzīvesziņas saitēm, līdz galu galā nonāks pie tā, ka sievietēm pašām būs savs īpašums, iespēja nodarboties ar biznesu, tiesības vēlēt un tapt ievēlētām amatos. Savu runu viņš nobeidza ar vārdiem (citēju pēc atmiņas, varu kļūdīties): “Ja sieva jums teiks, ka dodas nopirkt rōzā kurpītes, ar bantīti un papēdīti, tad nesapņojat, ka tas būs viens apavu pāris!” Tb viņa prognoze: ja tas tā turpināsies, Romas impērija sabruks.

Par izmaiņām iestājās konsuls Lūcijs Flaks (Lucius Valerius Flaccus; 240.-180. g.p.m.ē.). Viņš spieda uz auditorijas emocijām un morāli, atgādināja senatni, kad sievietes līdz ar zosīm Romu glābušas, ka Romuls solījis vienlīdzīgas tiesības visiem, neatkarīgi no dzimuma. Taču tā nopietni sarosīties auditorijai lika arguments, ka sievietes izskats uzskatāmi liecina par viņas vīra, t.i. ģimenes situētību un statusu: “Vai pieļausiet, ka jūsu zirgu spalva, krēpes un astes ir labāk koptas un glītākas par jūsu sievas tērpu?!”

Katona drūmajai ainai neviens tā īsti nevēlējās ticēt, jo pārāk apokaliptiska tā izskatījās, savukārt Lūcija aicinājums kopt un rotāt sievas gluži kā savus harlejus-davidsonus guva lielāku atsaucību. Taču punktu visam pielika pašas romietes.

Ieraugot masu medijos debašu atspoguļojumu, tās pūļiem devās uz Romu no visām Apenīnu pussalas pilsētām un pat ciemiem (gājiens uz Romu kopš tā laika ir itāļu tradīcija), piepildīja mūžīgās pilsētas ielas – apstājās satiksme, tika paralizēta saimnieciskā dzīve, jo visur plūda porotestētāju pūļi (Tits Livijs lieto apzīmēhumu “matronae”), spiedzot: HOMO SUM!, HOMO SUM!, HOMO SUM! Plutarhs vēlāk min, ka lai piespiestu vīrus doties līdzi un prasīt likuma atcelšanu, daudzas nelaidušas vīrus laulības gultās un pat atsacījušās cept kotletes. Tika apgāzti un sadedzināti simtiem policijas ratu, apgāzti pieminekļi seksistiem, izlaupītas apavu un somiņu bodes, uz ielām piekauti vientuļi vīrieši un, galu galā, bloķēts pats forums, kurā nu bija iesprostoti senatori. Naktīs jūdzēm tālu debesīs bija vērojama blāzma no liesmojošajiem mūžīgās pilsētas kvartāliem (ko tādu vēlreiz Roma piedzīvoja tikai pēc puses tūkstošgades, kad pilsētā ieradās vandāļu cilts patvēruma meklētāji).

Romas senatori tomēr nebija nekādi brāļi panfilovieši, kas uz ambrazūras lēks - Opija likumi tika atcelti, bet pats vārds “opijs” kriminalizēts kā kaut kas slikts. Tā tālajā 195. gadā pirms mūsu ēras pirmo reizi sabiedriskie protestēti panāca netīkamu likumu mainīšanu.